Sešdesmit gadi uz skatuves – Ģirts Jakovļevs: “Teātri nevajag mīlēt, teātrī vajag strādāt!” 6
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Somersetam Moemam pieder klasiskā frāze “skaistākais vīrietis Londonā” – par Ģirtu Jakovļevu gadu desmitiem top teikts tas pats. Vai tas būtu pievilcīgais tumšmatis varoņlomās teātrī vai kino. Tautā iemīļotais aktieris joprojām ir tāds pats.
Kaut iesirms, bet režisoru joprojām pieprasīts, ar skatienu, kas vienmēr tik ļoti valdzinājis sievietes. Un šķiet gandrīz neticami, ka 10. jūlijā izcilajam skatuves meistaram apritēs apaļi astoņdesmit.
Neiedomājami emocionāls, skaists un artistisks, līdzīgi Čakam nācis no Pārdaugavas, Ģirts Jakovļevs ir nospēlējis milzum daudz lielisku lomu teātrī un kino.
Ikviens zinās viņa Uldi teātrī un kino, Liliomu, Lorenco Mediči, Edvardu un Dāvidu uz Nacionālā teātra skatuves, Jāni Daldu filmā “Nāves ēnā”, Riču “Ezera sonātē”, Jakubovski “Zobena ēnā”, un, ja vēl palaistu vaļā Ģirta Jakovļeva radio balsis, rastos vēja mezglu atbrīvošanai līdzīgs efekts, kas pieskandētu ēteru vairākus mēnešus.
Kad Ģirts Jakovļevs saka “teātrī” vai “pie mums”, ir pašsaprotams, ka viņš šādā kontekstā vienmēr domā tikai un vienīgi Nacionālo teātri, kurā aizvadīts viss radošais mūžs. Aktieris izvairās no skaļiem un patosa pilniem vārdiem, bet mākslinieka izslavētais humors patiesībā ir aizsegs kādām smalkākām un citiem slēptākām stīgām.
1992. gadā režisore Laima Žurgina aktieri atklājusi dokumentālā filmā “Ģirts”, 2000. gadā iznāca Gunas Zeltiņas grāmata “Vienā karuselī ar Ģirtu Jakovļevu”. Ko nozīmē uz skatuves aizvadīts mūžs?
To mēģinām atklāt šajā sarunā.
Uz Nacionālā teātra skatuves esat aizvadījis sešdesmit gadus.
Jā, no 1960. gada 1. decembra. Sešdesmit gadi uz skatuves… Kad ieklausās, skan diezgan briesmīgi. Tik ilgs laiks, bail pat iedomāties, bet paskrējis kā vēja spārniem.
Kas un kā tik ilgi te noturējis… Mēs ar Uldi Dumpi un Voldemāru Šoriņu Nacionālajā teātrī nu vecākie vīri. Man daudzas reizes piedāvāts iet uz to “slaveno” ģērbtuvi (otrajā stāvā, kur savulaik bija Osis, Kubilis, Videnieks, tagad šad tad uzturas Raimonds Pauls. – V. K.), un tikai man, bet mēs (ar Uldi Dumpi) – ne, ne, tepat no šejienes lai iznes. Un tad lai nāk kāds cits manā vietā.
Kurš no jaunajiem varētu turpināt to mīlētāju dzīvi uz skatuves, kas tik piederīga visus šos gadus bijusi jums?
Talantīgs ir Jēkabs Reinis, arī Raimonds Celms, ļoti daudz spēlē Arturs Krūzkops…
Un kas ir jūsu teātra krustdēls?
Gundars Grasbergs. Ļoti, ļoti labs. Talantīgs, daudz strādā. Otrs krustdēls vēl no seniem laikiem, kad visa tā lieta sākās un viņš bija teātrī, ir Dainis Porgants. Šogad bija iecerēts krustvecāku tradīciju turpināt ar lielu vērienu, teātra arodbiedrības priekšsēdis Melbārdis nopietni gatavojās, bet krīze to atlika uz nenoteiktu laiku.
Ja grib redzēt Ģirtu Jakovļevu, uz kurām izrādēm jāiet?
