“Esmu pārliecināts, ka dēlus audzina tēvi.” Saruna ar aktieri Ģirtu Liuziniku 0
Jauna sieviete laukos, divu bērnu māte upurē jaunu mīlestību un jaunu dzīvi dzērājvīra – cietumnieka dēļ, jo tā ir “pareizi”. Šī Regīnas Ezeras romāna “Aka” fabula 70. gados iemiesota leģendārajā kinolentē “Ezera sonāte”. Nu to no jauna, šoreiz – uz teātra skatuves – izrādē “Aka” iedzīvinājusi režisore Ināra Slucka. Daktera Rūdolfa lomā iejuties aktieris ĢIRTS LIUZINIKS. Pirmizrāde – šovakar Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē.
“Mūsu izrādē atšķirībā no romāna un filmas uz notikumiem raudzīsimies caur Lauras dēla atmiņām par šo vienu vasaru, viņa vecāku paaudzes izvēlēm, kas atstājušas neizdzēšamas pēdas viņa dzīvē,” atklāj Ģirts Liuziniks un piebilst – par neizbēgamo salīdzinājumu ar Gunāra Cilinska tēlojumu kino viņš neraizējoties.
Ģirtam Liuzinikam šī ir jau desmitā sezona Nacionālajā teātrī. Par laba aktiera iezīmi viņš uzskata ne jau strauju izrāvienu “pirmajos plānos”, bet pacietīgu spēlmaņa pieredzes uzkrāšanu un spēju iejusties jebkādā lomā, īpaši tādā, kas nav uzreiz aktierim “sejā ierakstīta”.
Jāteic, pašam Ģirtam tas no lomas uz lomu izdodas itin filigrāni – viņa varoņus allaž ir bauda vērot, vai tas būtu savulaik spēlētais mīlētājs Vronskis “Annā Kareņinā”, vai mileniālis Jānis Krūmiņš trīsdesmitgadnieka krīzē skatītāju iemīļotajā izrādē “Arī vaļiem ir bail”, vai arī kolorītais Joske, kurš jau pavisam drīz atgriezīsies uz skatuves “Skroderdienu” maratonā.
Pēc iepriekš nopelnītā noslogotākā aktiera statusa šī sezona esot ļāvusi ievilkt elpu jeb, kā saka pats aktieris, “pamanīt, ka ir dzīve arī ārpus teātra radošajiem “kambarīšiem” – “Aka” ir viņa pirmais jauniestudējums šosezon.
– Lai arī šī sezona jums ir mierīgāka, tomēr nevar nepamanīt, ka pēdējos gados viena pēc otras seko spilgtas lomas, lai pieminam “Spēlmaņu nakts” nominācijās iekļuvušo Jāni Bērziņu “Arī vaļiem ir bail” vai Frediju Peidžu izrādē “Dziļā, skumjā jūra”. Pašam ir skaidrojums, kas mainījies, ko režisori ievērojuši?
Ģ. Liuziniks: – Nekas tāds ārkārtējs nav noticis, mans labākais draugs nav kļuvis par režisoru, kas liktu Liuzinikam dabūt galvenās lomas.
Jau no paša sākuma, kad ienācu teātrī, neesmu bijis aktieris, kuram obligāti vajadzīga galvenā loma.
Nebija tā, ka visu gribēju tūlīt. Ir spēlēts ļoti daudz dažādu, arī pietiekami “lielu” lomu – tas pats Vronskis “Annā Kareņinā”, kuru, jāatzīst, tagad būtu spēlējis citādi.
Man šķiet pareizi, ka vispirms jāpavada teātrī zināms laiks piektajā, ceturtajā, trešajā līmenī, lai uzkāptu līdz pirmajam, lai vispār kaut kas aktierī varētu izaugt, izveidoties. Tagad ir tendence reizēm dot lielas lomas diezgan ātri, un tad ir jāprot izmantot tā iespēja.
Bet kādu iespēju vari izmantot, kad vēl nemāki īsti staigāt, bet tev jāskrien. Arī basketbolā vispirms jāiemācās skriet, driblēt, un tikai tad piedalies spēlē. Domāju, tādiem aktieriem ir grūti. Ir likumsakarīgi, ka, pastrādājot ilgāku laiku, spēj vairāk. Jādomā, to pamana režisori, redzot, ka tev var uzticēt tādas lomas. Iespējams, pēc desmit gadiem teātrī esmu nopelnījis (smejas).
– Vai pēc desmit gadiem teātrī ir arī tapis skaidrs, kas tad ir labs aktieris?
– Galīgi ne. Domāju, tas ir neapstādināms process. Katru gadu saproti kaut ko vairāk, bet tad vienā mirklī šķiet, ka nesaproti vispār neko – ne tev talants, ne spējas. Liekas, ko es vispār tur daru? Vai tas, kā uzvedos uz skatuves, nav pilnīgi meli? Bet tad atskaties atpakaļ, nomierinies, redzi, pag, tu tomēr vari.
Vienīgais, ko varu pateikt, – labs aktieris teātrī ir tas, kurš var nospēlēt tās lomas, kuras nav viņam, kā saka, “uz sejas” uzrakstītas.
