Teātris pēc pandēmijas: vai teātra skatīšanās kļūs par ekskluzīvu izklaidi? 0
Ieva Rodiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaule mainās – pēc koronavīrusa parādīšanās to izjūtam ne vairs kā abstraktu apgalvojumu, bet gan kā realitāti. Nenovēršami mainās arī teātris, meklējot arvien jaunus veidus, kā uzturēt dzīvu kontaktu ar skatītāju, jo teātris (lai arī kādā formā mēs to skatītos) joprojām rodas izpildītāja un skatītāja mijiedarbībā.
Apmeklējot pirmās klātienes izrādes pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas, tomēr ir skaidri sajūtams, ka mainījušies teātra apmeklēšanas rituāli, skatīšanās pieredze un līdz ar to arī izrāžu uztvere.
Vai teātra skatīšanās kļūs par ekskluzīvu, ierobežotam cilvēku lokam pieejamu izklaidi? Vai teātrī vēl ir iespējams sasniegt iepriekš izjusto kopības sajūtu, esot uz viena viļņa ar tūkstošvietīgu skatītāju zāli? Vai teātris vēl piedāvās greznus lielinscenējumus?
Šie un citi jautājumi kļuvuši arvien aktuālāki pēdējo nedēļu laikā, liekot domāt par to, kāds būs nākotnes teātris.
Virtuālās vs. klātienes izrādes
Kaut arī virtuālās izrādes patlaban jau zaudējušas popularitāti, teātriem atgriežoties pie klātienes izrāžu piedāvājuma, e-teātra skatīšanās pieredze un ar to saistītie faktori nenoliedzami ir tēma, kas (vismaz uz kādu laiku) ir šeit uz palikšanu.
Jūnija sākumā “KrodersLV” redakcija soci-ālajā tīklā “Facebook” aicināja lasītājus komentēt savu teātra skatīšanās pieredzi virtuālajā vidē, un saņemtie viedokļi uzrāda trīs noteiktas pozīcijas.
No vienas puses, tiešsaistes izrādes skatītāji vērtē kā iespēju ērtāk un vieglāk “apmeklēt” teātri, kas tīmeklī atrodas tikai dažu klikšķu attālumā un bieži vien pieejams arī bez maksas.
Laikā, kad teātri bija slēguši durvis, skatītāji novērtēja iespēju skatīties izrādes tiešsaistē kā nosacītu aizvietojumu nenotikušajām vai atceltajām izrādēm.
Ne mazāk būtiski, ka teātra skatīšanās caur ekrānu ļauj izveidot jaunus rituālus – piemēram, izrādes baudīšanu kopā ar ģimeni un dalīšanos pieredzē, nebaidoties iztraucēt uz skatuves notiekošo izrādi.
Piemēram, skatītāja Gita Pērkone norāda: “Prieks, ka dzīvoju vienā mājā kopā ar savu vecmāmiņu, kurai arī ļoti patīk teātra izrādes. Šis ir jauks veids, kā interesanti pavadīt laiku, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem.”
No otras puses, ir daļa skatītāju, kas e-teātra pieredzi uztver tikai kā nepilnīgu aizvietotāju “dzīvajam” teātrim un tā raisītajiem iespaidiem.
“Tiešsaistes teātris vairāk atgādina seriāla skatīšanos,” komentē Luīze Puciriusa.
Daudzi skatītāji norāda uz teātra apmeklējumu kā būtisku socializēšanās rituālu, kas saistīts ar svētku sajūtu un iziešanu sabiedrībā, kamēr tiešsaistes izrādes, kuras iespējams vērot no jebkuras viedierīces, teātra skatīšanās pieredzi padara ikdienišķāku, līdzīgu kā jebkura “YouTube” video vai “Netflix” seriāla noskatīšanos (izņēmums gan ir tās izrādes, kuru forma ietver skatītāja pieslēgšanos izrādei ar savu web-kameru).