Tās izrādes gan reti liek repertuārā un daudzas jau noņemtas. Var nākt uz “Indrāniem”, kur spēlēju Indrānu tēvu. Arī uz “Mīlu zem gobām”. Bet jaunākā ir Gogoļa “Revidents”, kur mēs ar Uldi Dumpi spēlējam ierēdņus Dobčinski un Bobčinski.
Nedomāju, ka krievu režisors Ņikita Kobeļevs no Maskavas, pirmo reizi iestudēdams Rīgā, varētu zināt mūsu teātra vēsturi, bet skatos, kādreizējie leģendārie Liliomi – Jakovļevs un Dumpis – atkal partnerībā…
Tur jau būs mūsu pašu teātra pirksts! Starp citu, “Revidenta” laikā viesrežisors man saka, vai es nevarētu video ierunāt viena veca līdz nāvei pārliecināta boļševika tekstu. Saku, krieviski sen nav nācies runāt, būs akcents.
Nē, tas neesot svarīgi. Bija atbraukusi viena dāma no Maskavas ar kameru, Kobeļevs turēja priekšā lapas, un tepat augšā, teātra bibliotēkā es arī visu ierunāju. Tā tas beidzās. Bet nupat Sīlis (Nacionālā teātra režisors Valters Sīlis) man saka – es tevi redzēju Tallinā! Izrādās, ieraksts Kobeļevam bijis vajadzīgs kādai viņa iestudētai izrādei Igaunijā.
Bet “Revidentu” nežēlīgi nokritizēja.
Pat ļoti. Ideja jau bija izrādi saistīt ar mūsdienām, tā kā ar Rīgas domi un tās problēmām. Bet diemžēl no tā nekas nesanāca. Vienai daļai aktieru ķēmošanās, spēles stils kā gadsimta sākumā.
Mēs ar Uldi Dumpi centāmies, cik nu patiesīgi, bez lielas uzspēles varējām. Bet ir viena daļa cilvēku, kam izrāde ļoti patīk. Mūsu naudas turētāji saka, biļetes pērkot labi. Tikai traki, ka nav iespēlēta. 12. martā teātrī palaida vēl divas jaunas izrādes, bet plukš – viss ciet. Būs grūti, kad atkal sanāksim kopā.
Runā, ka pēc šīs krīzes teātris vairs nekad nebūšot tāds kā agrāk…
Nezinu, varbūt. Kaut kādas pārmaiņas gaisā virmo. Tagad visi ņemas, lai tik būtu ko darīt, lai sevi pierādītu un parādītu, ka, lūk, strādājam, darba dunā iekšā līdz ausīm. Ir jau, kas saka, lūk, viss notiek, viens vai otrs “e-projekts” sanācis – un tas ir labi! –, bet tas nav īsts teātris.
Patiesi, nav ko liekuļot, visu virtuālo teātru lielākā jēga, manuprāt, ir neļaut ierūsēt mākslinieku talantiem un publikai nepalikt bez kultūras, kas patiesi ir svarīgi krīzes blakņu mazināšanai. Bet, cerot uz jūsu humora izjūtu, teikšu, ka jūs savu artavu, protams, māksliniecisko, sērgu apkarošanā esat devis jau agrā jaunībā.
Ko?
Es domāju padomjlaika “minzdrava” (saīsinājums no “veselības aizsardzības ministrija” – tulk. no krievu val.) pasūtījuma filmu “Bīstamais ceļš” ar jūsu spēlēto vieglprātīgo puisi Vitju, kuram pēc gadījuma sakara vilcienā sāk likties, ka uz muguras uzmetušās “franču slimības” pumpas, dakteris aizliedz līgavai pat tuvoties, un kāzas jāatliek uz pusgadu… Savā ziņā aktuāli.
Jā, jā, tā bija mana otrā filma mūžā. Kur tagad atrasta? Nesen esot rādījuši. Un kas spēlēja otru puisi filmā? Jā, Leons Krivāns. Par to filmu var teikt tāpat kā par Adas Neretnieces “Tavu laimi”, manu pirmo filmu. Par to avīzēs rakstīja: vai tu jau redzēji “Tavu laimi”? Nē? Nu, tad tā ir tava laime! “Bīstamais ceļš” bija domāts nopietni, bet viss tā pārspīlēts, ka, šodien skatoties, naivi un smieklīgi bez gala.
