Teātris kā piedzīvojums vienā kadrā ar divmetrīgo Lapošku 0
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ceturtdienās bez divdesmit minūtēm deviņos LTV1 skatāmas jauno un leģendāro skatuves mākslinieku sarunas par teātri un dzīvi raidījumā “Teātra garša”, kas tapis “Spēlmaņu nakts” projekta “Teātra atlanti cauri laikiem” ietvaros.
Šajā ciklā jau izskanējusi Jaunā Rīgas teātra studijas audzēkņa Gerda Lapoškas saruna ar Dailes teātra aktrisi Ausmu Kantāni, kura nu jau devusies spēlēt teātri uz Debesu skatuves, taču to joprojām var noskatīties sabiedrisko mediju portālā “LSM.lv”. Kā izrādās, abus sarunbiedrus nav bijis viegli pierunāt satikties, taču saruna izvērtusies pārsteidzoši atklāta un sirsnīga.
Tajā uzzinām, ka Ausma lielā mērā savu aktrises karjeru pakārtojusi ģimenes dzīvei, bet Gerds, nokārtodams eksāmenus, varējis mācīties par filozofu, teologu vai izglītības iestāžu vadītāju, tomēr joka pēc izstudējis un kļuvis par aktieri.
Gerd, ar savu garo augumu tu būtu lielisks papildinājums jebkurai basketbola komandai, bet tu spēlē teātri.
Jā, mans augums ir 202 centimetri, pārmetumus par basketbola nespēlēšanu nākas uzklausīt diezgan bieži, bet esmu jau pieradis. Bērnībā mani neviens nemudināja kaut ko darīt, un es izvēlējos darīt to, ko gribu.
Pusaudža gados mierīgi dzīvoju savā pasaulē un arī par tādām lietām kā basketbols neuztraucos. Pēc vidusskolas beigšanas nokārtoju eksāmenus vairākās fakultātēs un, drauga mudināts, joka pēc – arī aktieros.
Tagad esmu bezgala laimīgs, ka iestājos tieši Kultūras akadēmijā, kopš jūnija beigām esmu diplomēts aktieris.
Latvijas Televīzija ir sākusi rādīt sarunu ciklu “Teātra garša”, un pirmais raidījums bija veltīts nesen mūžībā aizsauktajai Dailes teātra aktrisei Ausmai Kantānei, ar kuru sarunājies tu. Kā šī saruna tapa?
Mani uzrunāja šī cikla veidotājs, mans kolēģis Jaunajā Rīgas teātrī Gundars Āboliņš. Viņš man piedāvāja sarunāties ar Ausmu, vēlāk izrādījās, ka ne tikai es esmu tielējies, bet sākumā arī Ausma kautrējusies runāt.
Tikāmies pagājušā gada decembra sākumā. Galu galā mums izveidojās ļoti mīļa tuvība. Skumji, ka Ausmas vairs nav. Manuprāt, viņa mūs atstāja kā ļoti jauns, skaists un gudrs cilvēks. Ar brīnišķīgu sapni – spēlēt uz ielas Vīnē un justies laimīgai.
Kad runājām, mēs ar Ausmu bijām pilnīgi vienlīdzīgi. Arī pēc tam sazvanoties bijām absolūti vienoti dzīves springumā un teātra mīlestībā.
Vai Ausma paspēja noskatīties jūsu sarunu?
Jā, viņa paspēja noskatīties gan videoierakstu, gan noklausīties balss ierakstu, kas parādījās sabiedrisko mediju portālā “LSM.lv”. Un šā gada “Teātra Vēstneša” pirmajā numurā mūsu saruna bija arī publicēta.
Nupat televīzijas pirmizrādi piedzīvoja pirmais latviešu vesterns – Matīsa Kažas filma “Wild East – kur vedīs ceļš?”, kurā spēlēji barona sulaini. Tai sekoja stāsts par filmēšanas aizkulisēm, kurā uzzinājām, cik grūti tev gājis ar teksta apguvi vācu valodā un ar satraukumu kameras priekšā esi ticis galā, noņemot brilles.
