“Grozi, kā gribi, bet izrādei jānotiek šeit un tagad!” Saruna ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktori Danu Bjorku 1
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris šovakar plkst. 21 “Zoom” platformā piedāvā lugas “Melnraksts” pirmizrādi Vladislava Nastavševa režijā.
Teātra direktore un izrādē iesaistītā aktrise DANA BJORKA teic: “Neparasta, bet interesanta pieredze. Nepatīkami ir simtprocentīgi būt atkarīgai no tehnikas, bet patīkami radīt ko jaunu, līdz šim neizzinātu.”
Pirmo reizi 136 gadu laikā, kopš pastāv Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, par izrādes platformu kļuvis internets. Dana, sakiet, lūdzu, kādēļ izvēle šajā situācijā kritusi tieši uz Sergeja Uhanova “Melnrakstu”?
D. Bjorka: Lugas izvēles un iestudējuma idejas autors ir režisors Vladislavs Nastavševs. Tikko sākās pandēmija un Latvijā izsludināja ārkārtas situāciju, atskanēja Vlada zvans – Dana, taisām tiešsaistes izrādi, darām! Bet Danai toreiz, pirmajā pandēmijas nedēļā, bija apātija un šoks, grūti domāt par kaut ko jaunu, turklāt vēl nesaprotamajos finanšu apstākļos.
Taču Vlads bija ļoti uzstājīgs. Ar Sergeju Uhanovu, mūsdienu krievu dzejnieku, prozaiķi un dramaturgu, autoru trim grāmatām un virknei publikāciju literārajos žurnālos un tiešsaistes medijos, Vlads ir pazīstams arī personīgi un pēc prozas grāmatas “Melnā sperma” 2015. gadā Ģertrūdes ielas teātrī uzvedis tāda paša nosaukuma lugu.
Tagad režisors vēlējās iestudēt lugu “Melnraksts”, kas Uhanovam, kura teksti izmantoti vairākās izrādēs un performancēs Krievijā un arī Latvijā, tapusi nesen, un Latvijā noteikti būs pirmais tās iestudējums.
“Melnraksts” ir novatoriska mūsdienu dramaturģija, kas tik ļoti patīk Vladam Nastavševam un ko ļoti labi var apspēlēt šajā tiešsaistes formātā.
Mēs visi dzīvojam spoku un ēnu ieskauti: atmiņas un pārdomas, pieredze un fantāzijas, nožēla un cerības ir neatņemama realitātes daļa. Bet dažkārt tā ir vienīgā iespējamā realitāte, vai tas būtu pēc mūsu izvēles vai tāpēc, ka izvēles nav.
Lai gan vienmēr iespējams sākt no baltas lapas. Protams, ja izdosies… Skatītājus gaida ne tikai paradoksāls, ironisks un daudzšķautņains stāsts par jūtām un saprātu, bet arī principiāli jauns formāts.
Nastavševs pats arī izvēlējās aktieru sastāvu un pats apņēmīgi sazinājās ar katru skatuves mākslinieku, ieinteresēja un aizrāva ar šo ideju. (Izrādē piedalās četri aktieri – Veronika Plotņikova vai Darja Fečina, Maksims Busels, Dana Bjorka un Anatolijs Fečins. – V. K.).
Kad sākām mēģināt, par šo darbu parādījās interese arī Maskavā, un Krievijas vasaras mākslas festivāls “Točka dostupa” vēlējās būt šīs izrādes kopveidotājs.
Noslēdzām līgumu ar savstarpēji izdevīgiem nosacījumiem, ka izrādi sauksim par kopproduktu un pirmizrādi šodien varēs redzēt ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un būtībā jebkurā pasaules malā, kur vien būs interese un tehniska iespēja pieslēgties tiešsaistē.
Turpmāk to spēlēsim divas reizes mēnesī, biļetes var iegādāties platformā “bezrindas.lv”.
Pēc apmaksas skatītājs saņems biļeti pdf formātā un saiti uz tiešsaistes izrādi, kā arī pieejas kodu. Saite būs derīga tikai vienai ierīcei – vienam datoram, laptopam, planšetei vai mobilajam telefonam.