Ja nopietni, par ko, jūsuprāt, šis krīzes laiks liecina sabiedrības un varas attieksmē pret kultūru?
Globāls un milzīgi sarežģīts jautājums. Un ne tikai Latvijā, bet vai visā pasaulē. Tagad valsts pabalstus piešķir miljoniem vieniem un otriem. No kurienes tā nauda rodas? Kam un kad tā būs jāatdod? Nesen pa radio dzirdēju, arestētas nenormāli milzīgas nelegālās naudas summas.
Es arī nesaprotu, no kurienes tās rodas. Vienu gan zinu – Puntulis, Žagars un mūsu Jānis Vimba (kultūras ministrs, Dailes teātra direktors un Nacionālā teātra direktors) trāpījušies tādā kaujas laukā, ka lai Dievs stāv klāt viņiem izdzīvot un pareizi sajēgt, kā ko darīt.
Iepriekšējā sezonā “Spēlmaņu nakts” “Grand Prix” saņēma “Pūt, vējiņi!”, kur Uldi spēlē Jēkabs Reinis.
Gaiša personība, esam vienā ģērbtuvē, kur arī Dumpis, bija arī Arno Upenieks, kas nu jau citā saulē. Jēkabs tagad sēž sava tēva Jāņa Reiņa vietā, pie viņa grimētavas galdiņa. Viss ir pareizi. Vēl pirms pāris gadiem es vai katru pārvakaru gāju uz teātri. Dažs teica – vai tu traks, bet es biju redzējis visas izrādes.
Savulaik “Pūt, vējiņi!” bija jūsējā.
Un ilgus gadus. Kad paskaties sarakstu ar izrādēm, kurās esi spēlējis, ir tādas, kuras pat neatceries. Bet ir citas, kuras varētu pāris dienās atjaunot un atkal spēlēt.
Ir tajās kaut kas īpašs, ko grūti izskaidrot. Kā “Pūt, vējiņi!”, kā “Skroderdienas Silmačos”, kā “Lilioms” un “Lorencačo”.
Bet par citām – kas tur īsti bija? Piemēram, “Acālijā” es laikam vairs nevarētu iejusties, kaut mēs ar Lāsmu Kugrēnu to nospēlējām 263 reizes! Rekords.
Nevienai izrādei nav bijis tik ilgs mūžs. “Acālijas” sakarā es reiz šausmīgi izgāzos. Latvijā viesojās Francijas prezidents Miterāns, un es biju uzaicināts Rakstnieku savienībā uz pasēdēšanu kopā ar Miterāna kundzi.
Saku, te aktieris no Drāmas teātra, spēlēju franču dramaturga Žamiaka lugā, domāju, gan jau viņa zinās… Un tad es sapratu, ka kundze par tādu autoru vispār nav dzirdējusi.
Sevī sodījos, nu kas man lika muti vērt! Bet Žamiaks jau tāds bulvāru rakstnieks laikam vien ir, nav nekāds klasiķis kā mūsu Rainis vai Blaumanis.
Kādā valodā runājāties?
Nekādā! Ja man vienam tagad būtu jālido uz ārzemēm, es kategoriski atteiktos. Jo, kaut arī vidusskolā mana skolotāja Rusmanes kundze sastādīja angļu valodas mācību grāmatas, man šajās zināšanās robs.
Mēs taču nemācījāmies, nebija īsti vajadzības. Tagad citas prasības. Mani puikas (dēli Justs un Jorens no otrās laulības) reizēm vienu vai otru lietu, ko vaicāju, gudro, kā latviski pateikt. Tādā līmenī angļu valodu iemācījušies.
Vēl toreiz, kad biju Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs un man ārzemēs tuvojās cienījama persona, svešvalodu nezināšanas dēļ jutos neērti. Savulaik pārmeta, kāpēc vienmēr Pētersonu (režisors Pēteris Pētersons) komandējumos sūta. Tāpēc, ka viņš prata franciski, angliski, vāciski…
Ko tagad dara jūsu bērni?
