“Teātrī satikt pašam sevi”. Saruna ar “Spēlmaņu nakts” mūža ieguldījuma balvas laureātu – režisoru Edmundu Freibergu 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šovakar, 23. novembrī, “Spēlmaņu nakts” balvu “Par mūža ieguldījumu teātra mākslā” 2022. gadā saņems režisors, aktieris un skatuves mākslas pedagogs EDMUNDS FREIBERGS.
Edmunds Freibergs (1948) strādājis Latvijas Nacionālajā teātrī kopš 1974. gada, līdzās aktiera darbam uzreiz sākot arī režijas, bet pirms tam četrus gadus aizvadījis Valmieras teātrī, tātad kopumā teātrim atdoti vairāk nekā 50 dzīves gadi. No 1995. līdz 2011. gadam bijis Nacionālā teātra galvenais režisors. Visu radošo mūžu (kopš 1975. g.) strādājis arī kā aktiermeistarības pasniedzējs. Viņa audzēkņi spēlē visos Latvijas teātros. Par ieguldījumu teātra pedagoģijā Edmunds Freibergs 2018. gadā saņēma Jēkaba Dubura balvu.
– Edmund, droši vien jau zināt, ko teiksit no Dailes teātra skatuves?
E. Freibergs: – Esmu apsvēris, jo negribētos paļauties uz iedvesmu. Man svarīgākais pateikt paldies cilvēkiem, kas lēmuši, ka esmu šīs balvas cienīgs. Un, ja balva par mūža ieguldījumu, pirmais lielais paldies manai mātei par viņas mūžu, mazai, trauslai, skaistai sievietei, kura mūs ar māsu izaudzināja tajos bezgala trūcīgi skarbajos pēckara gados, kad valdīja izmisums un nabadzība. Paldies ļoti, ļoti daudziem, bez kuriem es nebūtu spējis izdarīt to, ko savā radošajā dzīvē labāk vai sliktāk esmu paveicis. Esmu bijis atkarīgs no ļoti daudziem cilvēkiem, un viņiem visiem – kolēģiem režisoriem, kolēģiem pedagogiem Kultūras akadēmijā, aktieriem, scenogrāfiem, komponistiem, gaismu māksliniekiem, horeogrāfiem, visiem, visiem, ar ko šo piecdesmit gadu laikā esmu sadarbojies, – vēlos pateikt paldies. Un šajā vārdā visi burti būtu lielie…
– Ilgāk un arī ne tik daudz gadu teātrī aizvadījuši aktieri un režisori mēdz sacīt, ka tā arī nav līdz galam atklājuši, ko īsti nozīmē teātris…
– Nekad neesmu sev šādu jautājumu uzdevis. Es teātrī vienkārši esmu bijis. Bet, ja tā jautājat, es teiktu, ka teātris ir spēle, kurā valda iztēle un fantāzija, kas uzbur pilnīgi citu pasauli. Skatītājs tajā meklē katarsi, līdzpārdzīvojumu un satikšanos pašam ar sevi.
– Vienmēr esat bijis uzticīgs psiholoģiskā teātra iespējām…
– Esmu gan iestudējis arī teatrāli dullas vodeviļas kā “Salmu cepurīte”, teātra kabarē programmas ar Žurku Kornēliju un Circeni Drisku un operas. Runājot par reālpsiholoģisko teātri, jā, esmu audzināts tāda teātra ievirzē, tajā strādāja mani pedagogi profesore Vera Baļuna, Arnolds Liniņš un Helēna Romanova. Man jau šķiet, ka teātra centrā allaž būs cilvēks. Un no tāda viedokļa teātris vienmēr būs cilvēku pētniecība. Bet cilvēks ir tik interesanta un bagāta parādība, ka pētniecības procesam nav ne gala, ne malas. Kad saka – reālpsiholoģiskais teātris – tas var šķist smagi kā akmens, pat nomācoši, bet patiesībā nekā tamlīdzīga. Cilvēka būtības stīgas ir smalki, pat gaisīgi austas…
– … kā attiecību nianses jūsu pirms diviem gadiem Valmieras teātrī iestudētajā “Ilgu tramvajā”, ko nupat viesizrādē Rīgā Dailes teātrī publika uzņēma ar ovācijām…
– Tāpat kā Ventspilī un “Gorā” Rēzeknē. Šo darbu iestudēt Valmierā lielā mērā izvēlējos tādēļ, ka Blanšas lomā redzēju Ievu Puķi. Viņa ir aktrise tādā meistarības un talanta pilnbriedā, kad vajag lielu, skaistu, vērtīgu lomu! Un viņa ar to lieliski tika galā. Tā kā arī man ļoti gribējās pamēģināt “Ilgu tramvaju”, bija laba sakritība. Kā režisoram kopā ar aktieriem man daudzkārt nācies iedziļināties cilvēku attiecību raupjumā un vienlaikus trauslumā, bet bijusi iespēja tam ļauties arī pašam. Man lomu nav bijis daudz, bet visas ļoti interesantas, tādas, kur bijis vērts iet dziļumā un meklēt. Viena no tādām – Aleksejs Kareņins “Annā Kareņinā”. Kad man piedāvāja šo lomu un es piekritu, jo bija liels kārdinājums – tādas lomas katru dienu negadās! – sākumā man pašam sev bija liels jautājums, vai spēšu attaisnot visu lomā ielikto, saprast lietas, par ko man likās – nu manī nekā tāda nav… Vai spēšu atrast sevī to gandrīz vai Otello greizsirdību, kas sāp Kareņinam, pazemojuma sajūtu, kas rodas no tā, ka it kā visu laiku esi dzīvojis absolūti harmonisku dzīvi un vienā brīdī sabiedrība par tevi ņirdz, ievaino pašlepnumu. Aktierim, strādājot pie lomas, svarīgi mēģināt savu varoni saprast, bet tas ne vienmēr nozīmē attaisnot. Nav tā, ka vienmēr esmu savas lomas advokāts, varu būt arī sava tēla tiesnesis. Taču, lai kādu tiesātu, vispirms viņu vajag dziļi un pamatīgi izjust un saprast. Tāpat kā dzīvē.
