Diskusija. Par kādām gruzdošām zemdegām Latvijas teātru kopainā liecina Dailes teātra krīze 0
Pēc mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera un direktora Andra Vītola demisijas Daile – Latvijas lielākais teātris – šobrīd palicis ne vien bez kapteiņa, bet arī bez stūrmaņa, un tas raisa bažas par tā, tēlaini sakot, manevrētspēju tuvākā un tālākā perspektīvā.
Kas īsti notika Dailē, un par kādām gruzdošām zemdegām Latvijas teātru kopainā liecina Dailes teātra krīze?
Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem, “LA” redakcijā viesojās teātra jomas profesionāļi – Dailes teātra direktors ANDRIS VĪTOLS, Nacionālā teātra direktors JĀNIS VIMBA, Liepājas teātra valdes locekle EVA CIEKURZE, Valmieras Drāmas teātra direktore EVITA SNIEDZE-AŠERADENA, Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) producente MAIJA PAVLOVA –, kā arī Kultūras ministrijas (KM) Kultūrpolitikas departamenta nozaru politikas nodaļas vadītāja ILUTA TREIJA, profesionāls teātra vērotājs ARMANDS KALNIŅŠ, kritiķis, šā gada “Spēlmaņu nakts” žūrijas loceklis NORMUNDS AKOTS.
Revolucionāras vīzijas
A. Bormane: – Vītola kungs, savu atkāpšanos jūs argumentējāt ar to, ka, respektējot un cienot aktieru kolektīva vēlmi pēc revolucionārām pārmaiņām, vienlaikus neredzat veidu, kā tās saskaņot ar teātra finansiālajām iespējām. Ko īsti paredz aktieru pieprasītās “revolucionārās pārmaiņas” kontekstā ar Dailes teātra māksliniecisko vīziju, un kurš tās īstenos tagad?
Andris Vītols: – Vismaz šajā un nākamajā sezonā kaut kādā veidā turpināsies Dž. Dž. Džilindžera un mūsu kopā izstrādātais skatījums.
Jā, saprotams, ka šādā krīzes situācijā es varu uzņemties atbildību, bet man ir nepieciešama komanda
un īsā laikā to izveidot ir ļoti grūti. Oktobra sākumā tās varbūt bija tikai manas iedomas, ka tas ir iespējams. Divu nedēļu laikā tas nebija iespējams, turklāt vēl, ja saliekam kopā vēlmes, klusās un skaļās cerības, ko izteica aktieri, īstenībā tas nav arī finansiāli iespējams.
Teikt “revolucionāras pārmaiņas” būtu nedaudz pārspīlēti – tādas tās būtu tad, ja Dailes teātris pēkšņi kļūtu par projektu teātri vai Operetes teātri, vai koncertzāli, tomēr, ja tik skaļi izskanējis, ka finansiālais nodrošinājums teātrim nav aktuāls jautājums, tad tās patiešām būtu revolucionāras pārmaiņas, ja teātris ietu mākslas virzienā, nerēķinoties ar finansiālajām iespējām. Zināmā mērā tas ir arī spiediens no vērtējošās puses un, ja jau “Dailes teātris dreifē” (Kritiķa Normunda Akota formulējums rakstā, kas bija publicēts “KZ” 2019. gada 21. augustā. – A.B.), tad tam ir nepieciešamas pārmaiņas.
Es šo savu lēmumu uztveru drīzāk kā nākamo soli risinājumam. Ja runa ir par konkrētām iecerēm, tad tā ir virzība uz sociāli aktīvām tēmām, oriģināldramaturģiju un daudzām citām līdzīgām lietām, kurām Dailes teātris līdz šim nav īsti pieskāries.
Šobrīd teātra koncepcija paredz aicināt labus režisorus un dot vietu viņu radošajām izpausmēm,
bet revolucionārās pārmaiņas nozīmētu, ka teātra vadība izstrādā sezonas koncepciju, kas saistīta ar konkrētu tēmu ieviešanu repertuārā.
Evita Sniedze-Ašeradena: – Jāņem vērā, ka teātris ir iestrādāts organisms un tajā arī tehniskajā sadaļā darbojas vairāk vai mazāk profesionāļi. Uz kādu brīdi pazūd emocionālais uzstādījums un vadmotīvi, bet process kopumā turpinās. Tādēļ skatītājiem nevajadzētu uztraukties par to, vai notiks izrādes, bet tas, ar ko jātiek galā Andrim Vītolam – kā saturēt kopā teātra kolektīvu, kuram priekšgalā vajag harizmātisku personību, kura pasaka, kāds būs risinājums. Domāju, ka kolektīvam pašam ir jādod mājieni, kas bez teorētiskiem uzstādījumiem, ka grib pārmaiņas, būtu akceptējams, uz attīstību vērsts ceļš.