Vecākais dēls Reinis strādā Latvijas Bankā, meita Liene Latvijas Radio “Klasikā”. Reizēm brīnos, no kurienes viņai tik daudz zināšanu, jo neviens jau neko priekšā nenoliek, pašai vien jāmeklē. No jaunākajiem dēliem viens mācās Latvijas Universitātē, otrs Nīderlandē.
Tātad pa aktieru ceļu neviens?
Ne tuvu. Mazmeita Katrīna Paula Felsberga izvēlējusies dziedāšanu. Kā vectēvs uz mazmeitas koncertiem esmu bijis nepiedodami maz. Labs bija vēl pirms krīzes notikušais VEF kultūras pilī ar orķestri “Rīga” un Daumantu Kalniņu. No kurienes Paulai tā muzikālā dzirde? Nav ne jausmas…
Savulaik filmā “Pūt, vējiņi!” uz Baibiņām bija milzīgs konkurss.
Uz Uldiem arī milzīgs! Pat nezinu, kāpēc mani lomai paņēma. Domāju, ne tāpēc, ka Uldi spēlēju teātrī. Izrāde jau bija gājusi labu laiku, ja nemaldos, vienpadsmit gadus.
Mēs ar Dinu Kveldi, manu teātra Baibiņu, jau veci sākām kļūt, iesirmiem matiem. Bet pirms filmas man vienkārši piezvanīja un uzaicināja uz provēm. Es vispār nekad neesmu alcis – ak Dievs, kaut es to lomu da-bū-tu. Ja būs, būs, ja ne, ne…
Jūs ar Uldi Dumpi esot bijuši negreizsirdīgi dublanti, vai tas tiesa?
To varu apgalvot. Manī nekad nav bijusi tā skaudība – tik sūdīgi viens vai otrs kolēģis spēlē, man vajadzētu to lomu… Nē, tāda gribēšana mani nekad nav jundījusi.
Bet ar Uldi esam dublējušies daudz un dikti – kā Napoleoni, pēc tam Liliomi… Tā aktieru būšana vispār ir diezgan savāda. Cik par Maskavu dzirdēts, tur valdot vesela sistēma, kā aktieri darās, lai tiktu pie lomām.
Smaga cīņa par eksistenci. Un padomju laikos jau bija arī ļoti daudz filmu, arī iekārojamas. Uz padomju kino man pavēra ceļu filma “Atvadas no Pēterburgas”.
Ar jūsu brīnišķīgo valšu karali Johanu Štrausu.
Filmu rādīja pa visu Padomju Savienību, pat Austrijā esot demonstrēta. Man filmu izplatītāji vienmēr teica – vai, kāds panākums, bet cik žēl, ka jūs nebijāt klāt. It kā viņi mani būtu aicinājuši līdzi…
Dzīvotu citā laikā un valstī, jūs būtu pasaules zvaigzne.
Un miljonārs, droši vien. Toreiz, salīdzinot ar mūsu trūcīgajām aktieru algām, par filmām maksāja labi, un man kā aktierim savienībā bija augstākā kategorija. Bet visa tā nauda kaut kā tā arī aizripojusi. Vienīgais, par Štrausa honorāru nopirku žigulīti.
Jums vienam no pirmajiem Latvijā bija arī volga, tiem laikiem lepns auto…
Tas jau pēc tam. Ierēdnim Kultūras ministrijā pasūdzējos, ka vecais žigulis jūk ārā, vai nevar piešķirt jaunu. Toreiz jau visu vispirms vajadzēja dabūt un tikai tad tu tiki pie pirkšanas. Nē, nē, neesot. Bet tu volgu negribi? Jūs jokus dzenat? Nē, nekādi joki… Zvanu sievas brālim uz Cēsīm, kur viņš bija Cēsu autoparka direktors – Andri, man piedāvā volgu. Vai tu pie prāta – momentā ņem ciet! Sešpadsmit tūkstošus rubļu maksāja.
