Mēģinājums iestudēt JRT “urbānos stāstiņus Kafkas gaumē” beidzies ar pieticīgu rezultātu 2
Kafkas nepabeigtā rokraksta “P” desmit nodaļas savā teksta plūdumā iekļauj samērā viegli tveramu sižetisko notikumu virkni, kurā tiek parādīta noslēpumaina tiesas procesa gaita paša apsūdzētā skatījumā. Noslēpumaina tādēļ, ka ne galvenais varonis, ne lasītājs tā arī neuzzinās, par ko tiek apsūdzēts Jozefs K, bet visas procesuālās darbības veic neskaitāms anonīmu ierēdņu pulks. Šī sižetiskā līnija tik precīzi un nepārprotami atspoguļo birokrātiskā aparāta absurdās manipulācijas, kas šodien ir pieņēmušas grandiozus apmērus, ka teātra vēlme to visu atainot uz skatuves šķiet gluži pašsaprotama.
Problēmas parasti sākas tieši ar šo režisora lēmumu, jo izsvērt priekšāstāvošā darba smagumu izdodas tikai retajam. Teksta daudznozīmība, kuru rada Kafkas talanta īpašā rakstības maniere, ir tik savdabīgi aizplīvurota, ka tā dziļākā jēga vienkārši slīd cauri visiem mūsu skaidrojuma režģiem. Jozefa K dialogi, spriedumu iekšējā loģika un rīcības pamatojumi romānā nepārtraukti provocē lasītāju, pat kaitina un tajā pašā laikā dzemdē veselu lērumu jautājumu, kas ieurbjas mūsu uztverē. Filoloģiskajā praksē eksistē trīs Kafkas tekstu interpretācijas modeļi: reliģiozi tikumiskais, sociāli politiskais un personiski autobiogrāfiskais, un katrs balstās uz atšķirīgiem romāna motīviem, taču arī šāda selektīvā pieeja nespēj sniegt pilnestīgu kopējo ainu. Tādi literatūras šedevri kā Kafkas darbi sevi cik necik atklāj tikai caur kompleksu pieeju, taču tas ir sarežģīts uzdevums pat ļoti pieredzējušam lasītājam. Turklāt teātrī tam visam vēl jāatrod adekvāta skatuves valoda un izteiksmes forma, kas dāvātu skatītājam vismaz kādu režisoriskai iecerei pielāgotu daļu no tām domām un sajūtām, kuras parādās, lasot Kafkas romānu. Starp citu, no manā pieredzē esošajiem Kafkas darbu iestudējumiem vienīgā izrāde, kas to spēja panākt, bija Eimunta Ņekrošus “Izsalkušais mākslinieks” (Meno Fortas, 2015) ar īpatni veidotu tēlu sistēmu un tai ārkārtīgi filigrāni pielāgotu aktiereksistences veidu. Ņemot to visu vērā, laikam jau uzreiz būtu jāatzīstas, ka Mārča Lāča ambiciozais mēģinājums iestudēt JRT “urbānos stāstiņus Kafkas gaumē” ar izteikti pieticīgo rezultātu pārāk lielu sarūgtinājumu neizraisīja.
Savu izvēli režisors pamato ar katram saprotamu un aktuālu argumentu, ka “tā daudzgalvainā ierēdņu armija, aizbildinoties ar likumu, akli un bez emocijām spriež un lemj cilvēku likteņus”. Neapstrīdama patiesība jeb fakts, kuru demokrātiskā sabiedrība ir savulaik akceptējusi kā iekārtas funkcionēšanai nepieciešamu mehānismu un tagad pati vairs netiek galā ar tā darbības regulēšanu. Velkot paralēles ar filoloģisko pieeju, būtu jāteic, ka Lācis izrādes dramaturģiskā materiāla atlasei izmanto otru – marksistu iecienīto – traktējuma modeli un, neizrādot nekādu interesi par to, kāpēc tas tā notiek, pārvērš visu ierēdņu klanu bezsejainos mazohistos, kuru vienīgā nodarbe ir atbrīvoties no savas personības, lai nodotos dažādām perversijām. Pirmajā brīdī liekas, ka režisors ir atradis visai izteiksmīgu birokrātijas kolektīvo tēlu, taču līdz ar Jozefa K iesaistīšanos darbībā, kas balstās uz nepārtrauktu rīcības konfrontāciju, kļūst ieraugāms īstais zaudējumu apjoms – maskotie aktieri izrādē ir padarīti bezspēcīgi un niansētām atbildes reakcijām nepiemēroti, jo viņiem ir atņemts pats spēcīgākais izstarojuma avots. Uzraugi, tiesas kalpotājs, students, pērējs – visi ir tikai parodētas abstrakcijas ar vizuāli pasekliem rīcības skaidrojumiem, kuros izpaužas režisora tieksme efektīgi ilustrēt tekstu ar teātros un kino klejojošām klišejām, lai nodrošinātu izrādei viegli atpazīstamu darbības slāni un kliedētu mazprasīgas publikas garlaicību. Milzu pūles režisors velta tādu momentu izgaismošanai uz skatuves, kas nebūt nav noteicošie ierēdņu mašinērijas pašpietiekamajā darbībā un rezultātā neko vairāk par triviālām patiesībām skatītājam atklāt nespēj. Turklāt šo momentu sasaiste vienā veselumā ar Jozefa K “taustīšanos un maldīšanos” birokrātiskā mehānisma tumšajos labirintos ir mākslinieciski pagalam neveikla.
