Teātri Ukrainā spēlē arī kara laikā: “Baleta izrādēs ir pilnas zāles, jo uz tām pāris stundām cilvēki aizmirst par karu” 10
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālajā baletā 20. aprīlī pirmizrādi piedzīvos balets “Vijs. Šausmu naktis”, kas tapis pēc Nikolaja Gogoļa ukraiņu folklorā balstītā stāsta motīviem ar ukraiņu komponista Aleksandra Rodina mūziku. Mūsdienīgā iestudējuma libreta un horeogrāfijas autors ir moldāvu izcelsmes ukraiņu horeogrāfs un režisors Radu Poklitaru.
Ar Radu Poklitaru, kura radošais darbs saistīts ar daudzām pasaules valstīm un Rīgā tagad ieradies no Kijivas, tiekamies mūsu Baltajā namā baleta mēģinājuma starpbrīdī. Un pāris dienas pirms tam, kad horeogrāfs dosies uz Čehiju, kur operā Brno sāksies mēģinājumi viņa jaunajam baletam “Viļņi”.
Kā Alvis Hermanis Jauno Rīgas teātri Rīgā, kā Kirils Serebreņ-ņikovs Gogoļa centru Maskavā, tā Radu Poklitaru radījis savu – Kijivas Moderno – baletu.
“Vijs. Šausmu naktis” būs Eiropas austrumos ārkārtīgi pieprasītā horeogrāfa otrā sadarbība ar Latvijas Nacionālo baletu. 2006. gadā Poklitaru LNO iestudēja Sergeja Prokofjeva baletu “Pelnrušķīte”. Pēc trim izrādēm sākās skandāls ar starptautisku rezonansi. Prokofjeva fonds aizliedza izrādīt “Pelnrušķīti”, jo iebilda pret Poklitaru radītās pasakas pieaugušajiem darbības pārcēlumu uz publisko namu. Pēc tam baltkrievu komponists Oļegs Hodosko veica gandrīz neiespējamo – skatoties datora ekrānā Poklitaru horeogrāfiju ar Prokofjeva mūziku, sacerēja jaunu simfonisku mūziku “Pelnrušķītei”. “Konflikts ar Prokofjeva fondu sākās, kad 2004. gadā pēc viesizrādēm Londonas Koventgārdenā daļa kritiķu negatīvi izteicās par Maskavas Lielajā teātrī manis iestudēto baletu “Romeo un Džuljeta”,” saka Radu Poklitaru, “pēc tam fonda nepatikas vilnis pārvēlās uz Rīgu. Visa baleta pasaule un horeogrāfi gaida šā gada 31. decembri, jo tā būs pēdējā diena, kad darbosies Prokofjeva mūzikas autortiesību aizsardzība. Būs pagājuši septiņdesmit gadi kopš Sergeja Prokofjeva nāves (miris 1953. gadā), un vairs nevienam par šā skaņraža mūziku nebūs nekādas teikšanas, tā piederēs visai pasaulei un metīsies Prokofjevu iestudēt.”
Rīgā esat ieradies no Kijivas, kur jūsu mājas. Kā rit dzīve pilsētā, kuru pirms gada tieši apdraudēja krievu okupanti?
Kijivā man ir divas mājas. Pirmās, radošās, ir manis nu jau pasen, pirms sešpadsmit gadiem, dibinātais Kijivas Modernā baleta teātris. Gājis visādi, bijuši gan pacēlumi, gan kritumi, pirms kāda laika teātra darbību atkal atjaunojām. Pāris dienu pēc mūsu sarunas atkal sēdīšos mašīnā un braukšu uz Kijivu, jo pirmizrādi piedzīvos jauns baleta viencēliens “Rīt”, ko esmu izveidojis mūsu teātra māksliniekiem. Runājot personiskā izpratnē, burtiski pirms kara sākuma pabeidzu paša celtu divstāvu māju brīnišķīgā vietā Kijivas pievārtē, priežu meža ielokā. Pārdzīvoju, ka ēka kādu laiku stāvēja tukša, bet nu tur mitinās teātra mākslinieki, paldies Dievam, vismaz kāds māju pieskata.
Diemžēl cilvēki pierod pat pie kara. Un tik asi to vairs neizjūt kā Krievijas iebrukuma pirmajās dienās. Skan gaisa trauksmes, pazūd elektrība, apgaismojums, bet biedējošākais ir neziņa par rītdienu. Absolūtā neskaidrība, kad ārprāts beigsies. Tas ir visbaisākais. Protams, visi tic, ka atgriezīsimies normālā dzīvē un viss atkal būs kā pirms kara, taču… Sākumā domājām, tas turpināsies kādas divas nedēļas, pēc tam, nu labi, mēnesi… Bet pagājis jau vairāk nekā gads, taču neredz ne gala, ne malas. Visas vēstules, ko cilvēki sūta cits citam, vai tās būtu aploksnē vai modernā elektroniskā sarakstē, beidzas tikai un vienīgi ar miera vēlējumiem.