Ne mazāk būtisks faktors skatīšanās pieredzē ir arī atrašanās teātra ēkā vai citos organizētos, izrādei piemērotos apstākļos, kas visbiežāk ietver aptumšotu telpu, klusumu skatītāju zālē un iespēju simtprocentīgi pieslēgties izrādes realitātei.
Tikmēr virtuālo izrāžu skatīšanās pieredzē par teātra “organizatoriskajiem aspektiem” atbildīgs ir skatītājs pats, izvēloties sev ērtāko skatīšanās vietu un formu. Šādā formātā izrādes baudīšanas kvalitāte kļūst tiešā veidā atkarīga no dažādiem blakus faktoriem.
Kā secina skatītāja Ieva Brinkmane, “īstā teātra sajūta rodas procesā, kas sākas ar skatītāja vēlmi doties uz izrādi, veltīt tam laiku, atrodoties klātienē un 100% pārslēdzot savu apziņu uz saturu, vēstījumu un līdzpārdzīvojumu, kas rodas izrādes laikā”.
Trešā skatītāju daļa e-teātri definē kā jaunu, nebijušu un mūsdienīgu mākslas formu, kas piesaka principi-āli jaunu skatīšanās pieredzi.
Pirmkārt, tā saistīta ar iespēju teātri skatīties tādā pietuvinājumā, ko var piedāvāt tikai kameras acs, tādējādi mazinot klātienes izrādēs esošo fizisko distanci starp aktieri un skatītāju: “Tiešsaistes teātris ir tik tuvu, ka cilvēks, skatoties to, jūt piederību aktieriem līdzīgi kā saviem draugiem, paziņām. … tas nodod pārdzīvojumu un dzīvību citādi nekā uz skatuves,” atzīst Levs Rusilo.
Vienlaikus jāpievērš uzmanība izrādes formātam – proti, būtiski atšķirīgi ir tie izrāžu ieraksti, kas veidoti ar mērķi fiksēt izrādi teātra vēsturei, tie notikumi, kas norisinās tiešraidē vai arī ir veidoti, specifiski adaptējoties jaunajam e-teātra formātam.
Par jaunām, iepriekš nebijušām sajūtām runā tie skatītāji, kuri pieredzējuši un novērtējuši šopavasar pandēmijas kontekstā tapušās tiešsaistes izrādes kā Elmāra Seņkova “Irānas konferenci” vai Vladislava Nastavševa “Melnrakstu”, un kuriem ir izdevies gūt līdzpārdzīvojumu ekrānā redzamajam.
“Dzīvojot digitālajā laikmetā un izmantojot tam atbilstošus rīkus un iespējas, atsevišķos gadījumos galaprodukts var būt ļoti veiksmīgs,” secina literatūrzinātniece Anda Kuduma.
“Tiešsaistes variants attaisnojas, ja forma atbilst saturam un saturs formai, kā tas ir minētajā piemērā.”
E-teātra straujā attīstība gan lielo repertuārteātru izpildījumā, gan projektu formā nenoliedzami bija jauna pieredze kā skatītājiem, tā izrāžu veidotājiem.
Iespējams, ārkārtas situācija tikai pasteidzināja procesus, kas tāpat būtu mūs sagaidījuši nākotnē, liekot meklēt jaunus tehniskos risinājumus un estētiskas pieejas teātra radīšanai.
Izzūdošie teātra rituāli un distancēšanās pieredze
2020. gada jūnijā, mazinoties vīrusa dēļ noteiktajiem drošības ierobežojumiem, pamazām atsākās klātienes izrādes. Iepriekš teātra apmeklējums bija saistīts ar šampanieša glāzi vai saldējuma kokteili pirms izrādes vai starpbrīdī, bet šobrīd par tikpat neatņemamu pieredzi kļuvusi roku dezinfekcijas līdzekļa smarža un paraksts uz mazas lapiņas, mēģinot no apziņas izdzēst domu, ka “gadījumā, ja nu kas”, tiks saņemts zvans no teātra.