Vai pietiek ar intendantu?
– Pēc Valmieras Drāmas teātra mākslinieciskās vadītājas Indras Rogas atkāpšanās šopavasar teātra direktore Evita Sniedze-Ašeradena situāciju raksturoja vārdiem: “Iespējams, šā brīža Latvijas ekonomiskajā situācijā repertuāra teātra sistēmā mākslinieciskā vadītāja funkcija ir neauglīga.” Savukārt Indra Roga intervijā “Teātra Vēstnesī” (2019, 3) teic, ka viņa “galvenais pienākums ir teātra sejas veidošana un atšķirīga pozicionēšana citu teātru kontekstā”. Tomēr izskatās, ka šī pozīcija šobrīd teātros ir ne pārāk pieprasīta.
Andris Vītols: – Vai šāds postenis ir vajadzīgs Dailē, par to varam diskutēt. Uzskatu, ka tas ir nācis no laikiem, kad teātrī bija štata režisori un štata galvenais režisors, kurš gandrīz vienmēr iestudēja tikai savā teātrī. Tagad ir izveidojusies pretruna, jo režisori brīvi iestudē gan teātrī, gan visā Latvijā un arī ārpus tās, bet aktieri joprojām strādā štatā kā jau repertuāra teātrī.
E. Sniedze-Ašeradena: – Mākslinieciskie vadītāji ir palikuši tikai trijos teātros (Dailes, Jaunajā Rīgas teātrī un Rīgas Krievu teātrī. – A.B.), un tas droši vien ir kaut kāds signāls par to, ka intendanta esamība teātrī, ir veids, kā kapitālsabiedrības statusā rūpēties par teātra pilnvērtīgu attīstību gan aktieru piesaistes, gan repertuāra veidošanas un skatītāju ziņā.
Tai pašā laikā es nezinu nevienu direktoru, kurš negribētu sev blakus spēcīgu, redzošu, atbildīgu režisoru, kas spētu strādāt dotajos apstākļos.
Vajag režijas personību, kura spēj pavilkt līdzi gan aktieru trupu, gan skatītājus.
Kad kaut kas nestrādā teātra un aktieru labā, tad, protams, rodas jautājumi. Ne jau tikai finansiālais aspekts vai skatītāju trūkums nosaka situāciju teātrī, tā rezultējas no daudz un dažādām lietām. Teātra vadīšana šī brīža situācijā ir tiešām milzīga kalpošana, kad vismaz sākumā ir jānoliek malā savas ambīcijas, atstājot tikai domas par teātri un cilvēkiem, kuriem mēģināt nodrošināt radošas brīvības apstākļus. Tas ir grūtākais, jo visiem jau gribas tikai – savu…
JRT, kurā Alvis Hermanis konsekventi veidojis trupu no nulles ar ārkārtēju Kultūras ministrijas atbalstu un Pētera Krilova un Pēterburgas skolas harizmātiskajiem aktieriem, pamatā ir palicis vienīgais teātris, kurā var runāt par sejas veidošanu un atšķirīgu pozicionēšanos, un tas ir lieliski, apbrīnojami.
Tas šobrīd strādā divās zālēs ar 300 skatītāju vietām Rīgas centrā un joprojām iespaidīgu festivālu pagātni un publicitāti, un nevajadzētu izlikties, ka minētie dotie apstākļi neko neietekmē.
Domāju, nav tik liels jautājums arī par Dailes tūkstošvietīgo zāli, bet personību, kas to spēj piepildīt ar jēgpilnu saturu, aktieriem un regulāru skatītāju. Jo tad, kad atbrauc Maskavas teātri (reizi vai divas gadā) ar ārkārtīgi jaudīgiem aktieriem un pat metaforu teātri, vai, kad viesojas perifērijas teātri, tad zāles ir pilnas, bet runa jau ir par regularitāti, ko nosaka repertuārteātra veids.
Mēs turpinām sadarbību ar Indru citā statusā, mums ir savs Valmieras kurss LKA – nupat, septembrī Valmieras teātrī tapa divas brīnišķīgas izrādes, ko Indra Roga un Mihails Gruzdovs iestudēja ar šiem 3. kursa studentiem, tās tiek spēlētas teātra repertuārā, tiks vestas un spēlētas Rīgā. Domāju, ka tas viss bija arī kaut kādā ziņā radošai personībai noņemts slogs un atbildība par kādām lietām, kas, iespējams, realitātē izrādījās citādas, nekā domāts.
– Paredzēts, ka pēc diviem gadiem Valmieras teātra štatā nāks astoņi jauni aktieri, bet četri paliks ārštatā.