Bet kultūras dzīve Kijivā notiek, par spīti karam?
Jā, teātri strādā. Baleta izrādēs ir pilnas zāles, jo uz tām pāris stundām cilvēki aizmirst par karu, savām problēmām un mākslinieki viņiem spēj uzdāvināt burvīgu pasaku, iespēju pārcelties citā pasaulē, kas ir mākslas uzdevums jebkuros laikos, bet šajā brīdī – pati galvenā tās misija. Taču uz izrādēm drīkst pārdot tikai tik daudz biļešu, cik cilvēkiem ir vietas bumbu patvertnē, kurp aktieriem un skatītājiem jādodas, atskanot gaisa trauksmei. Kijivas Modernajam baletam nav savas ēkas, taču ir divi teātri, uz kuru skatuvēm sniedzam izrādes. Vienā no tiem – uz klasiku orientētajā Kijivas pilsētas operas un baleta teātrī ar apmēram četrsimt vietām – tagad drīkst ielaist tikai divsimt cilvēku. Otrs, kur spēlējam, ir Starptautiskais kultūras un mākslas centrs, “Zhovtenevy Palace” teātris tieši Maidana laukumā. Skaistajā ēkā ir apmēram divtūkstoš vietu, bet šobrīd drīkst ielaist ne vairāk par tūkstoti skatītāju. Starp citu, mūsdienu dejas dzīve Kijivā pirms kara bija fantastiskā līmenī, kaut arī finansējums nebija liels. Nu tas sarucis vēl vairāk, jo pirmajā vietā ir karš. Daudzi jaunie horeogrāfi, arī mani audzēkņi, bija radījuši savas kompānijas, strādāja ļoti interesanti. Savs Operas un baleta teātris Ukrainā ir Odesā, Ļvivā, Doneckā, Harkivā un, protams, Tarasa Ševčenko vārdā nosauktais Ukrainas Nacionālais akadēmiskais operas un baleta teātris, kas atrodas Kijivā. Pilnīgi pašsaprotami valstij ar 40 miljoniem iedzīvotāju. Taču tagad vispirms ir jāuzvar karā. Pēc tam varēs domāt par visu pārējo.
Jūsu vecāki bijuši baleta solisti Moldovas Nacionālajā operas un baleta teātrī. Vilkmi uz deju iesūcāt ar mātes pienu vai arī vecāki mērķtiecīgi virzīja savā profesijā?
Mana mamma bija diezgan kaujinieciska un apveltīta ar lielu gribasspēku. Ar manu vecāko brāli viņai nekas nesanāca – kaut tagad Volodja ir daudz sportiskāks nekā es, bērnībā attiecīgajā vecumā viņš bija diezgan apaļīgs. Tā kā brālim mākslinieka liktenis gāja secen, mamma “atspēlējās” ar mani. Četrarpus gadu vecumā aizveda uz baleta skolu, sacīdama, ka es iemīlēšot baletu. Un es sacīju, okei, es to mīlu. Patiesībā man nebija nekādas alternatīvas. Jau bērnībā zināju, ka kļūšu par baleta mākslinieku. Un galu galā no manis arī iznāca dejotājs. Līdz vēlāk kļuvu par horeogrāfu.
No 2000. līdz 2001. gadam ieņēmāt Moldovas Nacionālās operas un baleta galvenā baletmeistara amatu. Vai tikai nebijāt pats jaunākais šādā amatā…
Beidzot savu dejotāja karjeru, lai gan karjera ir skaļi sacīts, jo nevaru lepoties, ka es būtu bijis ārkārtīgi spožs, izcils teātra premjers, biju ierindas balet-dejotājs, piekritu vadīt Moldovas Nacionālo baletu. Kad pēc gada ar mani nepagarināja līgumu, domāju – dzīve beigusies. Pēc kāda laika sapratu, ka viss, kas notiek, ir uz labu. Cik atceros, toreiz problēma bija tajā, ka valstī mainījās valdība. Moldovā pie varas nāca komunisti. Mainījās Ministru kabinets, premjers nomainīja kultūras ministru, jaunieceltais kultūras ministrs – teātra direktoru, kurš savukārt atlaida mani.
Nupat medijos parādījušās ziņas, ka arī Moldovā jūtama Krievijas provocēta spriedze.