Iespējams, kādu laiku vairs nepiedzīvosim četras stundas garus iestudējumus, un tikpat pieļaujams, ka tuvākajā nākotnē jaunajiem teātra skatītājiem varēsim stāstīt fantastiskus stāstus par “vecajiem” starpbrīža rituāliem, tādiem kā skatītāju sinhronizēto riņķošanu pa Nacionālā teātra pirmā stāva partera gaiteni vai grūstīšanos, ar numuriņu laužoties pēc mēteļa pēc lielās zāles izrādes Dailes teātrī.
16. jūlija vakarā atrodoties Dailes teātrī un vērojot vientuļās, savstarpēji izolētās skatītāju saliņas, rodas sajūta, ka teātris ir kļuvis par daudz īpašāku notikumu – ilgi gaidītu, neikdienišķu un, jā, arī ekskluzīvu.
Neesmu droša, vai tā bija tikai manis apmeklētajās izrādēs, taču garlaikotu mobilo telefonu bakstīšanu puskrēslā nomainījusi ieinteresēta uz skatuves notiekošās darbības vērošana.
Iespējams, tā saistīta ar vēlmi noķert to klātbūtnes sajūtu, kas bija iespējama, sēžot tūkstošvietīgā, līdz pēdējai sēdvietai pilnā skatītāju zālē.
Patlaban teātra skatīšanās vairāk atgādina sterilu, kontrolētu procesu, it kā būtu novilkta neredzama robeža starp skatītāju un skatītāju un skatītājiem un aktieriem.
Tajā pašā laikā brīvdabas pasākumos, kā “Carneval Youth” 17. jūlija koncertā uz Tērbatas gājēju ielas vai Smiltenes pilsētas svētkos “Smiltenei 100” tapušajā starpdisciplinārajā nakts pastaigā – gaismu šovā “Teiksma par gaismas bruņinieku” –, cilvēku pulcēšanās krietni pārsniedz visus noteiktos divu metru distances ierobežojumus, izraisot plašas sociālo tīklu diskusijas par teātru ievērotajiem drošības noteikumiem un to nekontrolēto drūzmēšanos, kas savukārt notiek ārpus teātru sienām – uz ielām, veikalos, sabiedriskajā transportā.
“Vilciens Rīga–Daugavpils. Cilvēki stāv kājās jau Rīgā. Vilciens līdz Daugavpilij brauks 3,5 stundas, Dailes teātra izrāde ilga divas stundas. Teātrī visi skatītāji uzskaitīti un vajadzības gadījumā sameklējami, kamēr dažu liktenīgo starppilsētu autobusu pasažierus SPKC meklē joprojām,” “Facebook” komentē teātra kritiķe Līga Ulberte.
Teātru neapskaužamā situācija, cīnoties par izdzīvošanu, un zālēs redzamās retinātās skatītāju rindas tik tiešām raisa daudz pārdomu – ne tikai par to, kā mainās pats teātris, bet arī par to, cik loģiski ir organizētiem iekštelpu kultūras pasākumiem noteiktie drošības pasākumi.
“Es ar sirdi un dvēseli atbalstu visus Covid piesardzības pasākumus. Un tomēr – ja salīdzina, kāda šodien izskatījās zāle Dailes teātra pirmizrādē un kā izskatās jebkura cita publiska vieta Rīgā šobrīd, tad tās ir dažādas planētas. Gribas konsekvenci,” norāda teātra kritiķe Zane Radzobe.
Teātris kā ekskluzīva prece
Vīrusa ietekmē aktualizējies arī ilgus gadus apspriestais jautājums par lielo un mazo skatuvju priekšrocībām, praktiski izzūdot kamerformai un intīmam tuvplānam, kas automātiski nozīmētu ciešāku distanci starp aktieri un skatītāju, kā arī ierobežotu auditorijas skaitu, kas šo izrādi varētu pieredzēt.