– Astoņi jauni aktieri štatā teātrim ir ļoti liels skaits, trešdaļa trupas, tas nav maz. Tas noteikti būs teātra iekšējs lēmums, bet gribu atzīmēt, ka konkurence ir ļoti laba lieta.
Atlikušo divu gadu laikā daudz kas kļūs skaidrāks, arī tas, kurš patiešām gribēs pats nākt uz Valmieras teātri.
Visādā ziņā mēs šobrīd no savas puses darām visu iespējamo, lai viņi justos teātrī gaidīti.
– Vimbas kungs, jūs savā darbībā tieši apvienojat intendanta duālās funkcijas – pilnu saimniecisko atbildību par visu teātrī notiekošo, par trupu, sponsoru meklēšanu utt. – un māksliniecisko vadību.
Jānis Vimba: – Katra teātra valde ir tiesīga lemt par to, kādā modelī strādās. Protams, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un iestrādes no Ojāra Rubeņa laika, Nacionālais teātris ir gājis šādu ceļu – bez mākslinieciskā vadītāja.
Tam ir objektīvi un subjektīvi iemesli, taču nav tā, ka manā laikā teātris nebūtu domājis par šāda posteņa ieviešanu – esmu arī runājis ar konkrētiem cilvēkiem, bet šobrīd neviens nav teicis jāvārdu. Patiesībā pat pateikuši diezgan stingru “nē”.
Manuprāt, vienīgais loģiskais arguments – pasaule apkārt ir ļoti mainījusies un arī mākslinieciskā vadītāja funkcijas, tādas, kādas tās bija padomju laikā vai pirmajos neatkarības gados, droši vien ir mainījušās. Līdz ar to, ja valde nolemj strādāt šādā modelī,
ir jāmeklē jauni sadarbības veidi un, mainoties šīm attiecībām, arī mākslinieciskā vadītāja funkcijas nevar saglabāties tādas pašas.
E. Sniedze-Ašeradena: – Kāpēc tev atsaka? Arī es esmu uzrunājusi vairāku gadu garumā vismaz trīs cilvēkus mākslinieciskā vadītāja amatam.
A. Vītols: – Es jau teicu – viņi grib radošo brīvību.
E. Sniedze-Ašeradena: – … negrib uzņemties tik plašu atbildību.
– Bet – kurš tad rūpēsies par aktieru individuāli un visas trupas māksliniecisko izaugsmi? To jau arī Dailes aktieri pārmeta Dž. Dž. Džilindžeram.
A. Vītols: – Tieši tā, ja paskatāmies iepriekšējos mākslinieciskos vadītājus un galvenos režisorus, tad redzam, ka parasti labākās izrādes bijušas tad, kad šis amats uzsākts.
Šīs rūpes, vienam cilvēkam uzliktā mākslinieciskā atbildība kaut kādā ziņā nospiež viņa radošo izaugsmi.
Tas arī varētu būt iemesls, kādēļ atsaka – tagad es taisu foršas izrādes, brīvi strādāju, kļūšu par māksliniecisko vadītāju un man būs daudz tiesību, bet arī daudz pienākumu un es vairs nevarēšu pievērst tik daudz laika savai radošai darbībai.
J. Vimba: – Absolūti piekrītu, ka tas droši vien ir viens no iemesliem, kādēļ kāds režisors negrib ilgtermiņā saistīt savu darbību ar vienu konkrētu teātri, – tās ir radošās izpausmes, jo piedāvājumu ir daudz. Otrs – nenoliedzami jāsaprot, ja noslēdz ilgtermiņa sadarbību ar kādu teātri, tad kaut kādā mērā ar savas cunftes biedriem sabojā attiecības.
Tieši tāpēc mums štatā nav galvenā scenogrāfa (ir galvenais mākslinieks), jo šīs funkcijas un atbildība zināmā mērā sabojā attiecības, pirmkārt, jau ar saviem kolēģiem un pēc tam arī citos teātros. Jo šim cilvēkam ir tiesības un pienākums lemt ne tikai par labu, bet arī par sliktu, ievērojot konkrētā uzņēmuma vai teātra intereses.
Trešā – tīri cilvēciskā – lieta: neviens no šeit klātesošajiem teātriem pagaidām nevar nodrošināt tādu algu, lai šis cilvēks saistītu savu dzīvi tikai ar vienu darbavietu. Jo tad, ja viņš braukās apkārt pa pasauli, runa jau var būt par lojalitātes trūkumu.
Eva Ciekurze: – Liepājai ir paveicies, ka Herberts Laukšteins ir spēcīgs, lai gan veidotu teātra māksliniecisko saturu, gan vadītu saimniecisko pusi, ko viņš pašvaldībai pierādījis desmit gadu laikā. Es šajā teātrī nonācu konkursa kārtībā, pēc tam, kad teātra īpašnieks – pašvaldība – lēma, ka valdē jābūt vēl vienam cilvēkam.
