Teātra un “Viņas melo labāk” aktrise Inga Misāne-Grasberga: “Iespējams esmu savdabīga, citāda. Manos senčos ir daļiņa no lielās krievu zemes vēriena.” 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālā teātra aktrise Inga Misāne-Grasberga ir spilgtu raksturlomu veidotāja un allaž pamanāma arī otrā plāna lomās. Ne velti viņas radošajā kontā ir divas “Spēlmaņu nakts” balvas tieši par otrā plāna lomām. Pandēmijas laiks aktrisei ļāvis atjaunot spēkus ģimenē kopā ar vīru aktieri Gundaru Grasbergu un trim dēliem, kā arī kārtīgi iekopt ziedošu dārzu un atjaunot pārliecību par saviem spēkiem. Jau 22. augustā viņa spēlēs ģimenes konfliktkomēdijā “Slaktiņa Dievs” uz Nacionālā teātra lielās skatuves, bet drīzumā pievienosies arī TV3 seriāla “Viņas melo labāk” jaunās sezonas aktieru pulkam.
Inga, kāda jums bijusi šī vasara?
Tikko, kad sākās tā dēvētais stop laiks, Gundaram teicu, ka sievietēm, kas ir dzemdējušas, iespējams, ir vieglāk pieņemt un saprast šo stāvokli. Tāpēc, ka situācijas zināmā mērā ir līdzīgas – tu atsakies no jebkādām sabiedriski aktīvām lietām un pieslēdzies sev – savai ģimenei, savam “es”, savām lietām, vēlmēm. Domāju, šis laiks noteikti ikviena dzīvē būs atstājis kādas pēdas – vienam tas būs labākais, citam, iespējams, sliktākais laiks mūžā. Es varēju pievērsties ģimenes ikdienai – šis bija laiks, kad tev oficiāli ļauts netraucēt citus, un man šķiet, daudziem cilvēkiem šādi brīži bija vajadzīgi. Un tad pakāpeniski, lēnītēm rodas vēlme kādu satikt, parunāties, kaut kur doties. Uztvērām to kā garāku atvaļinājumu. Šī man bija arī iespēja absolūti ļauties zemes dzīvei – savam mazajam dārziņam, jo aizraujos ar krūmiem un ziediem.
Tagad ir ražas laiks?
Vākt ražu ļauju maniem un Gundara vecākiem (smejas). Es baudu vizuālo – man patīk daile un skaistums. Dievinu dažādus ziedus.
Vēroju, kā laika gaitā mainās manas dzīvās gleznas.
Vieni ziedi nozied, citi atkal plaukst. Tagad sāk ziedēt saulkrēsliņi – man to ir četri veidi. Tie ir mazliet līdzīgi plīvurpuķēm, kaut kas tiešām fantastisks. Man ļoti patīk raudenes, to mazie, gaiši violetīgie ziedu čemuriņi, turklāt tas reizē ir gan skaists augs, gan garšviela. Neaizraujos ar garšvielu lietošanu, bet man patīk apziņa, ka dārzā zied ehinācija, pētersīlis vai timiāns.
Bērni novērtēja, ka vecāki beidzot mājās?
Pirmās nedēļas viņi pārsteigti jautāja – kā, jūs nekur nebraucat? Tomēr pagāja trīs nedēļas – tas ir laiks, kad cilvēks pierod pie jaunā, – un viņi pierada, ka esam pieejami un sasniedzami. Kļuva brīvāki un drošāki, jo nebija tik lielas nepieciešamības pēc uzmanības kā parasti, kad ir jāpacīnās par to, lai mamma vai tētis veltītu laiku.
Gan teātrī, gan mājās esat kopā ar Gundaru, vai šis laiks nebija pārbaudījums arī attiecībām?
Daudziem tas noteikti bija pārbaudījums, jo, pirmkārt, absolūti visi pienākumi sabruka uz vecāku pleciem. Savā ģimenē to varbūt pat tik ļoti neizjutām, lai gan, jāatzīst, darbu un skolas lietu plānošana nebija no vieglajiem uzdevumiem. Bijām tie vecāki, kuri ļāva bērniem mācīties pašiem, jo tāpat bijām darījuši arī līdz šim. Vecākais dēls (Kristians) beidza 7. klasi, vidējais (Stefans Kārlis) – 3. klasi, bet bērnudārznieks (Viljams) šogad sāks otro gadu dārziņā. Puikas ir diezgan atbildīgi, un šī ir viņu pieredze, viņu attiecības ar klasesbiedriem, ar skolotājiem. Protams, bija lietas, priekšmeti, kur palīdzēju, taču tas nebija vairāk kā parastā skolas režīmā. Katrs, protams, šo laiku izturēja un pieņēma dažādi. Varu mums visiem uzsist uz pleca, ka esam brīnišķīgi tikuši ar šo visu galā. Reizēm abi ar Gundaru skatāmies uz saviem dēliem, brīnāmies par viņu darbiem un nedarbiem un viens otram atgādinām – bet tas taču ir no mums!