– Laikmetā, kad ienāk skaņu un vizuālie efekti, cik dzīvotspējīgs ir reālpsiholoģisks teātris?
– Pie mums, kā jau provincē, viss noris mazliet ar laika nobīdi. Atceros uzvedumu Avinjonas festivālā pirms gadiem desmit, kad pirms izrādes sākuma visiem skatītājiem izdalīja ausu aizbāžņus. Man stāstījuši, cik sarežģīta un interesanta izrāde, iespaidīgi ekrāni, video, spēj tik visu uztvert… Pajautāju: un aktieri? Iestājās maza pauze. Jā, jā, aktieri arī bija labi… Lai jau nāk jauni izteiksmes līdzekļi un estētika. Ja tehnoloģijas un ekrāni palīdz arī no pēdējās rindas saskatīt aktiera seju, visas nianses, kāpēc ne? Bet galvenā lieta – cilvēks kā centrs uz skatuves – nekur nedrīkst pazust un nepazudīs. Arī skatītājs uz teātri nāk satikties ar cilvēku un nevis tehnoloģijām.
– Jūsu radītā un vairāk nekā desmit gadu veidotā teātra kabarē programma ar Žurku Kornēliju un Circeni Drisku tika dažādi vērtēta, līdz ieguva “Spēlmaņu nakts” speciālbalvu. Ko Žurka liktu uz zoba tagad?
– Kornēlija taisītu valdību! Tur tā burvība, ka allaž ir tēmas, par ko šādā izrādē runāt. Politiskais kabarē kā žanrs ir brīnišķīga lieta, ko mēs ar Jāni (Skani) un Svetu (Svetlanu Bless) kopām ilgus gadus, un publika vienmēr pieprasīja arvien jaunas izrādes. Vēl nezinājām, kas jaunajā kabarē programmā būs, kad visas biļetes uz trīsdesmit izrādēm jau bija izpārdotas. Sveta jau bija Valmierā, kad mēs ar Jāni Teātra dienas koncertā ar improvizācijām par politiskām aktualitātēm vēl pēdējo reizi mēģinājām reanimēt Žurku – viņš kā Circenis un es kā es. Kuri tik “politiķi” nav pārstaigājuši Nacionālā teātra skatuvi. Dzīvē reti kurš apvainojies, lielākoties teikuši paldies, nesti pat ziedi.
– Kā Latvijas Nacionālā teātra galveno uzdevumu allaž esat uzlūkojis latviešu kultūras mantojuma tālāknodošanu no paaudzes paaudzē. Kādēļ tas licies svarīgi?