Aizņēmos naudu arī pie kaimiņienes, kas audzēja tulpes. Zelmas tante drošināja – ja vēl ko vajag, prasi man. Tā nu braucu volgā ar koncertiem pa Latvijas laukiem.
No kurienes jūsos aktiera gēns?
Nevienam no maniem priekštečiem ar skatuves mākslu nav bijis nekāda sakara, tēvs Aleksandrs nācis no strādniekiem, vectēvi arī. Bet es pamatskolā dramatiskajā pulciņā spēlēju Lutausi, vidusskolā dramatiskā pulciņa divas lugas uzreiz rādīja televīzijā, un manai mammai kāds bija teicis – es jūs apsveicu kā nākamā aktiera māti (Ģirts Jakovļevs šo izrunā izteikti eksaltēti).
Uz konservatoriju mani aizvilka mans vienaudzis, nākamais rakstnieks un režisors Andrejs Migla. Tas, ka esmu teātrī, ir viņa pirksts. Kādreiz sen, sen biju domājis varbūt par inženieri, bet savā slinkumā, kad divi reiz divi man varētu sanākt arī pieci…
Divus gadus mācījos režisoros, un tikai pēc tam Vera Baļuna teica – mazais Jakovļev, vai tu nevēlies pie manis nākt par aktieri?
Jā, profesor! Un drīz pēc tam Briedītis uz karstām pēdām – Jakovļev, vai tu negribi palīdzēt Drāmas teātrim? Kā? Nu, par aktieri… Tikpat labi tā visa varēja nebūt.
Bet esat laimīgs, ka bija?
Tas ir tāds darbs. Ir teiciens, teātri nevajag mīlēt, teātrī vajag strādāt. Un tikai pēc gadiem aptver, ka tas nav viegls, bet grūts darbs.
Ņemot vērā vēl visus blakusapstākļus, laiku, precizitāti. Nevari ierasties desmit minūtes pēc mēģinājuma sākuma. Tagad gan tādas lietas pieļauj. Nav jau viegli arī tekstus iemācīties, kad ar laiku iesēžas, kad lomu iespēlē, tā emocija tevī ir iekšā, tad gan – vajag tikai mazliet pakustināt un viss atdzīvojas.
Kas ir aktiera profesijas lielākā pievilcība?
Viss kopā. Kad izrādi spēlē, īpaši mazajās zālēs, kad jūti publiku it kā ar visu ādu un katru savu nerva šūnu. Liekas, tevi saprot, dzīvo līdzi. Bet šī sajūta acīmredzot ir mānīga.
“Pūt, vējiņi!” pirmo cēlienu nospēlēju, nāku nost no skatuves ar tādu pašapmierinātu “krefti”, bet Jaunušans saka, tas nebija nekāds Uldis, bet pigmejs no pigmeju cilts! Uz skatuves bijušas dzīvās šausmas. Nu kā pēc tam spēlēsi tālāk otro cēlienu? Sajūta briesmīga.
Arī Lorencačo, piemēram. Pašā skatuves priekšā runāju monologu, kurā viņš saka – “man nācās skūpstīt viņas lūpas, un es biju tīrs kā lilija” – un pēcāk stāsta, kā nogrimis tajā zaņķī ar visām “mīkstajām lietām”. Un zālē viens skatītājs pēkšņi skaļi ierunājas – vai dieniņ, cik pretīgi!
Pastāstīju Jaunušanam, bet viņš teica – uzskati, ka tu to lomu esi nospēlējis. Teātris jau bija visa Jaunušana dzīve, un viņš nebija nekāds paijātājs, dricelēja briesmīgi. Bet es, vēl būdams students, jau strādāju teātrī…
Aktiera darbā neviens nevar pateikt, kā dzīve iegrozīsies, jo ar varu teātrī neko nevar panākt. Manā pirmajā izrādē “Amerikāņu traģēdija” biju lifta puika Edijs Doils, vēlāk citā izrādē trešais un piektais zaldāts, pēc tam aizgāju armijā – es biju pirmais aktieris no Latvijas, kurš aizgāja dienēt, lūk, tāds gods… Kad atgriezos, aiz žēluma, vai, man bija iedalīta loma, dublējoties ar Uldi Dumpi lugā “Savu lodi nedzird”.