Manā pārziņā vairāk ir saimnieciski jautājumi, lai šīs jomas būtu nošķirtas, un tur ir, ko risināt. Iespējams, tieši tādēļ mums arī nav bijusi aktuāla diskusija par to, vai nepieciešams mākslinieciskais vadītājs.
Maija Pavlova: – Jautājums jau ir par to, cik kurš grib uzņemties atbildību un cik daudz. Jo mēs jau zinām, ka
Rīgā ir teātris, kura mākslinieciskais vadītājs iestudē citur pasaulē, un arī tā būtu interesanta pieredze.
Mūsu, Ģertrūdes ielas teātra, gadījumā šādas problēmas nav, jo darbojamies pavisam citādi, mums nav tādas atbildības attiecībā uz funkcijas nodrošināšanu.
Kā vērtēt kvalitāti?
– Kāds ir Kultūras ministrijas kā kapitāldaļu turētāja redzējums par problēmu risinājumu, kas saistīts ar Dailes teātri, piemēram, saistībā ar teātra Lielās zālēs un pārējo mazāko spēles laukumu nākotnes izlietojumu?
Iluta Treija: – Lielākoties izlemt šos jautājumus ir valdes kompetence, un Kultūras ministrija tajos nejaucas. Protams, esam bijuši klāt sarunās par iespējamiem risinājumiem, tomēr tie prasa lielus papildu finanšu resursus, kādi valsts budžetā pašlaik nav pieejami.
Kopumā attiecībā uz situāciju Dailes teātrī mēs kā kapitāldaļu turētājs nesaredzam globālas problēmas vai arī to, ka teātrī būtu visaptveroša krīze. Ir runa par dažām personībām, jā, acīmredzot, kolektīvā ir – es negribētu teikt krīze –, bet gan dažādi viedokļi un kaut kādas domstarpības, tomēr arī tas ir jārisina teātra vadībai.
Mūsu vērtējumā teātris darbojas labi, nav nekādu mākslinieciskas krīzes pazīmju –
nomināciju skaits “Spēlmaņu naktī” kopā ar Nacionālo teātri un Liepājas teātri dala pirmo vietu –, skatītāji gana labi piepilda zāles, un biļetes tiek pirktas. Arī repertuārā ir samērā liela daudzveidība, un tas vērsts uz dažādām mērķauditorijām. Līdz ar to nesaskatām problēmas mākslinieciskā vai finanšu pārraudzības kontekstā.
– Vai izvērtēšanā un piešķirot dotāciju, balstāties arī uz mākslinieciskās kvalitātes vai galvenokārt tikai kvantitatīvajiem rādītājiem?
– Tādēļ KM finansiāli atbalsta “Spēlmaņu nakts” procesu. Tiesa gan, finansiāli tas teātru budžetā nedod nekādu lielo iespaidu, tomēr ir mainīgais dotācijas lielums, ko piešķiram, ņemot vērā nomināciju skaitu. Taču mēs arī negribētu veicināt pārlieku lielu sāncensību šajā sakarā, jo teātri jau tāpat jūt, ka viens otram elpo pakausī. Arī kopējais skatītāju skaits, kas apmeklē teātri, nav tik liels, un tādēļ teātros ir tik daudz jauniestudējumu, jo skatītāji pieprasa aizvien jaunu produktu.
E. Sniedze-Ašeradena: – Tas nav tikai tādēļ – pirmkārt, nekad nevar zināt, kurš no jauniestudējumiem “izšaus”, otrkārt, gribas dot iespējas arī jaunajiem režisoriem.
Ja lielajā zālē paredzēti četri jauniestudējumi, un, ja kaut viens “neaiziet”, tad tas teātrim jau ir milzīgs risks. Samazinās iestudējuma mūžs, nevar atpelnīt izdevumus, tādēļ jāatrod balanss starp to finansiālo ieguldījumu un to, ka reizēm ir jātaisa tas, ko sauc par “krāšņi”. Var visādi, bet vajag talantīgus un teātra realitāti redzošus māksliniekus.
Veiksmes formulas nav. Nekad to nevar paredzēt – vari salikt visus labākos profesionāļus, un pēkšņi kaut kas nobrūk.
Vai arī uztaisi iestudējumu, kurš ir brīnišķīgs un nominēts, bet arī tas “neaiziet”.
