“Es apzinos, ka ir dīvaini runāt par pieaugšanu 43 gadu vecumā.” Saruna ar Vladislavu Navstavševu 4
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc ilgāka klusuma perioda Nacionālajā teātrī ar jauniestudējumu atgriežas režisors Vladislavs Nastavševs. Teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvojis viņa iestudētais psiholoģiskais trilleris “Svešinieki vilcienā” – Viļņa Vēja dramatizējums tapis pēc Kreiga Vernera un krimināltrillera autores Patrīcijas Haismitas darbu motīviem.
Izrādē spēlē Artūrs Krūzkops, Kārlis Reijers, Daiga Kažociņa, Inese Pudža un Ivars Kļavinskis.
Režisors Vladislavs Nastavševs ir arī profesionāls mūziķis un komponists, un viņa izrādes nereti salīdzina ar skaņdarbiem. Nereti tās ir pārbaudījums aktieriem un skatītājiem, sabiedrības morālei un aizspriedumiem.
Pats režisors teic: “Vienmēr esmu gribējis, lai manas izrādes skatītos kā muzikālu priekšnesumu – cik klusi, cik ātri, cik lēni. Svarīgākais ir intonācijas meklējumi.”
Arī jauniestudējumā “Svešinieki vilcienā” skanēs paša režisora komponēta mūzika – līdzīgi kā citās Vladislava Nastavševa izrādēs –, taču pamattēmu rosinājis pagājušā gadsimta vidus amerikāņu psiholoģiskās spriedzes romānu autores Patrīcijas Haismitas – homoseksuālas, talantīgas, pretrunīgas personības – dzīvesstāsts un tā atspulgs viņas daiļradē, ko pielīdzina šausmu žanra dižgaram Edgaram Alanam Po.
Viņas romāns “Svešinieki vilcienā” pie kinokameras licis ķerties arī meistaram Alfrēdam Hičkokam.
Mani piesaistīja jūsu fotoportrets, ko šogad ievietojāt “Facebook” kontā ar vienkāršu paskaidrojuma tekstu – “es mīlu Rīgu”, vārdi, ko citkārt drukā uz tūrisma suvenīriem…
V. Nastavševs: Tas bija aprīlī, kad tikko biju atgriezies no Maskavas – sen nebija būts Rīgā.
No Rīgas tiešām bijāt pazudis pēc pagājušās intensīvās vasaras, kad iestudējāt Čehova “Trīs māsas” “Hanzas peronā” un “Te sākas nakts” Ģertrūdes ielas teātrī. Neilgi pēc tam šeit teātrus slēdza, bet jums bija iespēja strādāt Maskavā.
Tā ir skaista sakritība, jo te nebija darba. Pagājušā gada oktobrī aizbraucu uz Maskavu un tur nodzīvoju līdz maijam – decembrī Lielajā teātrī bija pirmizrāde operai (“Pērļu zvejnieki”), un paliku tur strādāt pie nākamās operas, arī Lielajā teātrī, kurai pirmizrāde būs šajā rudenī, 29. oktobrī.
Vienā vakarā rādīs divas viencēliena operas – Prokofjeva “Madalēna” un Ravēla “Spāņu stunda”.
Šis būs stāsts par mīlestības dabu, centrā liekot sievietes neuzticību, bet Prokofjevam, krieviem, tā ir traģēdija, toties Ravēlam – farss, un franči saka – jāsmejas! Man ir interesanti uz to paskatīties no dažādām pusēm.
Kāda šajā laikā ir kultūras dzīve Maskavā?
Tā nav apstājusies. Lielākoties gāju uz Lielā teātra izrādēm, lai labāk iepazītos ar operu un baletu. Tā ir patiešām bauda, kvalitāte – pasaules līmeņa teātris, un man ir gods būs piederīgam Lielajam teātrim.
Iespaidīgs bija “Salomes” iestudējums, ko veidojis vācu režisors Klauss Gūts – ļoti vērienīgs, bet reizē intīms priekšnesums. Arī šveiciešu horeogrāfa Kristiana Špuka balets “Orlando” pēc Virdžīnijas Vulfas grāmatas – iespaidīgi un tīri.
Un tad pēkšņi man Gogoļa centrā piedāvāja nospēlēt lomu kā aktierim – pirmizrāde būs novembra sākumā – jauns, talantīgs režisors uzved izrādi par Čārlzu Bukovski. Es tajā spēlēju Velnu, arī dziedu.
Mani mākslinieciski baro gan iespēja paskatīties, kā strādā citi, gan tas, ka varu atkal pabūt barikāžu otrajā – aktieru – pusē.
Ilgi paliekot vienā vietā, piemēram, Rīgā, ir viegli ieslīgt rutīnā un panīkumā, tāpēc man vienmēr nācis par labu izrāviens, ko man devusi Maskava. Vēl jo vairāk tāpēc, ka brīdī, kad biju tur aizbraucis, te nekas nenotika.