Bet interesanti – kur atradīsies un spēlēs aktieri?
Teātrī! Un sāks spēlēt tieši norādītajā izrādes sākuma brīdī deviņos vakarā, līdzīgi kā tad, kad aktieri atrodas uz skatuves un skatītāji zālē. Mēs nepavisam neesam ieinteresēti kaut ko ierakstīt video un tad translēt pārraidi.
Tas bija arī viens no Vlada Nastavševa ultimātiem – lai aktieri spēlētu tieši tajā mirklī, kad skatītāji skatīsies. Grozi, kā gribi, bet izrādei jānotiek šeit un tagad.
Ar to teātris ir unikāls arī šajā tiešsaistes režīmā. Aktieri ir dzīvi cilvēki, kuri rada stāstu, ko vēlas nodot skatītājiem. Katrs aktieris atradīsies savā istabā, nevis vienā telpā, lai cits citam netraucētu skaniski, un no sava datora ar tehnisko darbinieku atbalstu arī radīsim šo iestudējumu.
Uzvedums top mums jaunā žanrā, un nevaram pakļaut izrādi riskam no tehniskā aspekta. Mājās vienam aktierim varētu uzkārties internets, otram – tēti vai mammu varētu ievajadzēties bērnam un vēl kādam blakus varētu ierieties suns. Nebūtu īsts darbs.
Kas ir jūsu varone?
Kā aktrise ar Vladu sadarbojos otro reizi, un man atkal ir grūti atbildēt uz jautājumu par lomu vai tēlu sazobē ar šo režisoru, jo jaunu ideju un māksliniecisku izteiksmes līdzekļu meklējumu process netiek apstādināts līdz pat pirmizrādei.
Mana varone Aziza ir Austrumu meitene un gan raksturā, gan izskatā pilnīgi pretēja man.
Mēģinu aktieriski panākt vizuālo līdzību, ticību savam tēlam, mēģinu saprast Austrumu tipa domāšanas stilu, kas, kā jau teicu, ļoti atšķiras no manējā.
Atzīšos, sākotnēji Vladam vairākas reizes tiku teikusi – varbūt izvēlies lomai kādu citu aktrisi, kas vizuāli vairāk atbilstu tēlam, bet nē, režisors kategoriski pret, vēloties tikai mani…
Valsts kapitālsabiedrību – un šādā statusā ir arī M. Čehova Rīgas Krievu teātris – vadītājiem likums par interešu konfliktu ierobežo iespējas papildus pelnīt savā iestādē. Iznāk, ka jums pirms katras jaunas lomas jāiet uz Kultūras ministriju pēc atļaujas to spēlēt…
Jā, noteikti, tā tas ir. Un tas ir pareizi. Kārtībai jābūt, un man nekad problēmu nav bijis.
Kaut arī likums varbūt šķiet apgrūtinošs, man, to ievērojot, pat vieglāk ap sirdi, jo nevienam nerodas aizdomas, ka es kā direktore izmantotu savu amatu kādas lomas iegūšanai.
Es arī nespēlēju katrā izrādē, daru to tikai tad, ja kāds režisors vēlas tikai un vienīgi mani. Un likumā noteiktā kārtība mani pasargā arī no visādām nevajadzīgām runām, lai cik absurdas tās arī būtu.
Vai jūs vēlētos iestudējumus internetā saglabāt paralēli tradicionālām teātra izrādēm, kad tās atkal notiks?
Uz šo jautājumu varēšu atbildēt pēc “Melnraksta” pirmizrādes. Kad sapratīšu, kas no tā sanācis un cik lielā mērā skatītāji vēlas redzēt uzvedumus, neizejot no mājām un sēžot savos dīvānos.
Jā, šādās tiešsaistes izrādēs “zāle” nekad nevar būt izpirkta, jo “vietu” skaits ir neierobežots, teātra dzīvē var piedalīties arī cilvēki, kuri fiziski nevar iziet no mājas, un arī finansiāli šāda skatīšanās ir diezgan izdevīga – viena biļete maksā sešus eiro, un par šo summu uzvedumu var skatīties visa ģimene.