Manā dzimtajā Kišiņevā dzīvo brālis un mamma, kurai nu jau astoņdesmit seši gadi. Es pie viņiem reizēm ciemojos. Bet pagājuši jau divdesmit gadi, kopš pastāvīgi Kišiņevā vairs nedzīvoju, tieši kopš tā laika, kad beidzās mana īsā Moldovas Nacionālās operas galvenā baletmeistara karjera. Ir satraucoši, ka Krievija destabilizē situāciju arī Moldovā. Neesmu eksperts militārajā jomā, taču ceru, ka militāra agresija Moldovā tomēr nenotiks, jo Krievija iestrēgusi Ukrainā un nez vai spēs atvērt otru fronti.
Kā jūs pats raksturotu savu horeogrāfa valodu?
Cilvēkiem, kas baletā nav specializējušies, tā varbūt šķiet kaut kas absolūti jauns, bet būtībā manu horeogrāfiju pamatā ir klasika. Jo neko citu bez klasikas es nezinu. Taču savās horeogrāfijās cenšos izteikties tā, lai nelīdzinātos citiem. Jo, manuprāt, visiem māksliniekiem visos laikos galvenais mērķis ir atrast savus atšķirīgus izteiksmes līdzekļus. Vai man tas sanācis, nezinu, visu laiku esmu procesā. Reti kurš aizdomājas par to, ka baletā ir grūti runāt par pagātni vai nākotni. Baletā viss notiek šeit un tagad. Un vēl baletā ir ārkārtīgi grūti atklāt kādas citas attiecības kā vien starp vīrieti un sievieti… Dramatiskā teātrī citu attiecību paskaidrošanai pietiek ar vienu vārdu, piemēram: tēt! – bet baletā tam būtu vajadzīgs milzīgs priekšvēstures izklāsts. Tāpēc, ja uz skatuves uznāk vīrietis un sieviete, baletā viņi gandrīz vienmēr ir mīļotie…
Pirmo un līdz šim vienīgo reizi Latvijā iestudējāt 2006. gadā jau minēto “Pelnrušķīti”. Kā mainījies Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais līmenis?
Gandrīz vai pilnībā nomainījušās dejotāju paaudzes. Palikuši vairs tikai daži no tiem māksliniekiem, kurus pazinu tolaik. Ļoti īss ir baletdejotāja mūžs. Horeogrāfiem, par laimi, garāks. Bet man ir ļoti interesanti atkal strādāt Rīgā. Kopā ar Aivaru Leimani kastingā izvēlējāmies solistus manam jaunajam baletam, taču vārdus man grūti atcerēties. Pēdējā gadā esmu redzējis divus Latvijas Nacionālā baleta uzvedumus – Marko Geckes “Ņižinski” un Edvarda Klūga “Carmina Burana”. Esmu pilnīgā sajūsmā! Nepiederu tiem, kurus viegli sajūsmināt, un ne pārāk patīk gari baleti, taču šie divi atstāja pozitīvā nozīmē milzīgu iespaidu. Pasaules līmenis gan dejas izpildījuma, gan horeogrāfijas ziņā.
Šajā vietā gribas uzdot mazliet neērtu jautājumu…
Jā, smieklīgs gadījums.
Zināt, par ko būs runa?
Nojaušu. Jo horeogrāfu, kas iestudē uz pasaules skatuvēm, nav tik daudz. Tā ir kā kupla ģimene, savējo loks, kur cits par citu zina.
Trāpījāt, tiešām gribēju vaicāt par nupat medijus aplidojušo faktu, ka tikko minētais Hannoveres operas un baleta trupas vadītājs Marko Gecke izrādes starpbrīdī paņēmis maisiņu ar sava suņa mēsliem un iesmērējis sejā baleta kritiķei Vibkei Histerei. Horeogrāfs apgalvo, ka kritiķe divdesmit gadus “aplējusi ar mēsliem” viņa daiļradi. Hannoveres opera bija spiesta paziņot par Geckes atlaišanu.
Man, no vienas puses, grūti saprast, kam jānotiek cilvēkā, lai ko tādu izdarītu. Bet, no otras puses, es tādā labā nozīmē apskaužu Geckes emocionalitāti, jo es ļoti mierīgi izturos pret kritiku un nezinu, kādai tai jābūt, lai kritiķim sejā iesmērētu sava suņa fekālijas. Visi runā, ka Geckem tā bijusi impulsīva rīcība, tomēr man šķiet, ka diezgan pārdomāta, jo kā citādi izskaidrot faktu, ka suņa mēsli paņemti maisiņā līdzi uz teātri? Tomēr arī – kas mēs tādi esam, lai citus nosodītu.