Tas par brillēm bija domāts kā joks. Patiesībā nebija tik sarežģīti. Varu teikt, ka es nebaidos no kamerām. Secinu – mēs visi dzīvojam ar telefoniem kabatā, viens otru fotografējam un filmējam, tādēļ esmu pieradis.
Nacionālā teātra aktrise Astrīda Kairiša ir stāstījusi, ka, spēlējot Lauru “Ezera sonātē”, vienu kadru varēja uzņemt, tikai filmējot viņu pa lielu gabalu. Man tādas šausmas nav jāpārdzīvo, bet ir citas šausmas.
“Wild East” – tā vispār bija mana pirmā kino pieredze. Filmēšanās notika vasarā pēc pirmā kursa beigšanas Kultūras akadēmijā. Tas viss likās tik interesanti – gaismas, skaņas, gaisotne visapkārt.
Tevi saģērbj, nogrimē, kaut kur piestiprina mikrofonu, izsauc uz filmēšanas laukumu. Kad viens dubls nofilmēts, kamerā vari apskatīties uz sevi no malas un kaut ko pamainīt. Un beigās tik un tā nezini, kā tas filmā izskatīsies. Ļoti interesants process.
Pēc sulaiņa lomas esi pieprasīts aktieris vēl vairākās citās Matīsa Kažas filmās. Vai taviem kursabiedriem filmu režisori pievērš tikpat lielu uzmanību?
Jā, mani kursabiedri diezgan aktīvi filmējas. Ritvaram Loginam bija loma seriālā “Krimināllieta iesācējam”, Marta Lovisa strādā pie Māra Martinsona filmā “Zeme, kas dzied” par latviešu Dziesmu svētkiem.
Arī Matīss Ozols un Sabīne Tīkmane ir filmējušies vairākās filmās, un pašlaik Jānis Grūtups strādā pie kādas ukraiņu režisores. Daļa manu kursabiedru ir uzrakstījuši scenāriju un veido paši savu filmu Toma Harjo vadībā.
Parasti filmās ir proves – uz vienu lomu izmēģina vairākus pretendentus.
Ar pirmo lomu man paveicās. Matīsu Kažu nejauši satiku kādā pasākumā. Viņš uz mani tā pētoši paskatījās un piedāvāja sadarboties, jo viņam šķita, ka no manis varētu iznākt interesants sulainis.
Tā mēs sadraudzējāmies un kļuvām par domubiedriem. Nu jau esmu piedalījies arī nākamajās Matīsa filmās “Ūdens garša” un “Neona pavasaris”, kas uz ekrāniem parādīsies vasaras beigās vai rudens sākumā.
Šīs filmas pirmizrādi es ļoti gaidu, jo piedalījos ārkārtīgi interesantā filmēšanas procesā un pats no uzfilmētā vēl neko neesmu redzējis. Galvenajā lomā būs brīnišķīga māksliniece un dzejniece Marija Meļķe.
Viņai Matīss uzrakstīja scenāriju. Tad mēs, vairāki aktieri, daudz strādājām kopā, scenāriju grozot un papildinot. “Neona pavasarī” režisors ar savu uzticamo operatoru Aleksandru Grebņevu līdzīgi kā vairākos iepriekšējos darbos izmantoja viena kadra filmēšanas metodi.
Taču šajā gadījumā nevis visa filma būs vienā kadrā kā “Ūdens garša”, bet gan katra aina būs nofilmēta vienā elpas vilcienā ar vienu kameru no sākuma līdz beigām. Visas šīs ainas filmā tiks saliktas kopā kā puzle.
Ko tu atveido “Neona pavasarī”?
Spēlēju galvenās varones draugu. Filmā esam trīs jaunieši – Ādams, Laine (Marija Meļķe) un Unda (Grēta Trušiņa). Tā mēs visi pa Rīgu dzīvojamies. Kas ar mums notiek, jāskatās filma. Tā ir pusaudžu drāma.