Pēc tam Šalkonis iestudēja franču lugu “Satikšanās”, laikam Gunārs Cilinskis nevarēja tikt, viņa vietā ielika mani, šķiet, neizgāzos, un tad jau nāca Dons Žuans, Uldis, Lorencačo… Tā tas ripulis aizgāja.
Filmā “Nāves ēnā” filmējos vienlaikus ar “Atvadām no Pēterburgas”, un vēl pa vidu bija “Lilioms” teātrī. Brīnos pats, kā to visu varēju dabūt gatavu. Nebija jau vairs jaunība, bet tādi vidējie paspēka gadi. Bet tā nu viss sakārtojās.
Kad pieminat armiju, nāk prātā, ka sava veida dienestā jūs atkal iesauca jau krietnos gados, ar tanku nācās ieņemt augstieni un vēl skriešus nesot karogu.
Jā, “Džimlairūdi rallalā”. Tajā filmā spēlēja arī par mani vecāki vīri, bet nez vai tagad es tajā tankā maz varētu iekāpt. Kas tik viss uzņemšanas laikā nenotika, pat pa izgāztuvēm staigājām! Kopumā filmēšanās laiks bija skaists.
Latviešu biedrības namā Adelaidā savām acīm redzēju, kā gan smeldzi, gan sirsnīgus smieklus šī filma raisīja Austrālijas latviešos. Bet kuras ir tās goda reizes, kad piespraužat savu Triju Zvaigžņu ordeni?
Lietuvas valstij bija simt gadu jubileja, un mēs ar Uldi Dumpi bijām uzaicināti viesnīcā “Latvija” uz banketu. Tā arī vienīgā reize. Kur gan lai es ar ordeni ietu?
Turpretim vienas sabiedrības daļas pārstāvji vienā laidā staigā apkārušies citas valsts ordeņiem…
Vājprāts! Kā viņi bija nosējušies arī ar tām Georga lentītēm… Tam taču vienreiz jādara gals.
Varbūt no turienes mums tā nepatika pret ordeņu nēsāšanu?
Arī Ulmaņa laikā mūsu lielie vīri, kam tie apbalvojumi bija, protams, par pavisam citiem nopelniem un citā vērtē, pie frakām sprauda ordeņus. Vecajās “Atpūtās” var redzēt.
Ar “Atpūtām” un Latviešu konversācijas vārdnīcām esmu uzaudzis. Tiem izdevumiem bija milzīga dzīves ietekme. Vecmammai, ko saucām par Miķi, otra bija Pekainis, un abas nodzīvoja pāri astoņdesmit gadiem, – glabājās milzīga kaste ar “Atpūtu” albumiem.
Arī krusttēvam bija sakrāti biezi sējumi. Mājās vēl tagad ir visi divdesmit Konversācijas vārdnīcas sējumi, vienīgi trūkst ar pēdējiem burtiem, ko nepaguva izdot. Laba lieta, jebkuru vārdu uzšķir, un rodams īsāks vai izsmeļošāks skaidrojums.
Aktrisi ap četrdesmit gadiem jau ieskaita Tomuļmātēs un Bebenēs, bet vīrietis mīlētāju var spēlēt vai līdz mūža galam…
Būtībā jā, bet… kā nu kurš. Ir jau arī te kāda robeža, citādi teiks – atkal vecam iedevuši. Ir taču jaunie…
Ko nozīmē spēlēt mīlētāju, ko tas prasa no aktiera?
Tāds sūtījums. Katrā ziņā tam cilvēkam, tai sievietei, ar kuru esi uz skatuves šādā partnerībā, ir kaut mazliet jāpatīk. Kā būtnei, kā parādībai… Astrīda (Nacionālā teātra aktrise Astrīda Kairiša) bija ellīga, nekāds eņģelītis, bet tu pret viņu varēji būt pilnīgi atklāts.
Tas ir liels retums. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt aktrises, ar kurām kaut kas tāds uz skatuves rodas. Ar Astrīdu mums partnerība vienkārši sanāca. 1968. gadā viņa atnāca uz Nacionālo teātri, un mūs saveda kopā liktenis.