Tas viss var būt interesanti, tomēr tas nav īsts teātris, kura burvīgums un neatkārtojamība mūžam pastāvēs tieši enerģētiskajā apmaiņā starp dzīvu mākslinieku uz skatuves un tādu pašu cilvēku skatītāju zālē.
Kāda šobrīd ir situācija jūsu vadītajā teātrī?
Finansiāli esam ļoti taupīgi. Ar visām scenogrāfijām un kostīmiem no angāriem esam pārcēlušies uz mazākām telpām, esam atslēguši apkuri.
Gandrīz vai 60 procentus no mūsu budžeta veido biļešu ienākumi, līdz ar to esam no tiem teātriem, kam Covid-19 krīze ļoti situsi pa maku, jo pašu nopelnītais pārsniedz valsts dotāciju.
Taču iepriekšējais gads mums finansiāli bija ļoti veiksmīgs, un tas atļauj pastāvēt šajā režīmā – nepelnot ar izrādēm, tomēr nodrošināt algas un saglabāt štatu.
Tomēr, ja ārkārtējo situāciju pagarinās un nevarēsim drīzā laikā atsākt sezonu, ir risks, ka nāksies pieņemt nepopulārus lēmumus. Ar visiem teātra darbiniekiem šobrīd esam panākuši vienošanos par slodzes samazināšanu.
Esmu nolēmusi strādāt un dzīvot šodien un tagad, jo nevaru zināt, kādi apstākļi būs pēc mēneša un kā tie ietekmēs teātra plānus.
Ja cerat septembrī atsākt sezonu, vai varat to mazliet ieskicēt?
Uz Lielās skatuves mēģinām izrādi “Tas notika Viši” teātra mākslinieciskā vadītāja Sergeja Golomazova režijā.
Domājam septembrī ar to atklāt jauno sezonu. Vēl strādājam pie iestudējuma, kura pirmizrāde bija paredzēta aprīlī, – režisors maskavietis Genādijs Trostjaņeckis sāka iestudēt “Ienesīgu lietu” – mazliet pamainījis Ostrovska lugas nosaukumu.
Janvārī esam iecerējuši Raimonda Paula 85 gadu jubilejai veltītu uzvedumu, kura režisors arī būs Sergejs Golomazovs.
Maestro daudz mūzikas radījis tieši mūsu teātra izrādēm – “Māsa Kerija”, “Odesa, burvīgā pilsēta”, “Spoks no Kentervilas” un vēl citas. Uzvedums, kuru ierosināja pats maestro, būs ceļš pa mūsu teātra vēsturi sazobē ar viņa mūziku.
Kā uzturat sevī radošu noskaņojumu šajā norobežošanās laikā?
Esmu pārgurusi, man šis režīms nav dīkstāve, bet izmisīgs darbs – kā administratīvais, tā nupat arī radošais Vlada Nastavševa jaunajā izrādē.
Ar aktieriem tikko pabeidzām arī labdarības projektu – ar izsoļu nama “Birkenfelds” starpniecību tiešsaistē izsolījām mūsu aktieru pašu rokām darinātas interesantas lietas un savāktos 920 eiro ziedojām dzīvnieku patversmei.
Veronika Plotņikova, piemēram, izgatavoja grāmatiņu bērniem motorikas veicināšanai, Ņikita Voroņins – eglīšu rotājumus un puķu podus…
“Melnrakstu” teātris pieteicis kā komēdiju, varbūt mazliet absurdu un traku. Tādēļ jautāšu – vai ir kas tāds, kas jūs pašu šajā pandēmijas un ārkārtas situācijas laikā ir arī sasmīdinājis?
Tas atkal būs saistībā ar dzīvniekiem. Varbūt tie ir nevis smiekli, bet plats smaids par situāciju, kad dzīvnieku patversmēm uzradies ļoti daudz brīvprātīgo, it īpaši Itālijā un Spānijā.
Agrāk bija lūgtin jālūdzas, lai cilvēki kādam pamestam dzīvniekam dotu mājas, bet nu patversmes ir tukšas, pie tām bija sastājušās dzīvnieku gribētāju rindas, jo manis jau minētajās valstīs dzīvnieks bija biļete iziešanai ārpus dzīvokļa vai mājas.