Un kas notiek “Ūdens garšā”?
Šajā gadījumā scenārijs un visa filma tapa ar etīdēm un improvizācijām. Īstenojot Matīsa dotos uzdevumus, mēs, aktieri, paši izdomājām ainas, tās izspēlējām un pierakstījām – tādā kopdarbā arī radās filmas vēstījums. Es šajā filmā esmu jauns pianists, kuram pēkšņi sabrūk iepriekšējā dzīve, viss jāsāk no jauna. Diemžēl viņš ar jaunajiem izaicinājumiem netiek galā un izdara pašnāvību.
Ja reiz filmā esi pianists, tad tev jāprot spēlēt klavieres?
Filmējoties iemācījos spēlēt. Tā vairāk bija mana iniciatīva, ka gribu spēlēt pa īstam, jo “Ūdens garša” sākas tieši ar to, ka es spēlēju klavieres. Tomēr tiku pārskaņots uz citu skaņdarbu un meistarīgāku izpildītāju. Lai gan Rīgas 6. vidusskolā pabeidzu deviņas klases ar mūzikas novirzienu, taču apguvu trompeti un līdz šim klavieres nopietni nebiju mēģinājis spēlēt.
Tikko esi ieguvis diplomu Latvijas Kultūras akadēmijā un kļuvis par pilntiesīgu Jaunā Rīgas teātra aktieri. Kādās izrādēs tevi varēs redzēt jaunajā sezonā?
Jā, tas ir lieliski, ka mēs, vienpadsmit studenti – gandrīz viss kurss –, kā štata aktieri turpināsim darbu vienā teātrī.
Es savu debiju piedzīvoju izrādē “Kalpa zēna vasara”, bet nu jau tai pievienojies vesels lērums citu lomu izrādēs “Svaigās asinis”, “Bītlu jaunais albums”, “Meklējot spēlmani”, kur spēlējam studentus, “Desmit iemeslu apciemot Kauci”, “Ekspedīcija Jāzeps”. Arī citās repertuāra izrādēs, piemēram, Kristīnes Krūzes iestudētajā “Sliktie ceļi”, spēlē mani kursabiedri. Darba ir daudz.
Tuvākajā laikā darba varētu kļūt vēl vairāk, kad tavu īpašo balss tembru pamanīs reklāmas menedžeri un televīzijas producenti.
Jā, piedāvājumu jau ir daudz, bet es cenšos izvairīties no reklāmu ierunāšanas. Mani vairāk interesē darbs ar literāro materiālu, piemēram, lasījumi un performances. Mērķtiecīgi virzos runas pedagoģijas virzienā, jo ļoti interesē darbs ar balsi, tās skanējumu un tekstu, taču man priekšā vēl garš zināšanu krāšanas ceļš.
Vai tev ir kāds paņēmiens, kā iemācīties tekstus, jo mūsdienu teātrī suflieru vairs nav?
Nav gan. Biezpienu ēdu un kaut kā visu atceros (smejas). Patiesībā nav jau tik traki. Ja manā tēlā iekšēji viss ir pareizi uzbūvēts, tad arī runājamais teksts nāk no viņa organiski un loģiski. Nekas nav jāizdomā, tēls vienkārši runā.
Cik tēla veidošanas procesā ir režisora, cik tevis paša ieguldījuma?
Jaunais Rīgas teātris ir īpašs ar to, ka aktieriem tiek dota liela brīvība pašiem kļūt par iestudējuma līdzautoriem, dramaturgiem. Ļoti daudzas izrādes ir tapušas kopā ar režisoru pat bez dramaturģiskā materiāla, piemēram, “Ziedonis un Visums”, “Latviešu stāsti”, “Latviešu mīlestība”, “Vēstures izpētes komisija”…
Pat ja tas ir kāda klasiķa darbs, aktieru ieguldījums katra tēla tapšanā ir milzīgs. Es vēl nemāku izskaidrot šo procesu, bet mani vecākie kolēģi ir ļoti liels piemērs darba kultūrai un godīgumam. Viņi mūs, jaunos, neaudzina, nebaksta ar pirkstu – šitā drīkst vai šitā nedrīkst. Vienkārši viņi ir godīgi pret savu darbu un teātri un neļauj arī mums tādiem nebūt.
