– Mazajā zālē jūsu operas režisora vēriens nav ierobežots? 3
– Tas drīzāk ir vilinājums. Drīzāk justu diskomfortu, ja tā būtu liela luga ar daudziem personāžiem. Šobrīd gribu pārbaudīt manu operas režijā gūto pieredzi. Protams, strādājot mazākas formas darbā, ir jādarbojas ar režijas juvelierinstrumentiem, te nevar izmantot lielus triepienus ne ķermeņa valodā, ne domas intonācijā. Tas nav liels inscenējums uz lielās skatuves ar otro un trešo plānu, tomēr arī šis ir ļoti darbietilpīgs process teju kino estētikas smalkumā. Izrāde ir aptuveni divu stundu dialogs, ir jāizveido spilgti tēli, precīzas to attiecības. Labā dramaturģijā notiek spēle ar zemtekstiem. Svarīgs ir ne tikai vārdiskais, bet arī jēdzieniskais saturs. Prieks, ka man ir izveidojusies ļoti interesanta sadarbība ar aktieriem (Juris Kalniņš, Gints Grāvelis, Esmeralda Ermale). Šobrīd esam grūtākajā posmā – jāizveido izrādes kopējais ritms. Operā solisti pie izrādes temporitma pierod mēģinājumos, to nosaka mūzika un diriģents, bet dramatiskās izrādēs nekāds aizkulišu diriģents nav iespējams. Skatītājam ir jānotic aktierspēlei, tikai tad iespējams līdzpārdzīvojums.
– Viena no jūsu režisora rokraksta iezīmēm ir stāsta darbības ģeogrāfiska, vēsturiska pārcelšana, paņēmiens, kas nereti uzskatīts par nodevu Eiropas skatuvju modernajiem strāvojamiem. Vai kas tāds skatītāju gaida arī šoreiz?
– Lugas darbība jau norisinās mūsdienās, tāpēc pārcelt kaut ko laikā nav vajadzības. Psihiatriskā slimnīca un ārsta kabinets, kur norisinās psiholoģiska drāma vai trilleris, var būt jebkurā valstī, tomēr esam palikuši anglosakšu zemē. Neapšaubāmi, latviešu skatītājs var identificēties ar šo stāstu un situāciju. “Trīs māsas” gan prasīs interpretāciju. Mani pārnesumi nekad nav bijuši pašmērķīgi – pārnesumam jābūt pamatotam nevis teorētiski, bet attiecībā pret skatītāju, kurš ikdienā saskaras ar teātri, kino, literatūru, kurš nāk ar savām zināšanām, savu iztēli. Mans skatītājs ir sagatavots un arī prasīgs, un tāds tas lielākoties ir arī Eiropā. Jāatzīst, ka pēdējos gados neesmu redzējis “Trubadūru” Spānijas viduslaikos vai Riharda Štrausa “Salomi” senajā Romas impērijā. “Karmenu” pārcēlu uz Kubu, kur joprojām ir aktuāla brīvības tēma – ne tikai sievietes, bet arī tautas brīvība. “Liberty!” operā atkārtojas nemitīgi. “Habaneras” pamattēma nākusi no Āfrikas, kuras vergus 16. gadsimtā aizveda uz Kubu. Strādājošās sievietes un karojošie vīrieši ļoti organiski ievietojās Kubas vidē. Tas, ka to vēlreiz iestudēja gan Boloņā, gan Japānā, liecina, ka acīmredzot ideja bija saprotama gan itāļiem, gan japāņiem. Visvairāk attaisnojumu pārcelšanai meklēju “Pīķa dāmā” un to atradu 20. gadsimta 90. gadu Krievijā, kur apmeklēju Puškina Pīķa dāmas prototipa – grāfienes Gaļicinas – pili, kur tobrīd atradās Iekšlietu ministrijas poliklīnika. Mūsu varoņi sāka dzīvot pēcpadomju nolaistā atribūtikā greznā baroka ēkā. Svarīgākais – tev jāpārliecina skatītājs gan Latvijā, gan Eiropā, gan Honkongā. Ja stāsts nebūs nolasāms, tu varēsi sēdēt kaktā ar savu nodevu modernām tendencēm. Viens no rādītājiem ir starptautiska rezonanse. Protams, sāpīgi, ka Latvijā maniem pirmajiem iestudējumiem īsti neguvu profesionālu vērtējumu. Tikai tad, kad “Financial Times” kritiķi iedeva “Pīķa dāmai” piecas zvaigznes, krietni pēc pirmizrādes parādījās vietējais profesionālais vērtējums.