Un tik cieši, ka reiz Jaunušans teica – viss, vēl vienu reizi – Indrānu tēvu un Indrānu māti – un vairāk es jūs kopā spēlēt nelikšu. Kad Sīlis iestudēja “Indrānus”, es biju Indrānu tēvs un Astrīda Indrānu māte. Tā Jaunušana pareģojums būtu gandrīz piepildījies…
Bet diemžēl mana ilggadējā skatuves partnere šo lomu tā arī nenospēlēja. Sliktas veselības dēļ.
Ja varētu izvēlēties skatuves partneri vienalga no kuras pasaules malas un laika, kura tā būtu?
Nekad tā neesmu sapņojis. Reiz man no Amerikas atsūtīja vēstuli – kā, tu ar slaveno krievu aktrisi Ludmilu Čursinu vienā gultā?! (Jāņa Štreiča filmā “Atcerēties vai aizmirst”).
Ārzemju filmām īpaši neesmu sekojis, bet ar visām iekārojamākajām mūsējām esmu dabūjis spēlēt – gan ar Lāsmu (Lāsma Kugrēna), gan ar Lolitu (Lolita Cauka) un nenoliedzami ar Astrīdu Kairišu – viena no pēdējām izrādēm partnerībā mums bija “Juveliera jubileja”.
Mana kolēģe kļuva arvien lēnāka, fiziski būdama ļoti trausla, baidījās spert soli, ja kāds pakāpiens… Mūsu jaunās arī ir feinas. Kuras ir feinas, tās ir, un kuras nav… tās kādam citam ir feinas. Bet kuras man šķiet feinas, to es neteikšu….
Deviņdesmitajos gados bija brīdis, kad jūs ar Nacionālo teātri, ja ne pašķīrāties, tad sākāt strādāt uz diviem gaņģiem.
Paliku ārštatā, sāku strādāt Talsu tipogrāfijā par sagādnieku, bija tāds jocīgs laiks. Tur ļoti bieži darīja manā vietā, teica – ej, ej teātrī, kur bieži nu ieskrēju aizelsies, tevi gaida.
Domāju, labāk pelnīšu, bet nekādā zīdā un samtā nestaigāju. Droši vien, ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ, es tā otrreiz nerīkotos. Darbu apvienošana, kā tagad dakteriem piecās vietās, traucēja kā vienā, tā otrā.
Kāda nozīme jūsu acīs ir naudai?
Ar to kabatā esi neatkarīgāks. Filmēšanās laikā man bija daudz naudas, bet citreiz gadījies arī tā, ka pie tāliem paziņām esmu gājis lienēt.
Jums bijušas divas laulības. Bet saka, katra šķiršanās esot kā maza nāve. Kas ir tā vērts?
Kad šķīros no pirmās sievas, manā dzīvē bija tāds cilvēcisks apjukums. Mums ar Daci (televīzijas režisore, dramaturga Paula Putniņa jaunākā māsa Dace Jakovļeva) jau bija divi lieli bērni Liene un Reinis.
Pārdzīvoju šķiršanos, neteikšu, ka justos laimīgs vai priecīgs. Prāta darbs jau nav krietnā pusmūžā šķirt laulību, tas nodara pāri cilvēkiem. Tad satiku Ingu. Gadu starpība (27 gadi) ar otro sievu ir jau drusku par traku… Tagad man tā šķiet.
Bija tā, ka mēs ar Lāsmu Kugrēnu braucām uz tikšanos ar Talsu tipogrāfijas cilvēkiem un paspēlēt “Acāliju”. Un Inga, pēc profesijas arhitekte, bija meitene, kas šo pasākumu rīkoja. Tā nu sanāk, ka “Acālija” ir mazliet vainīga.
Mēs katrs sevī nesam kaut ko no saviem vecākiem. No kā jūsos dabas dotais valdzinājums, kas izstaro no skatuves?
Mana māte Irma bija ārkārtīgi skaista sieviete. Vēl saglabājušās fotogrāfijas. Visu mūžu strādāja pie Ķuzes, pēc tam “17. jūnijā”, “Staburadze” vairs neiekrita viņas laikā.