Režisori patiesībā nenes nekādu atbildību – viņi iestudē, saņem honorāru un aizbrauc, dažos teātros maksā procentu no izrāžu skaita, citos ne. Ja uz izrādi nenāk skatītāji, tiek meklēti visādi attaisnojumi – reklāmas trūkums, skatītāju neizglītotība, teātra neieinteresētība. Bet jebkurš teātris ir ieinteresēts spēlēt jauniestudējumu – kaut vai tāpēc vien, lai atpelnītu ieguldīto.
– Šeit tika pieminēti arī kritiķi – vai jūtat, ka ar saviem vērtējumiem arī ietekmējat izrādes likteni?
Normunds Akots: – Ļoti minimāli…
A. Vītols: – Kritiķu viedokļi visvairāk ietekmē tieši trupu.
N. Akots: – Nenoliedzami, tā arī ir, jo es jau nerakstu tīri skatītājam, bet trupai un teātrim, lai dotu ziņu par to, kas ar izrādēm notiek, arī no otras puses profesionāli raugoties.
Tas, ka Dž. Dž. Džilindžeram ir radošā krīze, bija novērojams jau zināmu laiku.
Bet viņam jau arī tas bija zināms, un daudz bija runāts, ka viņam vajadzētu ņemt kādu pauzi. Iespējams, arī daudzo papildu pienākumu dēļ pēdējā laikā viņš strādāja zināmā rutīnā.
A. Vītols: – Turpinot Ilutas teikto – jā, ir kvalitatīvie rādītāji, un mūsu gadījumā tās ir “Spēlmaņu nakts” nominācijas (Dailes teātrim, tāpat kā Nacionālajam un Liepājas teātrim, to ir 17. – A. B.). Iespējams, problēma ir tā, ka nav pārāk liela uzticēšanās “Spēlmaņu nakts” žūrijas vērtējumam un ka tam vajadzētu kļūt objektīvākam. Varu ar pārliecību teikt – nevajag kritiķiem redzēt visas 120 izrādes, tā tikai riebums nāk virsū (smejas). Nav jau jāizsakās par visām, tikai jānosauc, kura tev ir sezonas topā.
J. Vimba: – Runājot par “Spēlmaņu nakti”, mēs visi spekulējam tikai ar vienas, maksimāli divu sezonu nogriezni. Bet, lai runātu par krīzēm, vajadzētu runāt vismaz par pieciem gadiem. Tad jau var salīdzināt, un skaitļi ir pavisam citādi.
Smalkais līdzsvara jautājums
– Valmieras teātra direktore par to jau runāja, bet es vēlētos paturpināt šo tēmu – zelta vidusceļš starp mākslu un komerciju, ar to saprotot darbību ar virsmērķi gūt ienākumus. Kā teātri to meklē?
J. Vimba: – Mēs jebkuru izrādi veidojam savam skatītājam – savai ideālajai sabiedrībai. Turklāt – kas gan būtu tāds tīri komerciāls gabals?
M. Pavlova: – Tādēļ jau Latvijā valsts līdzdotē teātrus, lai veidotu šo pakalpojumu. Īsti par komerciju šādā izpratnē nevaram runāt – tā būtu tad, ja kāds mākslas notikums būtu veidots tikai ar saviem resursiem ar mērķi gūt peļņu.
Protams, arī tagad daļa ieņēmumu mums ir jāgūst pašiem ar biļetēm, tomēr jautājums ir par līdzsvaru starp to, cik daudz varam atļauties eksperimentēt un cik nevaram. Latvijā ir daži privāti teātri, kas tiešām nodarbojas ar komercdarbību, un arī tas nav nekas slikts.
A. Vītols: – Varam vaicāt, vai JRT “Baltais helikopters” ir vai nav komercija, jo biļetes izpārdotas deviņu minūšu laikā, turklāt – kāds ir to cenu līmenis!
N. Akots: – Šis jēdziens ietver priekšstatu par viegli tveramu, izklaidējošu izrādi.
– “Iemīlējies Šekspīrs”, “Talantīgais misters Riplijs” – šie šosezon gaidāmie iestudējumi Dailē arī raisa šādas asociācijas.
M. Pavlova: – Dailes teātri apmeklē ļoti plašs sabiedrības loks un brauc arī no reģioniem. Vai tiešām visam teātra repertuāram jābūt ārkārtīgi sarežģītam un intelektuālam? Es tam absolūti nepiekrītu.
Katram teātrim ir sava auditorija, un ne visām izrādēm noteikti jābūt orientētam uz kādu ārkārtīgi elitāru publikas segmentu.
E. Sniedze-Ašeradena: – Jūs minējāt pie mums Edmunda Freiberga iestudēto “Uz Akapulko, kundze!” kā komercijas piemēru. Ar ko šī uzstādījums – sagādāt cilvēkiem dzīves spoguli un attiecību modeli traģikomiskā gaismā franču lugā atšķiras no “Cīrulīšiem” vai “Linda Vista”? Komercija tad droši vien ir ļoti stiepjams jēdziens latviešu teātrī.
