Teātris ar orientēšanos. Ilzes Kļaviņas recenzija par Valmieras vasaras teātra festivāla izrādēm 1
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Atšķirībā no citkārt pieredzētajiem valmieriešu organizētajiem festivāliem šoreiz bija mazāk kopības sajūtas, tomēr Valmieras vasaras teātra festivāls var būt arī individuāli pieredzētu iespaidu kopums.
Valmieras vasaras teātra festivāls ir viens no nedaudziem pandēmijas ierobežojumu neskartajiem notikumiem, kas ik gadu augusta sākumā ienāk pilsētā ar svaigi zāģēta koka smaržu no īpaši šim gadījumam būvēta festivāla centra. Tas kopā ar bērnu čalām pagalmos, skvēros, parkos un citās spēles vietās uzbur svētku gaisotni.
Šoreiz programmas moto “Pasaule ar cita acīm” apvienoja astoņus teatrālus bērnu un jauniešu auditorijai paredzētus notikumus pilsētvidē, no kuriem seši bija jauniestudējumi. Atšķirībā no iepriekšējiem pieciem gadiem tikko, no 6. līdz 8. augustam, notikušais pasākums vairāk nekā citkārt akcentēja orientēšanās elementus – gan ģeogrāfiski starp izrāžu norises vietām un vienas izrādes laikā starp dažādām epizodēm, gan saturiski – starp dažādu paaudžu uztveres atšķirībām.
Tradicionālais un eksperimentālais
Kā ik gadu, tradicionāli iestudējumus tieši festivālam veido profesionāļu komandas un to rezultāts kaut kādā mērā nav paredzams. Taču līdzšinējā pieredze rāda, ka eksperimenti mēdz būt spoži – Toma Treiņa iestudējums “Pagalms atdzīvojas” saņēma iepriekšējās sezonas “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada izrāde bērniem”. Tomēr, tāpat kā citus gadus, jābažījas, vai veiksmīgākie jauniestudējumi pēc trīs dienu to aktīvas izrādīšanas festivāla publikai būs redzami citur.
Skumji būtu, ja aizraujošā izrāde “Pusaudzis” paliktu bez turpinājuma. Horeogrāfes Lienes Gravas un dramaturga Artūra Dīča oriģinālais kopdarbs ir dejas uzvedums bez teksta. Tas atgādina par mēmā kino stilistiku gan ar komēdijas intonāciju, gan ar kino titriem, kas šoreiz top grafiti formā, kodolīgi izsakot to, ko jūt personāži.
Viņi ir pieci – puiši un meitenes –, viņi reibst no savstarpējas klātbūtnes sporta laukumā, mājas ballītē, dejas zālē. Tēlu attiecības izteiksmīgi un akrobātiski nodejo Elīna Gediņa, Egija Abaroviča, Ģirts Bisenieks, Ivars Broničs un Aldis Liepiņš. Izrāde bez didaktikas, ar ekspresiju un pietāti stāsta par atšķirīgo un līdzās esošo.
Būtu žēl, ja Valmieras 5. vidusskolas visi skolēni neieraudzītu savu skolu no izrādes “Pasaules gals un citas blēņas” skatpunkta. Dramaturģes un režisores Kristas Burānes ar radošu izaicinājumu un provokāciju uzlādētās izrādes pamatā ir līdzautoru – skolēnu – rakstītie domraksti, un tā veltīta pasaules apokalipses un tās glābšanas tematam.
“Misijas” vadītāji aģenti – aktieri Mārtiņš Meiers un Jānis Kronis – spēlē ievelk smalkas pašironijas un zinātniskās fantastikas parodijas zīmes un organizē teatrālo notikumu vairākos sarežģītos posmos. Skatītāji gluži kā misijas aģenti seko audio norādēm un izpilda uzdevumus klasēs, bibliotēkā, skolotāju istabā un citur, faktiski kļūstot par nozīmīgām, pat vēl vairāk – noteicošām, izrādes personām. Lai arī slepenas konspirācijas gaisotne un izlaušanās spēles formas piedzīvojums ir it kā nenopietns, taču tas aicina domāt par katra līdzdalību mūsu planētas saglabāšanā.