Teātra nepietrūka?
Teātra reizēm pietrūkst pat tad, kad tas notiek. Katru gadu un katru jaunu dienu nonāku pie jaunām atziņām par teātri, par tā vērtībām un būtību. Prombūtne, mazliet atsvešinātais skats liek apkopot domās, ko teātris tev nozīmē. Reizēm šķiet, teātrī ir pavadīts labi daudz laika, nospēlēts ļoti daudz, daudz piedzīvots, tomēr reizē ir sajūta, ka tu vēl esi jauns un daudz vēl ir priekšā. Bet, paskatoties no malas, jāsecina, kas tas arī paņēmis daudz no dzīves. Šis ir brīdis visā pasaulē un Latvijā, kad gluži mehāniski tika apstādināts absolūti viss sabiedrības aktivitātes ziņā.
Tas saslēdzās ar manu personisko dzīves pagriezienu, kad jūtos gana pieredzi sasmēlusies, bērni ir, un nu varētu pieslēgties sev. Man ļoti patīk šis brīdis.
Apziņa, ka tu vairs netērē sevi tāpat, bet gribi darīt lietas no sirds un atbildīgi. Ceru, ka būs iespēja šo teātrī tagad izmantot.
Kāda ir sajūta, atgriežoties teātrī, kad mazo zāļu izrādes nu jāspēlē uz lielās skatuves?
Atdodam skatītājiem nenospēlētās izrādes – jau izbaudīju “Pieaugušos”. Ir sajūta, ka it kā esi savā mājā, bet reizē – citā telpā, un šķiet, ka arī izrāde ir pilnīgi cita. Sajūta ir dīvaina. Gribot negribot dari visu, kas jādara, taču paralēli ir kontroles sajūta, iekšā iekodēta piesardzība, distancētība. Kaut kur zemapziņā tas darbojas. Zāle, kurā izretināti cilvēki citos apstākļos, ir kaut kas jauns, lai gan arī 90. gados, kad bija pārmaiņu laiks, bija grūti piepildīt teātra zāles. Tomēr tu pieņem šos noteikumus un dari.
Izrādē “Slaktiņa Dievs” tandēmā ar Jāni Āmani spēlējat laulātu pāri, parādot laulības dzīves “kreiso” pusi. Lomā esat ielikusi arī kaut ko no savas laulības pieredzes?
Nē, šoreiz īsti ne, tik vien, cik lomā esmu es pati. Man ļoti patika iedziļināties izrādes dramaturģijā un tēlos. Esmu ļoti pateicīga, ka kolēģe un režisore Daiga (Kažociņa) redzēja mani šajā lomā. Drusciņ paspējām iespēlēt šo izrādi, atšķirībā no “Tukšā zieda” (režisore Ināra Slucka), kas nu faktiski būs jāsāk no sākuma.
Seriālu joma ir zināma alternatīva teātrim. Tomēr šķiet, jūs neesat uz to īpaši rāvusies, lai gan izbaudīts gan “UgunsGrēks”, gan “Saplēstā krūze”.
Es vispār pati uz daudz ko “neraujos”. Īpaši, ja redzu, ka tas nav mans, – man ir vajadzīga sajūta, ka varu būt pati, strādāt ar atdevi. Ļoti pārdomāju, ja man kaut ko piedāvā, reizēm esmu kaut ko atteikusi, taču, ja esmu piekritusi, tas nozīmē, ka man ļoti patīk.
Kas piesaistīja “Viņas melo labāk”? Loma, stāsts?
Tā bija loma! Turklāt it nemaz nevīlos, kad satikos ar režisoru Sigitu Rački, kurš brīnišķīgi palīdzēja man izzināt tēlu – es pilnībā ļāvos šim notikumam. Katra filmēšanās reize bija tīrais prieks – apbrīnoju, cik profesionāli viņš deva uzdevumus, turklāt viņš man ļāva izspēlēties gan aktieriski, gan emocionāli drosmīgi. Šoreiz esmu tāda īsta, godīga sieviete, tāda, kas ļaujas dzīvei, kaut pabijusi ieslodzījumā. Viņa ir piekritusi upurēties vīra labad, un man ir interesanti, kas viņā šajā laikā mainās.
Reizēm mēs varam mainīt attieksmi pret kādu, bet paši kā cilvēki mēs nemaināmies.