Tādēļ teju visi Latvijas teātri mazo zāļu izrādes lēmuši pārcelt uz lielajām skatuvēm, tādējādi nodrošinot distancēšanās prasības, taču, visticamāk, zaudējot daļu no izrādei oriģināli piemītošās kamerformāta kvalitātes.
Pašreiz loģiskā stratēģija mazo zāļu izrādes pārcelt uz lielajām skatuvēm atgādina viesizrāžu vai festivālu pieredzi, kur iestudējuma pārcelšana uz citu spēles telpu praktiski nozīmē pilnīgi atšķirīgu rezultātu.
Vienlaikus top arī jaunas izrādes, kas radītas, specifiski piemērojoties jaunajiem – pustukšas lielās zāles – apstākļiem. Piemēram, Dailes teātra jauniestudējumā “Elpa” tukšo lielās skatuves telpu piepilda divi aktieri un gaisma, pietuvinājumu panākot ar “hedsetu” palīdzību, un pēc pirmizrādes sociālajos tīklos lasāmajās skatītāju atsauksmēs dominē prieks par to, ka aktieru Ievas Segliņas un Ginta Andžāna saspēle pārvarējusi lielās zāles barjeru.
Otra Dailes teātra pirmizrāde – “Blokmājas Dons Kihots” – pietuvinājumu panāk ar skatītājiem izdalītu austiņu palīdzību, kamēr aktieri spēlē aiz stikla.
Līdz ar organizatoriskajiem principiem mainījusies arī teātru un citu pasākumu organizatoru realizētā biļešu cenu politika, no demokrātiskas un pieejamas mākslas stratēģijas pārejot uz teātri kā ekskluzīvu, ierobežotā daudzumā patērējamu kultūras produktu.
Pirms ārkārtas stāvokļa teātra biļešu cenas svārstījās no aptuveni 5 līdz 30 eiro (atkarībā no spēles telpas, skatītāju pieprasījuma un kritiķu novērtējuma, izrādes spēlēšanas ilguma u. c. faktoriem), bet patlaban biļete uz Rīgas lielo teātru izrādēm sasniedz pat 25 līdz 50 eiro.
No vienas puses, jautājums par to, vai skatītājiem no sava maciņa būtu jāfinansē teātru darbība krīzes laikā, pērkot paaugstinātas cenas biļetes, attiecināms ne tikai uz teātru mārketinga stratēģijām, bet arī uz valsts un pašvaldību atbalsta mehānismiem.
No otras puses, pašam teātrim neizrādot iniciatīvu un necenšoties piesaistīt finansējumu, teātra darbība var kļūt apdraudēta.
Teātru biļešu cenu politika arīdzan ir jautājums, kas skatītājos jeb teātra patērētājos raisījis dažādas pozīcijas. No vienas puses, vērojams atbalsts un sapratne par teātru pašreizējo ekonomisko situāciju(skatītājiem ir iespēja izvēlēties arī paaugstinātas cenas biļeti, tādējādi ziedojot kultūras atbalstam, un daudzi to izmanto).
No otras puses, ir redzams, ka teātra apmeklējums kā kolektīvs vai ģimenes pasākums pārvērties par individuālāku kultūras baudīšanas pieredzi, vienlaikus rūpīgāk izvērtējot un izvēloties vienu no daudzajiem izrāžu piedāvājumiem.
Par to, vai teātris nākotnē kļūs par ierobežotam skatītāju lokam pieejamu kultūras preci, varēsim spriest tikai ar laika distanci. Taču skaidrs ir viens – teātris ir mainījies.