Piemēram, pie Gata Šmita, mēģinot izrādi “Desmit iemeslu apciemot Kauci”, ir ainas, kurās nespēlē Andris Keišs un Baiba Broka, taču viņi vienalga visu dienu ir teātrī, tik un tā met idejas, kā labāk šo ainu nospēlēt, piedalās mēģinājumu procesā.
Izrādes tapšana ir absolūta visa aktieru ansambļa sadarbība. Viss notiek kopā režisora virsvadībā, un es nevaru iedomāties, ka mēģinājumu process varētu noritēt citādi. Nevaru iztēloties, ka kāds man liktu iet vai stāvēt kaut kur. Man pašam pie tā jānonāk – tā esmu mācīts.
Mūsu kursa vadītājs Alvis Hermanis jau no paša sākuma mums teica, ka vienlaikus esam gan aktieri, gan dramaturgi.
Lai kļūtu par labu dramaturgu, jākrāj dzīves pieredze. Jābūt tādam dabas bērnam, kas visu apkārt notiekošo uzsūc sevī. Vari padalīties ar kādu spilgtu atmiņu?
Pirmā bērnības atmiņa ir mazliet sāpīga. Atceros, vecāmamma gludināja drēbes un uz mirkli bija nolikusi gludekli uz kantes, kad es ieskrēju virtuvē un sildvirsmai pieliku plaukstu. Viņa uzreiz mani aizrāva līdz izlietnei un turēja roku zem auksta krānūdens.
Četri studiju gadi ir bijuši tik strauji, nākamie darba gadi arī solās būt ne mazāk rāmi, tādēļ dziļa izpratne par aktiera profesiju un to, ko es daru, vēl tikai veidojas. Man šķiet, ka raudzīties uz pasauli ar mazliet izbrīnītām bērna acīm ir daudz vieglāk un izturamāk.
Joka pēc kļuvis par aktieri, tagad vari iedomāties darīt ko citu, piemēram, jomās, kuras gribēji apgūt pirms četriem gadiem?
Nē, šobrīd nevaru iedomāties darīt neko citu. Tas joks nu ir izvērties par tik nopietnu un interesantu padarīšanu. Man ļoti patīk tas, ko es un mani kolēģi kopā darām un darīsim. Pašlaik man nav citu ambīciju, es gribu strādāt.
Vai ir kāda sapņu loma, kuru tu gribētu nospēlēt?
Atklāti sakot, es neesmu par to domājis. Katrā lomā, kas man tiek dota, varu nospēlēt visu, ko vēlos. Piemēram, Hamlets ir Hamlets, viņš rīkojas tā, kā Šekspīrs to ir uzrakstījis, bet es kā Gerds viņa tēlā paralēli varu risināt arī savu problēmu, kas pārklājas ar viņējo.
Būtībā jebkurā lomā varu nospēlēt to, ko es gribu. Mani vairāk interesē tēmas, nevis lomas. Mani piesaista nepareizie, neikdienišķie cilvēki – Kaspari Hauzeri – tādi varoņi, kas var pierādīt, ka mēs katrs drīkstam būt tādi, kādi esam. Vienmēr būšu kopā ar savu lomu. Jo es bez lomas varu, bet loma bez manis nevar eksistēt.
PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Allaž. Būs. Blakus.
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez Rīgas un pastaigas ar savu suni.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Spēcīga draudzība.
Labākā izklaide?
Ar draugiem pavadītais laiks mūsu kopīpašumā Zosēnos.