Iespējams, kādam cilvēkam žanrs – komēdija – iedrošina doties uz teātri, kad tā kļūst par pirmo pieredzi. Un tad, ja tas bijis labi, gribas vēlreiz atgriezties teātrī, lai redzētu vairāk, salīdzinātu, analizētu ne tikai saturu un attiecības no savas pieredzes, bet sāktu redzēt formu utt.
M. Pavlova: – Jāņem vērā arī tas, ka šajā ziņā ir bijis iztrūkums – labi, tagad ir “Latvijas skolas soma”, bet cilvēki iepriekš nav radināti pie teātra pakalpojuma.
I. Treija: – Kultūras ministrija jau tāpēc dotē teātrus, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku izrāžu daudzveidību un pieejamību dažādām sabiedrības mērķgrupām. Nākamajā kultūrpolitikas plānošanas periodā tieši paredzēts šīs dažādās mērķauditorijas vēl vairāk akcentēt, ietverot bērnus, jauniešus, seniorus, reģionu iedzīvotājus, mazākumtautības.
M. Pavlova: – Sabiedriskajā medijā ir ziņas, un tad ir ziņas vieglajā valodā. Dažreiz man tās patīk, kad no darba pārnāku mājās.
A. Vītols: – Daile būtu teātris vieglajā valodā?! (Smejas.)
M. Pavlova: – Nē, es to nedomāju šādi, vienkārši to nevar tā salīdzināt, ka ir kāda izcilā māksla un pēc tam – visa pārējā.
A. Vītols: – Šajā ziņā atkal atgriežamies pie jautājuma par tūkstošvietīgo zāli. Skaidrs, ka tas būs jāizrunā. Uzskatu, ka tā ir jāsamazina, bet tad jāņem vērā, ka saruks arī skatītāju skaits un līdz ar to biļešu ieņēmumi, bet ēka un štats tāds pats vien paliks. Vienīgais variants – dārgākas biļetes vai lielāka dotācija.
Armands Kalniņš: – Jāņem vērā, ka skatītāju intereses ir ļoti dažādas. Nevar teikt – ja tagad neiestudētu situāciju komēdijas, tad skatītāji ietu skatīties nopietnākas izrādes, tā nebūs. Daudzi mani labi paziņas gāja uz “Neiespējamo misiju”, pirms izrādes satiku kādu inteliģentu kundzi, un, sarunā apspriežot, uz ko kurš ies, viņa saminstinājās un negribīgi atzinās, ka ies uz šo izrādi. Kad pateicu, ka arī uz to došos, viņa pilnīgi atplauka.
Nu, nav tas nekāds kauns – iet arī uz situāciju komēdijām –, un arī teātrim pelnīt nav kauns.
Runājot par Daili, salikt kopā vienā izrādē izklaidi un labus aktierus pati par sevi ir ļoti laba doma. Tas karagājiens, kas tagad sācies pret izklaidi un komēdijām, pēc manām domām, nav īsti gudrs – iedomājoties cilvēku dzīvi Latvijā, kad viņi klausās par to, kas notiek Sīrijā vai arī par globālo sasilšanu, tad šķiet, ka aiziet izklaidēties uz teātri nav taču nekas nejēdzīgs.
Komēdiju esamība neizslēdz arī to, ka top citas ļoti labas izrādes – piemēram, man žēl, ka šī gada “Spēlmaņu nakts” nominācijās nav nekādā veidā izcelta Dailē Lauras Grozas-Ķiberes iestudētā izrāde “Salemas raganas”.
Arī cīņa pret kinoscenāriju izmantošanu teātros nav īsti gudra, jo ir arī ļoti vērtīgi scenāriji (Fasbindera, Viskonti filmas).
Problēma drīzāk rodas tad, ja aktieris nesajūt gandarījumu no lomas komēdijā, un skatītāji varētu pieprasīt ko citu.
Piemēram, milzīga problēma bija ar izrādi “Vakariņas ar Elvisu”, uz kuru skatītāji gāja Artūra Skrastiņa dēļ, bet aktieris tās gaitā gandrīz neko nerunā.
E. Sniedze-Ašeradena: – Atgriežoties pie komēdijām – tas teātrī ir viens no grūtākajiem žanriem, problēma ir tā, ka mums nav režisoru, kas tās gribētu un varētu iestudēt, un no aktieriem arī tas prasa ļoti lielu trenētību un precizitāti. Dž. Dž. Džilindžera gadījumā visdrīzāk runa ir par gaumi, kvalitātes prasībām un mēģinājumu procesu. Nav nekas slikts, ja teātris grib cilvēkiem piedāvāt labu, kvalitatīvu izklaidi. Paskatieties romantiskās britu filmas.