Par Gecki teic, ka viņš ir mākslinieks, kas savās horeogrāfijās vienā sekundē spēj iekļaut visvairāk kustību. Taču, noskatoties “Ņižinski”, man radās diezgan statiska baleta sajūta.
Jā, duetos nav pacēlienu, maz uzdevumu dejotāju kājām, toties ļoti daudz sīku darbību rokām, smalka horeogrāfiskā frazeoloģija. Tas ir viņa stils, un mani tas pārliecināja. Kaut gan nevaru teikt, ka esmu liels Geckes mākslas pazinējs, jo zālē esmu redzējis tikai jau minēto “Ņižinski” Latvijas Nacionālajā baletā. Līdz tam citus Geckes darbus biju skatījies tikai video. Bet tas ir tas pats, kas sekss pa telefonu.
Runājot par jūsu baletu “Vijs. Šausmu naktis”, kas radīts pēc Gogoļa darba motīviem, tikai nesen aptvēru, ka Gogolis ir ukraiņu rakstnieks, ko krievi piesavinājušies.
Pēc izcelsmes Gogolis ir ukrainis, un ļoti daudzu viņa darbu, tajā skaitā arī stāsta “Vijs”, darbība notiek Ukrainā. Taču Gogoļa daiļradē ļoti ilgs ir arī Pēterburgas posms. Pēterburgā tapuši daudzi Gogoļa darbi – “Ārprātīgā piezīmes”, “Šinelis”. Protams, aktuāla šā rakstnieka paša un viņa daiļrades piederība kļuvusi tagad, kara kontekstā. Bet, man par laimi, Ukrainā pieņemts Gogoli uzskatīt par ukraiņu rakstnieku. Tajā pašā laikā komponists Sergejs Prokofjevs, kurš savas dzīves pirmos trīspadsmit gadus nodzīvojis Ukrainā, valsts dienvidaustrumos, un pat lidosta Doneckā bija nosaukta viņa vārdā, nu nonācis atskaņošanai vai iestudēšanai nevēlamo vidū. Oficiālu aizliegumu Ukrainā nav, bet pastāv it kā nerakstīti noteikumi, vārdos nenosaukta vienošanās. Nav tāda rīkojuma vai pavēles, ka, piemēram, Čaikovski atskaņot nedrīkst, bet tagad Ukrainā neviens neiestudēs Čaikovska baletus. Neiestudēs, kamēr notiek karš. Tāpēc no mūsu, Kijivas Modernā baleta, repertuāra izkritis daudz iestudējumu. Savā laikā biju veidojis “Gulbju ezeru”, “Apburto princesi”, citus zināmākos Čaikovska baletus.
Kaut Čaikovskis nevarēja zināt, kādus asinsdarbus vairāk nekā simt gadu pēc viņa nāves sastrādās viņa tautieši Putina vadībā…
Turklāt Čaikovskim arī ir ukraiņu saknes, viņš cēlies no ukraiņu kazakiem. Daudzus savus darbus, tajā skaitā operu “Pīķa dāma”, komponists sarakstījis Ukrainā.
Tad kāpēc galu galā nokļuvis starp neieteicamajiem?
Un kāpēc vēl līdz šim Izraēlā ir aizliegts Vāgners?
Jo šā skaņraža mūziku iemīlēja Hitlers…
Turklāt arī Vāgners pēc saviem uzskatiem, iespējams, bija antisemīts, savos rakstos komponists sprieda par ebreju piemērotību kultūrai, bet Čaikovskis pavisam noteikti nebija antiukrainis. Taču es, protams, zinu, kāpēc cilvēki tagad, kara laikā, cenšas izvairīties no jebkādas saskarsmes ar krievu kultūru. Un Čaikovskis vairākumam saistās tieši ar to. Taču personiski man šāda loģika nav pārāk saprotama. Arī Ukrainā viedokļi šajā jautājumā ir dažādi.
Kā nonācāt pie baleta “Vijs. Šausmu naktis”?