– Bez pagātnes nav šodienas un arī nākotnes. Kad stājos pie Nacionālā teātra galvenā režisora pienākumu pildīšanas, bija ļoti svarīgs jautājums – kurp tālāk? Teātra situācija nebija pārāk spoža. Pirmais, ko vajadzēja panākt, lai teātrī atgrieztos skatītāji. Un tad kopā ar Rūdolfu Plēpi izdomājām iestudēt izrādi “Dullais barons Bunduls”. Pēc tam radās doma vēlreiz pārlūkot Nacionālā teātra repertuāru un paskatīties šodienas acīm uz vienu vai otru sava laika nozīmīgāko iestudējumu. Pirmais bija “Zaļā zeme”. Trupā vēl spēlēja aktieri, kuri bija piedalījušies leģendārajā Antmaņa-Briedīša iestudējumā. Man teica – tu esi traks, pie šā darba ķeroties, apsvilināsies riktīgi… Bet mani tas kaut kā nenobiedēja. Zinu, citi oponēs, bet es Andreju Upīti kā rakstnieku vērtēju augstu, pat ļoti, par viņa vitalitāti, dzīvīgumu, konkrētību, asredzību. Deviņdesmitie, neatkarība, viena daļa apsviedīgāko sāka savus biznesus, kļuva arvien turīgāki, sāka rauties pie politiskās varas gluži kā Brīviņš, kurš arī gribēja saimniekot un kļūt par pagastveci. No otras puses, nabadzībā slīkstošie Osiene un Osis, ko brīnišķīgi nospēlēja Kairiša un Burāns. Izrāde uzrunāja aizdomīgi aktuāli. Deglava “Rīga” arī izrādījās īsti laikā, jo stāsts par pirmo latviešu atmodu, latviskās vides veidošanu, to sajūtu, “kad pienāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz…” Izrādē kā Krauklīšu Pēteris pirmoreiz galvenās lomas ugunskristības izturēja Uldis Anže. “Zvejnieka dēlā” literārais materiāls nebija tik stiprs, bet man bija svarīgs galvenais varonis. Tolaik daudzi činkstēja, ka neko nespējam, ka Latvija ir neizdevusies valsts, bet uz skatuves parādās Oskars, kurš rīkojas! Tad nāca muzikālās izrādes, kas nebija tikai izklaide. “Indriķa hronika”, pateicoties Māras Zālītes libretam un Jāņa Lūsēna brīnišķīgajai mūzikai, risināja latviešu tautas eksistenciālas problēmas. Teātrim būtisks iestudējums, manuprāt, bija arī “Sfinksa”, kur zemslānī jautās laikmeta likteņgrieži…
– No šā rudens Nacionālā teātra seju veidos Elmārs Seņkovs, kas kļuvis par tā māksliniecisko vadītāju. Ko jūs sagaidāt no jaunā režisora atbildīgajā amatā?
– Es Seņkovam ticu kā ļoti talantīgam un radošam cilvēkam. Par to pārliecinājos, mēģinot pie viņa Sorinu Čehova “Kaijā”. Kaut arī ne visu uzreiz varēju pieņemt, sapratu, ka pieeja ir radoša un mēģināju iekļauties. Vienīgi tagad Elmārs nez vai varēs būt tik brīvs radošajās izpausmēs, kā, piemēram, traki aizraujošajās izrādēs Liepājā. Būs jādomā, kā līdzsvarot repertuāru, lai teātris arī bez finansēm gluži nepaliek. Jo sliktākais teātris ir tukšs teātris. Bet esmu pārliecināts, ka Elmārs Seņkovs teātra mākslinieciskā vadītāja amatam ir gatavs.
– Esat iestudējis operas Siguldas Opermūzikas svētkos, šovasar “Bohēmu” ar Maiju Kovaļevsku. Kas pievelk šajā laukā?
– Opermūzikas svētkos risks milzīgs, jo četru cēlienu klasiska opera jāiestudē nedēļas laikā! Tas prasa pamatīgu, precīzu sagatavošanos. Nakti pirms pirmā mēģinājuma nekad mierīgi neguļu, jo vispār esmu piesardzīgs, neesmu riska cilvēks. Bet, kad beigās no režisora kļūsti par skatītāju un klausītāju, un dzirdi burvīgās solistu balsis, mūziku, un vēl vari pateikt, ka viss iet kopā ar tevis izveidoto bildi, tā ir ļoti, ļoti skaista sajūta. Man jau šķiet, ja cilvēki vairāk klausītos klasisko mūziku, viņi kļūtu harmoniskāki un pasaule labāka.
– Un kā harmonizējat pasauli sevī? Kā sadzīvojat ar savu lielāku brīvību?
– Ļoti labi. Saku bez izlikšanās. Teātra bijis tik daudz… Bijuši gari gadi, kad manā teātra galvenā režisora dzīvē skatuve aizņēma divdesmit četras stundas diennaktī, pat sapņu murgos redzēju kādu teātra problēmu. No rīta mēģinājums, tad – studenti, radio, televīzija, vakarā spēlēju vai skatījos savu izrādi. Tagad konstatēju, ka, brīžiem par to visu domādams, esmu gājis pa ielu ar acīm uz leju. Nu varu pacelt skatu debesīs. Man ir darbi, bet tik daudz, cik gribētos, un lai dzīve nebūtu arī pārslogota. Ir darbi radio, kur esmu ierakstījis vairākas raidlugas, nupat tiku “ielecinājis” vienu aktrisi lomā Stendāla “Sarkanajā un melnajā”. Jau zinu, ka vasarā Siguldas Opermūzikas svētkos būs jāiestudē Guno “Fausts”. Katrā ziņā ir par ko ziemā padomāt. Vēl man ir piedāvājums teātrim. Taču nekādā ziņā nebūšu sāpināts, ja kādu objektīvu iemeslu dēļ tas arī tiktu atraidīts.