Daži drīzumā gaidāmie teātra notikumi
Valmieras Drāmas teātris (VDT)
• Jaunā sezona sāksies ar nenotikušajām pirmizrādēm: 31. jūlijā LMT Mansarda zālē – “Paliec sveiks, draugs…” (režisors Krišjānis Salmiņš); 5. augustā Apaļajā zālē – “Tilti” (rež. Georgijs Surkovs, dramaturģe Madara Rutkēviča).
• No 7. līdz 9. augustam – Valmieras Vasaras teātra festivāls ar pieciem jauniem darbiem (“Inišmoras leitnants”, rež. Mārtiņš Eihe; “Sapiensi”, rež. Elmārs Seņkovs; “Uzvara ir mirklis”, rež. Valters Sīlis; kustības un skaņas izrāde “Satikt”, horeogrāfi: IevaKrish/ Krišjānis Sants un Ieva Gaurilčikaite-Sants; izrāde instalācija “Vijolīšu apsēstība”, rež. Inga Tropa).
• Septembra vidū un oktobra sākumā – VDT Apaļajā zāle – “Ģimene” (rež. Reinis Suhanovs); Lielajā zālē – Gunāra Priedes “Mana jaunākā brāļa vasara” (rež. Inese Mičule).
Latvijas Nacionālais teātris
• 31. jūlijā: LMT Jaunajā zālē “Margarēta” (rež. R. Suhanovs); brīvdabas izrādes (23. augustā plkst. 17 Mežaparka Zaļajā teātrī “Tik mīla vien”); 28. augustā – iestudējuma “Slaktiņa dievs” izbraukuma izrāde Upītes tautas namā; no 5. augusta LMT Jaunās zāles ārkārtas situācijas dēļ nenotikušās marta, aprīļa un maija izrādes “ART”, “Jaunā ārsta piezīmes”, “Lepnums un aizspriedumi”, “Mežainis”, “Pēdējais salmiņš”, “Pieaugušie” un “Slaktiņa dievs” tiks spēlētas Lielajā zālē.
• Sezonas pirmā pirmizrāde Lielajā zālē – 17. septembrī koncerts “Īstā sālsmaize” (rež. Kaspars Zvīgulis un Jānis Vimba); Aktieru zālē – 24. septembrī Artūra Jankovska debija dramaturģijā – traģikomēdija “Oligarhs” (rež. Toms Treinis ar Normundu Laizānu titullomā; reģionālā pirmizrāde Ventspilī 10. oktobrī); LMT Jaunajā zālē – 10. septembrī “Klusā dzīve” (rež. Ināra Slucka); 26. un 27. septembrī – pirmizrāde divām izrādēm pastaigām “Mežs” un “Pilsēta” (rež. Valters Sīlis).
Dailes teātris
• 12. un 13. augustā Vasaras dārzā Arta Robežnieka jubilejas koncertportrets ar Frici Bārdu (piedalās Artis Robežnieks un Juris Vaivads), 25.–30. augustā Vasaras dārzā “Sezonas pieslēgums”; 18. septembrī pirmizrāde Lielajā zālē – Roberts Aiks, “Ārsts” (rež. G. Šmits).
M. Čehova Rīgas Krievu teātris
• Ārkārtējā vasaras sezonā piedāvā noskatīties gandrīz visas mazo formu izrādes, kas nenotika pavasarī (pārējās tiks izrādītas pēc 138. sezonas atklāšanas).
Liepājas teātris
• 114. sezonu plānots sākt septembrī; 1. augustā plkst. 21 Liepājas teātra stāvlaukumā koncertuzvedums “Meklējam aktierus”; no 5. līdz 29. augustam ekskluzīvi koncerti “Vasaras vakari Liepājas teātrī” (Teātra ielas 3 pagalmā). Uzstāsies Karīna Tatarinova (6. augustā), Sigita Pļaviņa (12. augustā), Agnese Jēkabsone (13. augustā), Everita Pjata-Gertnere (19. augustā), Edgars Pujāts (20. augustā). Noslēguma kopkoncerts – 29. augustā.