Kino vairāk vai mazāk meklē cilvēkus pēc tipāža, bet teātrī labam aktierim jāspēj nospēlēt personību, kas pilnībā atšķiras no paša. Protams, vienmēr tu pievelc klāt sevi lomai vai lomu sev. Pēc Vron-ska nāca mīlnieki, tas gan likās grūti, pat vienmuļi – gribējās kādus ļaunus, asākus, komiskus tēlus.
– Joski “Skroderdienās”!
– Jā! Bet man nav tādu mīļāko lomu, tuvākā laikam vienmēr ir aktuālā, topošā un tad visas tās dažādās pasaules – lomas, kurās tu vienlaikus dzīvo. Kā gan es varētu spēlēt lomu, kas man tā īsti nepatīk?
– Repertuāra teātrī jau izvēles īsti nav.
– Tev jāmīl tas, ko dari. Īpaši, ja kāp uz skatuves. Citādi tie ir absolūti meli.
Teikt, ka pie mums aktieris strādā peļņas dēļ, būtu smieklīgi.
– Jūsu spēlētais Jānis Bērziņš izrādē “Arī vaļiem ir bail” piedzīvo brīdi, kurā pārvērtē visu līdzšinējo, šķietami stabilo dzīvi, pēkšņi jautājot…
– … kāda tam visam jēga?
– Uz to pusi. Tāda apšaubīšana ir kaut kas tāds, kas pašam ir saprotams? Jūs savulaik izdarījāt izvēli par labu teātrim, atstājot aiz muguras jurista, ekonomista nākotni.
– Ir, ik pa brīdim. Apsēdies grimētavā un domā, kāda tam, ko te daru, ir jēga. Vai tas vispār ir darbs? Un kam tas ir vajadzīgs.
Cilvēka būtība laikam ir apšaubīt. Un tikai apšaubot, vari tiekties uz priekšu.
Pretējā gadījumā vienkārši sēdi pašapmierinātībā, bet tad nekas nenotiks.
– Vai nav tā, ka daļa skatītāju tomēr gaida, lai izrāde saliktu pasauli “pa plauktiņiem”, nevis to satricinātu?
– Iespējams. Un ir jau arī izrādes, kur viss it kā vienkārši – labie, sliktie –, bet tas vienmēr ir šķietami. Protams, vari atnākt, paskatīties izrādi kā tādu klipiņu un tikpat vienkārši atkal aiziet prom. Tas ir jautājums skatītājam, kā viņš nāk uz teātri. Mūsdienu steidzīgajā laikmetā daudziem ir klipu domāšana – grūti pieslēgties, nomierināties, apsēsties ar vēlmi skatīties un piedalīties.
Man šķiet, teātris ir vienīgā reāli dzīvā māksla, kas notiek uz vietas kopā ar skatītāju.
Un skatītājam ir jābūt vēlmei piedalīties. Ja esi atnācis uz šāda veida “attīstošo trenažieri”, lai parakņātos savās domās un varbūt pēc tam vakarā vai nākamajā dienā var turpināties tas impulss, ko izrāde iedevusi, tur ir visa teātra burvība! Aizejot uz trenažieru zāli, pacilājot svarus, neviens nebrīnās, kāpēc sāp muskuļi. Jā, slaiduma efektu gan gribētu tūlīt – līdzīgi, iespējams, ir ar teātri.
– Kurš gan labāk par aktieri jūt tūlītēju efektu. Piemēram, to, vai klusums zālē ir “domājošs” vai garlaikots.
– Jā! Ir brīži, kad ir “Tas” klusums ar lielo burtu. Tā ir ļoti augsta līmeņa sajūta aktierim – tev tiek pilnīga uzmanība. Biežāk tas notiek mazajās zālēs, jo cilvēki gluži vienkārši ir viens otram tuvāk, enerģija tik viegli neaizskrien prom.
Protams, ja skatītājs ir ļoti tuvu, aktierim nav viegli. Līdzīgi kā kino – pamanīs katru tavu sviedru lāsīti. Tomēr lielajās zālēs man aktiera komplektiņš šķiet sarežģītāks, skatītājs – nekontrolējamāks. Atliek vienam sākt smieties, klepot vai žāvāties – tas parauj vaļā ķēdes reakciju.
– Iespējams, mazajās zālēs jums ir vieglāk, pateicoties pamatīgai filmēšanās pieredzei – arī seriālos.
– Jā un nē. Izrādi tomēr nevar apstādināt un sākt no jauna. Adrenalīna līmenis teātrī ir augstāks, jo tev nav otrā kadra, nav otrās iespējas.
– Zinu, ka tikko nācās pielāgot Elmāra Seņkova iestudēto “Kaiju” Šanhajas teātra festivāla lielajiem skatuves un auditorijas mērogiem.
– Bija skaidrs, ka ir jātaisa lielākas formas, izteiksmes izrāde. Ne tikai tāpēc, ka ir lielā zāle, bet arī tāpēc, lai skatītājs labāk uztvertu, jo titri bija neizdevīgā vietā, sānos. Pāris dienās iznāca gandrīz uztaisīt jaunu izrādi.