Līdz tam jau ilgus gadus biju dzīvojis Ukrainā un sapratu, ka man nav neviena uzveduma ar ukraiņu tematiku. Sāku cītīgi meklēt, pārlasīju literāros pirmavotus – es nerunāju ukraiņu valodā, bet lasu oriģinālā un saprotu. Pārlūkoju daudz klasikas – kā teātrim domāto, tā daiļliteratūru. Un tad komponists Aleksandrs Rodins ieminējās, ka viņam ir svīta pusstundas izvērsumā. Paklausījies tūlīt sapratu, ka būtu muļķīgi neizmantot “pirmās nakts” tiesības! Vēlreiz pārlasīju Gogoļa “Viju”. Jo, kā jau katrs bijušais padomju bērns, lieliski zināju šo stāstu par studenta Homas Bruta attiecībām ar nešķīstajiem, tumšajiem spēkiem, par izlaidīgo dzīvesveidu, pastrādātajiem noziegumiem, kam kā atmaksa nāk paša nāve. Pārlasīju un sapratu – satriecoši lielisks literārais pamats baletam. Jo tur ir viss – spilgti raksturi, fantāzija, sirreālais un reālais, un viss kopā. Mēs ar Aleksandru Rodinu visu pārlūkojām, komponists papildināja mūziku, un tagad tā ir krāšņa, skaista, efektīga un ļoti piemērota baletam.
Baleta kritiķi ievērojuši, ka jums raksturīgi mainīt notikumu norises vietu, apstākļus un tēlu darbību. Vai tā būs arī ar baletu “Vijs. Šausmu naktis”?
Tas nemaz nav obligāti! Bet jā, arī šoreiz tas ir mūsdienīgots stāsts, un viena aina notiek nakts-klubā, kas, skaidrs, nav Gogoļa laikā. Bet viss pārējais izskatās pilnībā ortodoksāli attiecībā pret Gogoļa sižetu.
“Vijs. Šausmu naktis” pasaules pirmizrādi piedzīvoja 2019. gada jūnijā Kijivas Modernā baleta teātrī. Vai Rīgā nu redzēsim to pašu iestudējumu?
Būs atšķirības, jo Aivars Leimanis vēlējās, lai palielinu kordebaletu. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo horeogrāfiju nevar tā automātiski pielāgot lielākam dejotāju skaitam. Būtībā tā jāveido no jauna. Un ir atšķirība, vai pārcelt jau gatavu horeogrāfiju no viena teātra uz otru, bet pavisam kas cits radīt horeogrāfiju no jauna, ko man izdarīt daudz vieglāk ar saviem Kijivas Modernā baleta māksliniekiem. Taču esmu ar šo uzdevumu ticis galā, un balets, manuprāt, no tā tikai ieguvis, kļuvis krāšņāks.
Kā jums šķiet, kāpēc cilvēkiem patīk redzēt šausmas – ekrānā, uz skatuves?
Nezinu, ja godīgi, es šausmas neciešu. Mani var izdzīt no istabas, ieslēdzot šausmu filmu, jo man ir ļoti bail (pasmaida). Bet, ja nopietni, baletā ir citi izteiksmes līdzekļi. Norautas rokas, kājas uz grīdas nemētāsies, asiņu strūklas nešļāksies. Vislielākās šausmas ir emocionālās un tas, ko pārdzīvojam dvēselē. Bet interesanti, ka šis balets ir pirmais mūsu Kijivas Modernā baleta iestudējums, kurā visu scenogrāfiju esam veidojuši 3D projekcijās. Vienīgā scenogrāfija, ko skatītājs redzēs uz skatuves, ir liels, rotējošs kubs, kurā un ap kuru notiks baleta darbība. Šā kuba skaldnes būs kā ekrāni video projekcijām, kas baleta ainas pārcels no vienas darbības vietas uz citu. Pats sarežģītākais uzdevums būs baleta muzikālajam vadītājam Kasparam Ādamsonam – panākt, lai orķestra izpildījumā mūzikas skanējums sakristu ar ainu izmaiņām ekrānos līdz sekundes simtdaļai!
Kas ir visšausmīgākais, kas var gadīties horeogrāfam?
Pazaudēt pašam sevi. Par to arī ir stāsts baletā “Vijs. Šausmu naktis”. Stāsts ir par to, kā cilvēks pazaudē pats sevi.
Radu Poklitaru
Ukrainas Nopelniem apbalvotais mākslinieks (2017), Ukrainas Tarasa Ševčenko Nacionālās balvas laureāts (2016), Gada cilvēka balvas laureāts (2016), Moldovas Tautas mākslinieks (2016), Gada cilvēka balvas laureāts (2017), starptautisko konkursu laureāts. Kijivas Nacionālās kultūras un mākslas universitātes Modernās horeogrāfijas katedras profesors.
No 2000. līdz 2001. g. bijis Moldovas Nacionālās operas un baleta teātra galvenais baletmeistars.
Kijivas Modernā baleta dibinātājs un galvenais baletmeistars (2005. g.).
Vairāk nekā četrdesmit viencēliena un pilnmetrāžas baletu autors, kurus iestudējis Moldovā, Latvijā, Bulgārijā, Čehijā, Ukrainā, Maskavā un citās valstīs.