N. Akots: – Jautājums – kādas ir proporcijas starp žanriem.
Strādā kā peļņas mašīnas?
– Cik adekvāts ir pats uzstādījums par to, ka teātriem kā valsts kapitālsabiedrībām jāpelna, jo Kultūras institūciju likuma 23. pants tieši nosaka, ka tie iegūst ieņēmumus no komercdarbības. Gluži kā “Latvijas valsts meži” vai “Latvenergo”.
A. Vītols: – Uzskatu, ka arī šajā ziņā būtu jāmeklē kāds risinājums. Protams, šim statusam ir arī labā puse, piemēram, teātri var izmantot dažādus mārketinga rīkus un mainīt biļešu cenas, tomēr zinu, ka vēl divtūkstošo gadu sākumā pastāvēja arī bezpeļņas kapitālsabiedrību statuss.
I. Treija: – Tagad šāds juridiskais statuss mūsu valstī vairs nav.
– Maija Pavlova diskusijā “Kultūras Rondo” (5. oktobrī 2019.) kā problēmu pieminēja pašvaldību mazo iesaistītību teātru finansēšanā. Reiz taču par Dailes teātri tika spriests, ka tas varētu būt pašvaldības teātris.
A. Vītols: – No 2000. līdz 2009. gadam pilsēta kādu laiku atbalstīja teātri, šķiet, tie bija 70 000 lati. Uznāca krīze, un Rīga pateica nē.
Problēma ir tā, ka Rīgā kultūrpolitika nav orientēta uz profesionālo mākslu.
E. Ciekurze: – Arī Liepājas gadījumā ir tas, ka pašvaldībai likumā noteiktā kultūras funkcija profesionālo mākslu īsti neietver. Tā ir ikdienas cīņa, jo visa Liepājas profesionālā teātra, kas sava apjoma un statusa ziņā ir līdzīgs citiem teātriem, finansēšana ir uz pašvaldības pleciem.
Tas nav viegli, un redzu, ka adatas actiņa kļūst aizvien šaurāka. Liepājas pašvaldībai kontekstā ar pārējām savām kultūras iestādēm ir grūti attaisnot arī to līdzekļu apjomu, ko prasa profesionāla teātra dotēšana.
E. Sniedze-Ašeradena: – Ja tas nav iestrādāts vispārējos likumos vai noteikumos, tad šis atbalsts ir pilnībā atkarīgs no personības, kas vada pašvaldību un teātri. Tāpat kā sponsoru piesaistē.
Valmieras teātrim ir pozitīva pieredze, kas izveidojusies vairāk kā desmit gadu laikā – arī tāpēc, ka uz to tiek mērķtiecīgi strādāts, un tad arī pašvaldība saprot teātra lomu pilsētas kultūrtūrisma attīstībā. Liepājā taču ir līdzīgi.
Cilvēkiem teātra izrāde ir galamērķis pilsētas apmeklējumam.
Mums, pateicoties pašvaldības finansējumam, var notikt Valmieras vasaras teātra festivāls, kad trīs dienās augustā Valmierā ierodas vairāk kā 5000 cilvēku un kas repertuārteātrim dod atspērienu domāšanai un attīstībai.
– Kāda virzība teātra attīstībā tiek paredzēta jaunajās kultūrpolitikas pamatnostādnēs, pie kurām jau šobrīd tiek strādāts?
Iluta Treija: – Galvenais uzstādījums – vairāk akcentēt mērķgrupas –, un caur šo prizmu arī tiek veidots viss skats uz kultūrpolitiku nākotnē. Izvērtējot iepriekšējo posmu, skaidrs, ka tomēr notikusi virzība uz attīstības virzienu, jo
dotācija teātriem ir augusi, un tā ieņēmumu proporcija, kas jānopelna pašiem, samazinās –
Dailes teātrim tā tagad ir 57%, bet pirms dažiem gadiem bija pat vairāk nekā 70%. Dotācija palielināta ar mērķi kāpināt atalgojumu, tas notiks arī nākamgad.
A. Vītols: – Man tomēr liekas, ka būtu labi, ja valsts pateiktu, ko īsti vēlas, kaut vai kvantitatīvā izteiksmē. Jo tagad tas izrāžu vai skatītāju skaits, ko dodam saskaņā ar finansēšanas līgumu, vairāk balstās uz vēsturiskiem faktiem, īstenībā tas nav normāli finansiāli pamatots.