Sākumā bija parasta konfekšu tinēja, beigās Latvijas PSR Nopelniem bagātā rūpniecības darbiniece. Reiz satikts, aktieris Ēriks Brītiņš ieminējās – tad jau viņai personālā pensija? Uzreiz cita nauda, speciālā poliklīnika, zāles uz pusi lētākas. Es par to desmit gadus neko nezināju…
Neviens teātris jūs nav vēlējies “pārpirkt”?
Dailē jau spēlēju “Kazanovas mētelī”, cīnījāmies abi ar Hariju Liepiņu. Vienu vakaru viņš bija Kazanova, otru es. Spēlēja arī Ēvalds Valters, citas Dailes slavenības, bet es tāpat biju slavens…
Tagad, atskatoties uz manu viesošanos Dailē, laikam tomēr bija diezgan grūti. Man dažreiz aizrāda, es par daudz jokus dzenot. Bet aktieri tādi ir. Kad savā kompānijā ģērbtuvē sākam pļāpāt, cits pār citu piekto reizi atceras vienu un to pašu. Viss jau dzirdēts, bet, ak, tas aizraujošais stāstīšanas process!
Esot aktieri, kuri ilgi netiek ārā no lomas. Kā ar jums, viegli?
Laikam. Kādreiz gan atnāku mājās noguris kā izžmiegts citrons. Kāds ierosinājis, būtu vajadzīgs psihologs, kurš palīdzētu aktieriem iziet ārā no tēla. Es esot sacījis, mums teātrī vajadzētu psihologu, kas palīdzētu tikt iekšā.
Bet viss jau atkarīgs no katra aktiera emocionālās un fiziskās konstrukcijas. Ir mākslinieki, kuri pēc izrādēm tiešām ir ļoti nomocījušies. Taču emocijas ir dīvaina lieta.
Kādreiz aktieris ir emocionāli piepildīts pārpārēm, bet publikā no tā visa nekā, kaut tev asaras rit… Arī tās nav noteicējas, publika tik un tā var palikt vienaldzīga. Citreiz it kā neko nedari, taču skatītāji aizraujas. Bet kā to dzīvošanu tēlā uz skatuves panākt, ej nu atrodi.
Man pašam grūti ilgāk par divdesmit minūtēm skatīties savu izrāžu ierakstus, šķiet pārspīlēts…
Kā svinēsit savu dzimšanas dienu?
Padārgi jau sanāks – vai nu Mežotnes pilī, vai Rundālē. Bet tur atkal vairs nav Lancmaņa kunga (žēl, ka papīrs nevar atskaņot Ģirta Jakovļeva humora pilno intonāciju!).
Man laimējies, ka dzimšanas diena vasarā. Sezona beigusies, un teātris ir tukšs. Bet svinēt rudenī – kādā sakarā!?
Turklāt vienmēr esmu deklarējis, ka jubilejas ir divdesmit pieci, piecdesmit, septiņdesmit pieci un… simt gadi. Ja pavisam nopietni, man nekad nav paticis svinēt, arī savas dzimšanas un vārda dienas ne.
Nupat manai meitai Lienei bija dzimšanas diena, un es biju aizbraucis pie viņas uz “gatvi”, savu bērnības māju Vienības gatvē. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados mans vectēvs tur uzbūvēja divstāvu māju.
Pēc tam to pārņēma mans tēvs. Nu tās paaudzes aizgājušas, māju mantoju es, tagad saimnieko meita Liene. Man patīk, ka tur ir tā – kaut mājas atrodas pie paša ceļa, plašuma gana, viss tā saaudzis un sazaļojis, ka dienas vidū pliks vari ārā iet.
Ģirts Jakovļevs
Latviešu teātra un kino aktieris
Dzimis 1940. gada 10. jūlijā
Kopš 1960. gada Nacionālā (toreiz Drāmas) teātra aktieris
Filmējies Rīgas Kinostudijas un citu PSRS studiju filmās
Saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
Divas reizes precējies
Četru bērnu tēvs