Tā kā es Latvijā neesmu piesaistīts nevienam teātrim, kur maksā algu, tad pastāvēja liels risks, ka es šeit nevarētu, piemēram, samaksāt īri, tāpēc Lielā teātra piedāvājums nāca ļoti laikā.
Strādājot Krievijā, jums ir svarīgs politiskais konteksts? Plaši zināms ir gadījums, kad aktrise Guna Zariņa, protestējot pret Krievijas agresiju Ukrainā, atteicās spēlēt jūsu iestudētajā “Mēdejā” Gogoļa centrā.
Tas nav atstājis nekādas pēdas. Es arī netaisu politiskas izrādes, līdz ar to man tas iet secen. Tā ir mana izvēle tajā nepiedalīties. Ir jādzīvo sava, nevis citu cilvēku izdomāta dzīve.
Tas nenozīmē, ka mani neinteresētu sabiedriski procesi. Es tiem sekoju līdzi… līdz zināmai robežai.
Maskavā pavasarī notika arī jūsu koncerts kopā ar komponistu un producentu Ivanu Lubeņņikovu, ar kuru sadarbojāties arī Rīgā “Trīs māsu” iestudējumā. Šoreiz – Sudraba laikmeta dzejnieki negaidītā salikumā ar sintpopu, kaut esam raduši jūs redzēt solo pie klavierēm.
Gribēju pamēģināt kaut ko citu, varbūt laikmetīgāku. Teksti ir klasiski – bija interesanti tos apvienot ar šādu mūziku. Iespējams, laikam ejot uz priekšu, ir kaut kas jāmaina. Es negribētu dzīvot visu laiku vienādā sajūtā.
Arī tagad, strādājot pie jaunās izrādes, stāsts jau atkal ir par vientulību, izrāde ir diezgan skumja, agrāk es par to spēju runāt kaut kā nopietni, bet tagad to vairs nespēju – atklāju, ka nespēju bez ironijas un humora uz to visu skatīties. Cik var ciest…
Varbūt šīs dziesmas, šis sintpops, ir kaut kāda pieaugšana – es gan apzinos, ka ir dīvaini runāt par pieaugšanu 43 gadu vecumā – tomēr gribas cerēt, ka manā gadījumā šī ir vismaz attīstība.
Sudraba gadsimta dzeja un sintpops dzimuši pagātnē, viens senākā, otrs – 80. gados. Pastāv viedoklis, ka jūs neinteresē mūsdienas un arī savos iestudējumos arvien pievēršaties pagātnei.
Jā, kaut kur es biju to teicis. Tā tiešām ir. Vakar man zvanīja draugi, sakot, ka sen neesmu dzirdēts, un es atbildēju, ka es jau dzīvoju drusku citur.
Droši vien man ir kaut kāda iekšējā, manis paša pasaule, kurā mitinos. Manai dzīves un emocionālajai telpai ir nosacīta saskarsme ar mūsdienām.
“Mani pieķēra man līdzīgo – nejaušu ārzemnieku – kompānijā.” Tulkoju Semjona Haņina tekstu no ievada dziesmas jūsu solokoncertā, ko nesen internetā publicējis Vozņesenska centrs. Tas ir par jums? Ārzemnieks gan Latvijā, gan Krievijā?
Protams. Tas atsvešinājums ir visā, vienalga, kur tu atrodies vai cik labi tev iet.
Lasīju, ka bijāt domājis par savas teātra trupas veidošanu Latvijā. Katrā ziņā jums ir savi aktieri, ar kuriem strādājat no izrādes uz izrādi. Piemēram, tagad, iestudējot Nacionālajā teātrī, tāda ir Inese Pudža.
Vienubrīd tiešām domāju par to, bet ir jāsakrīt daudzām lietām, lai tas īstenotos. Tagad es neteiktu, ka par to sapņoju. Grūti ir strādāt gan savā teātrī, gan viesos – izaicinājums ir abos.
Jā, neapšaubāmi, ir cilvēki, ar kuriem strādāju biežāk nekā ar citiem, bet tas nenozīmē, ka šie savējie tevi nepārsteigs. Arī negatīvā nozīmē.
Tev var šķist, ka jums ir baigi labi kopā strādāt, bet tad pēkšņi notiek kaut kas, un tu pēkšņi saproti, ka jūs lielā mērā esat svešinieki.
Vai tāpēc vairs neiestudējat, piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī, lai gan tur tapušas izcilas izrādes, tostarp “Cerību ezers”, “Peldošie-ceļojošie” un citas?
Jā, es patlaban nestrādāju Jaunajā Rīgas teātrī un nezinu, vai tur vēl strādāšu. Tagad, atskatoties uz to, kā man tur gāja, redzu, ka ir bijušas reizes, kad man nebija taisnība. Ka neuzvedos tā, kā man vajadzētu, – dažādu iemeslu dēļ.