Pašu ieņēmumus nevaram noprognozēt – ja viena izrāde Lielajā zālē “neaiziet”, zaudējumi var būt 30 000–40 000 eiro. Savukārt, iestudējot bērnu izrādi, negūtie ieņēmumi rodas no zemākajām cenām. Būtībā velkam savu ieņēmumu deķīti, lai savienotos ar dotāciju. Vajadzētu saprast, kādi ir reālie izdevumi un cik bez šīs komercializēšanās varam reāli iegūt.
I. Treija: – Ir grūti nodalāms, kas uztaisīts par dotāciju un kas – par pašu ieņēmumiem.
A. Vītols: – Dailē ir tā – ja dotāciju izdala uz 230 štata darbiniekiem, tad katram sanāk alga 550 eiro. Visam pārējam – mājai, izrādēm, mārketingam – nopelnām paši.
E. Ciekurze: – Viena reālā problēma, ar ko saskaramies kā pašvaldības teātris, ir nākotnes infrastruktūras attīstība – jo pašvaldība viena to nespēj panest. Otra – valsts ir paredzējusi, ka kultūras darbinieku atalgojumam 2020. gadā jāpieaug, bet Liepājas pašvaldība savā budžetā šādu pozīciju nav nosaukusi.
Ir grūti prognozēt, kas ar teātra repertuāru notiks janvārī. Vēlamies vērst uzmanību, ka Liepājas teātris ir profesionāls teātris, un ceram, ka valsts nākotnē vairāk vērsīs uz to skatu.
J. Vimba: – Mēs visu laiku spēlējam pēc 40:60 spēles noteikumiem (40% dotācija, 60% pašu ieņēmumi. – A. B.), bet tas nozīmē – varam būt kvalitatīvi, izcili, bet visu laiku nolietojam to, kas mums ir, neko neinvestējot nākotnē. Daudz labāk būtu, ja budžetā būtu iezīmēti līdzekļi, kurus investējam attīstībā.
I. Treija: – Problēma ir arī ar teātru ēkām, kas nav valsts īpašumā.
Kā tad īsti trūkst?
– Un beigās es vēlētos jums pavaicāt – kā tad šobrīd pietrūkst teātrim Latvijā, ja novērojama šāda viļņošanās? Šo jautājumu mana kolēģe Aija Kaukule nesen uzdeva ĢIT vadītājam Andrejam Jarovojam, un viņš atbildēja – visvairāk pietrūkst brīvas telpas domai.
A. Kalniņš: – Pietrūkst atbalsta pavisam jauniem māksliniekiem – pirmajiem režijas darbiem tūlīt pēc LKA ir visai maz iespēju tapt uzvestiem.
E. Ciekurze: – Infrastruktūras jautājums – vismaz Liepājas teātra gadījumā tā ir ļoti novecojusi un nav mērķtiecīga plāna, kā to sakārtot.
I. Treija: – Vēl joprojām pietrūkst konkurētspējīga atalgojuma, šo jautājumu centīsimies risināt tuvāko gadu laikā.
J. Vimba: – Absolūti piekrītu – atalgojums. Jo tad, ja būs cilvēki, būs arī produkts un no tā pašu ieņēmumi, un no tiem mēs atkal radīsim kaut ko no jauna.
E. Sniedze-Ašeradena: – Skaidrs, ka labāks atalgojums palīdzētu arī iegūt Jarovoja minēto brīvo telpu.
Aktieriem vasarā ir jābūt iespējai kaut kur aizbraukt un redzēt, kas teātrī notiek citur.
Režisoriem ir gadā jātaisa divas izrādes un nevis trīs vai četras. Lai būtu procesa sajūta, mums arī vajag kādu iespēju aicināt režisorus no Rietumeiropas un viņiem adekvāti samaksāt.
N. Akots: – Problēmas ir katram teātrim savas, un katram būs arī jāmeklē savs risinājums. Man liekas, ka KM, finansējumu piešķirot, būtu jānodibina sistēma, lai teātriem būtu iespēja vairāk domāt par savām stratēģijām. KM arī jāmeklē risinājumi, lai liepājniekus kaut kā atbalstītu.
A. Vītols: – Dailē pietrūkst normālas zāles dramatiskajām izrādēm. Es varētu vēlēties, lai mums būtu tik daudz naudas, lai mēs varētu savā starpā sarunāties bez aizdomām un pārmetumiem.
M. Pavlova: – Man jau liekas, ka Latvijā teātris ir diezgan dzīvs un daudzveidīgs. Domājot par jaunajām kultūrpolitikas vadlīnijām, visiem teātra lauka spēlētājiem ir vērts kopā padomāt, kāds tad būs mūsu nākotnes teātris un ko mēs no tā vēlamies sagaidīt.
VIEDOKLIS