Par Toma Veļičko debiju JRT un Jozefa K lomu izrādē būtu jārunā atsevišķi, bet ierobežotā formāta dēļ mēģināšu pateikt svarīgāko. Jozefs K pamostas ar apziņu, ka paša dzīve viņam vairs nepieder. Ievada aina kopā ar Toma Auniņa muzikālo partitūru ir daudzsološa – murgains sapnis, kuram izrādes gaitā lemts piepildīties, un aktieris šo stāvokli fiksē kā izejas punktu lomai. Konstruktīvais skatuves risinājums ar daudzajām atvilknēm nav pirmā svaiguma, bet ļauj cerēt, ka šajā metaforiskajā telpā sabiezēs Kafkas romāna atmosfēra, kurā iegremdējoties būs sajūtama ierēdniecības fenomena nomācošā ietekme uz indivīda dzīvi. Diemžēl cerība pagaist līdz ar pirmajām aktieru replikām. Toms Veļičko ietērpjas panēsātā uzvalciņā un pārvēršas par mūsdienīgi pašapzinīgu klerku, kas sākotnējo arestu tiecas uzskatīt par draugu joku un nezina, kā pret to attiekties. Lūzums Jozefa K apziņā jau ir noticis, un šajā brīdī sākas virzība uz nosapņoto nāves punktu, arī īsinātā teksta retoriskajā komponentē to var saklausīt, bet aktiera spēlē – ne. Ne režisors, ne aktieris iestudējumā nepiedāvā mākslinieciski pārliecinošu skatuviskās eksistences veidu, kurā skatītājam atklātos Jozefa K apziņas stāvokļa izmaiņas, taču bez šī procesa savu īsto jēgu zaudē gan dievnama aina, gan cietuma kapelāna pārstāstītā līdzība par Likuma vārtu sargu. Kafkas metafiziskās pārdomas par cilvēka grēcīgumu un vainas klātesamību pagaist nebūtībā, bet pāri paliek varonis, kas, neizprotamu noskaņu vadīts, drasē pa ierēdniecības gaiteņiem, uzrādot tajos valdošo un visiem labi pazīstamo absurdu.
Starp personāžiem, kas izrādē darbojas bez maskām, ir vairāki labi aktierveikumi, kuros var sajust pašu aktieru dziļāku izpratni par atveidojamo lomu. Iespaidīgākais – Ivara Krasta uzņēmējs Bloks, kura groteskajā spēlē teicami atainojas birokrātiskajā gaļasmašīnā ierauta cilvēka izjūtu un pārdzīvojumu gamma. Ja Andris Keišs nedaudz paravētu savas komiski šarmējošās aktierizpausmes un sablīvētu to ekspozīciju laikā, arī viņa Advokāts kļūtu par lielisku Kafkas tēlu. Kopumā gan jāsaka, ka šie aktieriskās meistarības apliecinājumi iestudējumā vairāk atgādina peldošas salas lētu asprātību un pašmērķīgu efektu jūrā. Plaisa starp saturu un formu izrādē ir pārāk liela, un tajā pazūd jēga tam milzīgajam darbam, kuru JRT veicis Mārcis Lācis, mēģinot pacelt smagumu, kas viņam nav pa spēkam. Nav taču vērts pārvērst teātri par svarcelšanas sacensībām.
UZZIŅA
Francs Kafka, “Process”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režisors, skatuviskās adaptācijas autors Mārcis Lācis, scenogrāfi: Mārcis Lācis un Artūrs Arnis, kostīmi: MAREUNROL’S, gaisma: Lauris Johansons, komponists: Toms Auniņš.
Lomās: Toms Veličko, Andris Keišs, Ivars Krasts, Reinis Boters, Ģirts Krūmiņš, Klāvs Mellis, Jevgēnijs Isajevs, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Inga Tropa un Anna Nele Āboliņa.
Tuvākās izrādes: 16., 17., 18. februārī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Uldis: “Daudzas iespējas nav izmantotas, un šoreiz tā ir režisora un adaptācijas autora problēma.”
Eva: “Niansēta, nostrādāta izrāde. Daudz spēcīgu detaļu, kas kopumā noturēja uzmanību perfekti no pirmās ainas līdz pēdējai. Es negaidīju, kas notiks tālāk vai kā tas beigsies, es vienkārši baudīju spēli.”
jrt.lv