Tā ir mācība, un ir labi, ja var izdarīt secinājumus un iet tālāk, jo nekas cits jau neatliek. Visam ir sava vieta un laiks, viss mainās. Lielā mērā viss ir viena liela ilūzija.
Arī sajūta, ka mūžīgi jāstrādā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.
Šobrīd atgriežaties Nacionālajā teātrī. Kā nonācāt pie “Svešiniekiem vilcienā” un pie Patrīcijas Haismitas, kura plašāk pazīstama pēc viņas romāna “Talantīgais misters Riplijs” ekranizējuma.
Internetā atradu eseju par Patrīcijas Haismitas dzīvi un darbiem un to, kā tie abi savā starpā sasaistās.
Viņa rakstīja trillerus, visai kinematogrāfiskus, ne velti viņas darbi bieži pārtaisīti par filmām, tomēr, skatoties šīs ekranizācijas, ir sajūta, ka kaut kas nav līdz galam.
Mūsu izrāde ir balstīta kolāžā starp eseju par rakstnieci pašu un viņas romānu. Eseja stāsta par to, ka nav iespējams izprast Haismitas romānus, nezinot to, kāda bija viņas dzīve, kas viņa bija kā cilvēks…
… šoreiz izrādes fabula vēsta par diviem pasažieriem, kuri satiekas vilcienā un, savstarpēji apmainoties, nolemj tikt vaļā no cilvēkiem, kuri viņiem nepatīk…
Man šajā romānā visvairāk patīk tas, kas uzrakstīts starp rindām. Haismitas stāstos figurē dīvaini vīriešu pāri, kuri vajā, ienīst, šantažē viens otru, un tas vienmēr beidzas ar slepkavību.
Tā jūtu intensitāte, kas piemīt šo vīriešu attiecībām, kā apgalvo viens no redaktoriem, citādi kā sekss starp viņiem nav skaidrojama. Atklājās, ka Haismita pati bija lesbiete, bet sievietes uzlūkoja kā citādos, pat nicināja.
Kļūst skaidrs, ka viņa pati sevi neuzskata par sievieti, arī par vīrieti ne, bet visvairāk spēj identificēties ar dzīvniekiem – tādiem, kuri nav domāti sentimentālai kopdzīvei ar cilvēkiem – visvairāk viņai patika gliemeži. Ļoti dīvaina būtne.
Visvairāk mani piesaistīja tas, ka viņas darbiem ir ciešs sakars ar to, kāda viņa bija. Ir mākslinieki, kuri sadala savu privāto dzīvi un darbu, un tādi, kas to nedara.
Dzīves un mākslas nenošķiršanā velkat paralēles ar sevi? Prātā nāk jūsu iestudētais “Cerību ezers”, kura galvenais varonis bijāt jūs pats.
Lielā mērā es tajā saskatīju līdzības ar sevi. Arī manā gadījumā šī dzīves un mākslas nodalījuma īsti nav un brīžiem nevar saprast, kur sākas viens un beidzas otrs. Līdz ar to Patrīcijas personība man ir ļoti tuva un saprotama.
Skaidrs, ka tas, ko redzēsim, ir mana interpretācija. Nav jautājuma, cik laikmetīgi, mūsdienīgi vai vajadzīgi tas ir, bet tas, cik tev pašam ir svarīgi par to runāt.
Šoreiz tēma – atsvešinājums – ne vecumam, ne kam citam nav nozīmes. Lielā mērā mēs visi esam svešinieki vilcienā, kas kaut kur brauc.
Tēma par citādo, tostarp seksualitāti, ir klātesoša jūsu darbos nemitīgi. Šī izrāde ir tēmas turpinājums, jo šķiet, ka par to vajadzētu runāt atkal?
Kaut kādā ziņā jā, bet es par to nerunāju tāpēc, ka par to vajadzētu runāt, bet tāpēc, ka es tā gribu, tāpēc ka mani personīgi tas interesē.
Iestudējat operas Maskavā, Permā, bet vai būtu interesanti strādāt arī mūsu operā?
Jā. Bija doma Zigmara Liepiņa laikā – man piedāvāja Vāgnera “Tanheizeru”, bet laikam nebiju gana labs. Bet iespēja strādāt Rīgā Nacionālajā teātrī ir liela laime.
Rīga ir mājas. Dzīvoju tepat blakus, katru dienu izbaudu pastaigu turp un atpakaļ caur Kronvalda parku.
Arī tad, ja velobrauciens Rīgā beidzas ar aizdomāšanos un rokas traumu…
Vēl viens liecinājums tam, ka es īsti nedzīvoju te, ka brīžiem ir grūti sinhronizēties ar apkārtējo pasauli un ka sasaistes ar ikdienu ir ļoti maz.