Bija jālien ārā no mūsu mazās, uzbūvētās skatuves, tomēr visi esam pieredzējuši aktieri, neapjukām.
Publika reaģēja pārsteidzoši labi – uzņēma ar ovācijām abas izrādes (otra ir “Antigone” E. Seņkova režijā. – A. K.).
– Tātad latviešu teātra tradīcija, skola darbojas arī ārpus vietējās kapsulas?
– Domāju, ka mums nav par ko kautrēties. Protams, pēc izmēriem esam maza, nepazīstama province, bet nav tā, ka neesam pasauli redzējuši, nepārzinātu kultūru, darbus. Nevaru iedomāties, ar ko varam būt sliktāki vai mazāk gudri. Manuprāt, mums ir jābūt tādiem, kādi esam. Tad arī tevi pieņems, tad vari klauvēt pie jebkurām durvīm.
– Atgriežamies Nacionālajā teātrī, kur šobrīd top “Aka”. Izrādes, grāmatas un filmas trīsstūrī pārbaudījums būs “Ezera sonātes” un Gunāra Cilinska – daktera Rūdolfa – konkurence.
– Jebkurā gadījumā salīdzinājums ir neizbēgams, un es no tā nebaidos. Ir skaidrs, ka mazajā teātra zālē ir absolūti neiespējami sacensties ar kino – ienest tur visu to dabu, ezera smaržu. Ja mēs mēģinātu to darīt, tad zāģētu zaru, uz kura paši sēžam. Mūsu darbs ir krietni savādāks.
Šīs ir toreiz mazā Lauras dēla, tagad jau pieaugušā Māra atmiņas par tās vasaras notikumiem. Sievietes īstais vīrs ir cietumā, uzrodas vīrietis, ir bērns – kā viņai rīkoties, un ko pilsētā runās, turklāt vēl tajos laikos. Tur ir viss – iemīlēšanās, mīlestība – iespējamā un neiespējamā. Izlēmība un neizlēmība.
Ceru, ka cilvēki nāks ar domu, ka šī nav “Ezera sonāte” – šī ir “Aka”.
– Kāds mazā Māra atmiņās ir jūsu spēlētais dakteris Rūdolfs?
– Tās ir ļoti spēcīgas atmiņas – viņš atstājis spēcīgu iespaidu, laikam jau viņš bijis puikam neesošā tēva vietā. Rūdolfs ir cilvēks, kurš viņā ieklausās, pēkšņi pievērš uzmanību, kas bērnam ir ārkārtīgi svarīgi.
– Jums kā dēlu tēvam šī tēva klātbūtne bērnu pasaules uzskatu veidošanā ir labi saprotama.
– Esmu pārliecināts, ka dēlus audzina tēvi, citādi nav iespējams – lai neizaugtu “memmesdēliņi”.
Šovasar atvaļinājumā pats esmu nolēmis nefilmēties, bet maksimāli veltīt laiku bērniem (dēli Knuts (6) un Everts (7)). Atceros, kad piedzima pirmais puika, nolēmu, ka maksimāli jāmēģina būt kopā vismaz vasarās. Tas mirklis, kad bērni vēl nāk klēpī un nekautrējas iedot buču, atvadoties pie skolas, paskries nemanot.
– Izrādē režisore Ināra Slucka iekļāvusi vēl vienu līniju – Blaumaņa Kristīnes un, iespējams, arī Lauras motīvu “Akā” – es runāju par “vieglo dienu nolikšanu” jeb sievietes upuri vīrieša dēļ. Piekrītat, ka mūsu sabiedrībā arvien dzīvs šis sindroms?
– Iespējams, tas kaut kādos gēnos saglabājies no kara laikiem līdz mūsdienām – toreiz bija maz vīriešu un bija jāņem tāds, kāds ir, un jātur līdz galam. Sak, labāk jebkādu vīrieti nekā nekādu.
Un tas aiziet apburtā lokā – vīrietim tiek piedots jebkas, viņu “izlaiž”, bet, no otras puses – kurš to dara? Kāpēc mums ir vientuļās māmiņas, kāpēc ir ģimenes, kur vīrieši nepiedalās bērnu audzināšanā? Varbūt viņiem to nemaz neļauj? Man šķiet, ka te nav vienas pareizās atbildes, un katra šāda situācija ir jāšķetina atsevišķi, atbildība jāmeklē abās pusēs. Galu galā – neviens nav perfekts.
Izrāde “Aka” Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē
Režisore: Ināra Slucka, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Marija Ulmane, gaismu māksliniece Krista Erdmane.
Lomās: Ģirts Liuziniks, Laura Siliņa, Jānis Āmanis, Līga Liepiņa, Mārtiņš Brūveris, Marija Bērziņa. Mazā Māra lomā Dāvis Karpovs vai Imants Seleckis, vai Emīls Pohorželskis.
Izrādes: 29. maijā (pirmizrāde); 3., 5., 10., 12. jūnijā.