Pusaudžiem un pieaugušajiem
Režisores Paulas Pļavnieces un dramaturga Klāva Meļļa iestudējums “Marija un zibens” veltīts neizrunātām tēmām starp paaudzēm un seksuālās orientācijas pašmeklējumiem. Centrā četri jaunieši, kuri tipiski savam vecumam slēpj jūtīgumu aiz ārējas nevērības un rupjības, faktiski meklējot iekšējos atspēriena un savas patības punktus. Aktieri Ance Strazda, Sandija Dovgāne, Āris Matesovičs un Reinis Boters varoņu lomas spēlē spilgtā demonstratīvā uzspēles formā, kas nereti raksturo pusaudžu uzvedību.
Izrāde notiek tenisa kortos, ko no abām pusēm ieskauj skatītāju tribīnes, un, līdzīgi badmintona volāniem, pāri tīklam lido anglicismu, rusicismu, izaicinājumu, savstarpējas ķircināšanas un aizvainojošu vārdu sitieni. Attiecības – kurš kuru, kam un kāpēc – pamazām kļūst dziļākas un nopietnākas, līdz atklājas galvenās varones Marijas noslēpums. Tomēr izrādes autoru pieeja ir smalkjūtīga, varoņu baltie, tīrie tērpi, arī baltie tenisa pakāpieni un skatītāju izvietojums jēdzieniski precīzi veido spēles noteikumus. Izrāde, šķiet, rosina – runājiet vairāk par to, kas nav vienkārši, par to, ko un kā jūtat!
Festivāls – piedzīvojums
Festivāls regulāri sadarbojas ar Latvijas Kultūras akadēmijas beidzējiem – jaunajiem profesionāļiem, ko šogad apliecināja valmieriešu aktierkursa itāliešu masku komēdijas izrāde “Cilts” (režisors Toms Treinis) un liepājnieku izrāde–pastaiga “Upe” (horeogrāfe, režisore Kristīne Brīniņa).
Arī Daugavpils teātra poētiskā iestudējuma “Samsona ceļojums” režisores Endīnes Bērziņas, kura ir LKA absolvente, skatuves kopdarbs ar pieredzējušiem partneriem Kristīni Veinšteinu, Māri Korsieti apliecina jaunās mākslinieces daudzsološu talantu. Suņa Samsona pēdējā ceļojuma stāsta asprātīgās un aizkustinošās epizodes caurvij sirsnīga labestība, atklājot mazmeitas un vectēva, mātes – meitas, suņa – saimnieka, zvaigžņu – cilvēka attiecību dimensijas.
Teatrālā notikuma “Bumba nerunā” (režisore Māra Uzuliņa) interesantākais elements ir piedāvājums skatītājiem iejusties skudras ceļojumā, kas virzās cauri daudzdzīvokļu pagalmiem. Notiekošajam īpašu burvību piešķir no neapstrādātiem kokiem darinātie (mākslinieki Andris Landaus, Gundega Evelone) skudru vārti, kas maģiski atveras un aizveras izrādes sākumā un finālā. Savukārt mākslinieces Pamelas Butānes un dramaturģes Ances Muižnieces daudzsēriju klausāmizrāde “Urbānais safari” piedāvā aplikāciju, kas palīdz veikt ceļojumu ar X, Y, Z paaudzes pārstāvju redzējumu un katrai paaudzei tipisko muzikālo fonu. To var veikt katrs individuāli vai kopā ar ģimeni.
Atšķirībā no citkārt pieredzētajiem valmieriešu organizētajiem festivāliem šoreiz bija mazāk kopības sajūtas, taču atbilde uz jautājumu, vai festivāls var būt individuāli pieredzētu iespaidu kopums un vai tas ir tā vērts, ir – noteikti jā!