Šī ir lieliska iespēja saspēlēties ar Andri Buli un viņa seriāla meitu, ko spēlē Anete Krasovska, arī ar Mārtiņu Brūveri, Gintu Andžānu un Lauru Atelsoni.
Kāda nāk jaunā teātra sezona?
Ar ļoti lielu piesardzību. Tas varbūt nedaudz dzen izmisumā šajā laikā, jo ir pierasts plānot vismaz sezonas griezumā, lai gan, protams, arī šī ir vienmēr bijusi mainīga joma. Tomēr iepriekš tu zināji, ar kādiem darbiem, kādiem režisoriem strādāsi, palēnām nobriesti. Aktierim vispār ir jānobriest, lai spēlētu. Šobrīd zinu, ka ir paredzēts jauns iestudējums kopā ar režisoru Intaru Rešetinu, bet tālāk – nākotne rādīs.
Kā smeļat enerģiju jaunām lomām?
Lai kaut ko dotu, ir pašam no kaut kā jāpasmeļ. Savādi, taču šī došana rodas no saņemšanas, no tā mirkļa, kad tev kā aktierim dod skatītājs. Tā ir teātra atgriezeniskā saite. Neesot tai, neko diži tu nevari sakrāt. Tā šajā laikā bija un ir radošo profesiju – mūziķu, aktieru, mākslinieku – sāpe, mēs esam vienkārši atslēgti no tā, ar ko dzīvojam. Tev vienkārši nav ļauts satikties ar saviem cilvēkiem. Esmu pat apsvērusi, ar ko vēl varētu nodarboties, un saprotu, ka neesmu radīta nekam citam un neko citu neprotu darīt. Nezinu, kurā plauktiņā vai kategorijā sevi ierindot, bet zinu, ja varu darīt kaut ko, kas mani interesē un kam redzu nozīmi dzīvē vai mākslā, tad nododos tam ar sirdi un dvēseli. Tad varu iet ar karogu pa priekšu un teikt – jā.
Ir taču lomas, kurās sevi jālauž, jāiet pret sevi.
Tas bija karjeras sākumā, kad spēlēju Zani “Pūt, vējiņi!”. No vienas puses, tā bija ļoti saprotama un man pieņemamam loma, bet es nevarēju pārkāpt pāri Zanes atdevībai vīrieša dēļ. Šī loma man iemācīja savienot savus iekšējos “varu – nevaru” vai “gribu – negribu” ar profesijas realitāti, atšķirt tēla dzīvi no savas. Tālāk jau tu ej profesijā, teātra dzīvē zinot, kas tevi gaida un kam būs jāpārkāpj sevī pāri, lai gan tas nekad nav viegli.
Bet reizēm tu nospēlē kaut ko un nesaproti, kāpēc tas pēkšņi ir izdevies.
Kad saņēmu balvu par “Mežaini” (“Spēlmaņu nakts 2017/2018” balva otrā plāna lomā), kur man ir neskaitāmas lomas, tā arī nevarēju izskaidrot, no kurienes man radās idejas tiem daudzajiem tēliem. Tas laikam dzima tajā kompleksā, kas veidojās starp dramaturgu (Jāni Balodi), režisoru, kostīmiem un, protams, kolēģiem, kuri ir tik dzīvi un darboties rosinoši. Tas droši vien ir Valtera Sīļa apbrīnojamais talants – viņam ir spēja izcelt acīmredzami vienkāršo, kas nez kāpēc palicis apslēpts, un panākt, lai aktieri to izceļ gaismā, lai saredz materiālu viņa acīm. Tā ir radošā dzirksts, kurai ir jābūt jebkurā režisorā, aktierī un māksliniekā. Vēlme radīt.
Ir kāda konkrēta loma, ko noteikti gribētu nospēlēt?
Es būtu laimīga, ja man uzticētu vēl daudz ko – arī lielu un interesantu. Šķiet, tagad ir tādi gadi, ka nu varētu “bliezt”, bet tā varbūt ir mana ilūzija. Saprotu, ka pāreju citā kategorijā, un es arī saprotu, ka aktieris var šķist režisoram garlaicīgs, apnicis vai ne šim laikam piemērots. Iespējams esmu savdabīga, citāda, varbūt – no cita laika. Iespējams, manos senčos ir daļiņa no lielās krievu zemes vēriena, un reizēm tā, iespējams, ir par daudz, arī esot uz skatuves. Tas ir mans izaicinājums, ko pieņemu, – mācos būt monumentālāka.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Es gribu būt.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez savējiem mīļajiem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Vēl nesasniegtais.
Labākā izklaide?
Smiekli.
