„Kaut būtu iespējams atdalīt krievu valodu no šausminošās “krievu pasaules”” Saruna ar Rīgas Krievu teātra aktieri Maksimu Buselu 16
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien, 5. aprīlī, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī gaidāma pirmizrāde režisora Viestura Kairiša iestudētajai Viljama Šekspīra lugai “Hamlets”. Galvenajā lomā – aktieris MAKSIMS BUSELS.
Šis ir jau Maksima trešais darbs kopā ar režisoru Viesturu Kairišu. 2017. gadā viņš tēloja Gonerilas pils uzraugu Osvaldu Šekspīra lugā “Karalis Līrs”, 2018. gadā tam sekoja Ivana Turgeņeva stāsta “Mumu” iestudējums (“Spēlmaņu nakts” nominācija) ar galveno, Gerasima, lomu. “Mani ļoti uzrunā Viestura izrādes – saprotu viņa valodu, man ļoti patik, kā viņš domā, kā viņš redz un kā visu saliek kopā,” par sadarbību ar režisoru atklāj aktieris.
Kairišs iestudējumu nosaucis par “kara laika hroniku”, paskaidrojot, ka darbības vieta būs valsts, kas savus politiskos oponentus joprojām indē kā viduslaikos, un nepilnvērtības kompleksu nomāktai viduvējībai iespējams kļūt par karali. Valsts, kura visas lietas darot pēdiņās un lietas nesaucot to īstajos vārdos. “Varbūt tāda valsts nemaz neeksistē? Hamlets cenšas izdibināt patiesību zem melu, liekulības un puvuma fasādes. Bet viņš nekad nevar zināt, kur nākamreiz tiks uzklāta inde…”
– Kāds ir jūsu princis Hamlets?
M. Busels: – Viņš ir pacifists, kas līdz pēdējam tic cilvēkam, visam labajam cilvēkā, tic mīlestībai, lai gan tas netiek novērtēts.
– Kādos laikos dzīvo Hamlets?
– Mūsu Hamlets ir mūsdienīgs, izrādē runājam par to, kas notiek šodien. Šekspīrs, protams, bija rakstījis par savu laiku, bet apbrīnojami, cik ļoti viņa rakstītais sasaucas ar šodienu, patiesībā šis stāsts bijis un būs aktuāls vienmēr. Neesmu dzirdējis par mūsējam līdzīgu iestudējumu, bet, lai gan lugas pamatā, protams, ir Šekspīra risinātās tēmas, šie it kā ģimenes konflikti, patiesībā dramaturgs uzrakstījis daudz dziļāk, globālāk. Mūsu versijā palikuši tie visi fragmenti, kurus parasti “Hamletā” izņem un saīsina. “Hamleta” lugas žanrs ir traģēdija, un mūsu versija ir kara laika hronika. Tas nav nekas izdomāts, tā režisors Kairišs definēja izrādes galveno tēmu, un par to arī runāsim. Būtībā jau tieši tā arī rakstījis Šekspīrs, lugas pirmie galvenie un svarīgākie konflikti rodas no karadarbības, un visu lugas darbības laiku karadarbība fonā ir jūtama. Tieši karadarbības ietekmē viss sāk brukt, notiek slepkavība, nodevība, atriebība. Tas viss izriet no lielām problēmām valstī.
– Šekspīra Hamlets iestājas par taisnīgumu. Kā domājat, vai pasaulē vispār taisnīgums ir iespējams?
– Šekspīrs ļoti labi parāda, ka diemžēl taisnīgums nav iespējams, it īpaši šodien. Jā, mums ir ticība, bet mēs jau zinām, kas beigu beigās uzvar Šekspīra lugā – visi mirst, uzvar naids un atriebība. Diemžēl tas ir neizbēgami. Jau pašā lugas sākumā cilvēki Dānijas Elsinoras pilī ir iekšēji saindēti, gluži vai melni no savām domām un rīcības. Man šķiet, ka tur nemaz nebūtu iespējams izdzīvot un tāpēc viņi mirst, mirst savā naidā un iekšējā garīgā netīrībā. Tur taču galu galā izmirst visi.
– Klausoties jūsu aprakstā, nevar nedomāt par mūsdienu pasauli…
– Tā tas arī ir domāts, tieši tā mēs to atspoguļojam. Mani izrādē ļoti fascinē brīdis, kad Hamlets izdomā taisīt izrādi, ko rādīt karalim, lai vērotu tā reakciju. Tur paredzēts aktieris, kurš spēlēs Hamleta tēvu, vēl cits aktieris spēlēs Klaudiju, jauno karali, tiks izspēlēta indēšanas un nogalināšanas aina. Izrāde top, un Hamlets aktieriem stāsta, kā jāspēlē, un seko ļoti būtisks teksts, kas, manuprāt, būtu jāpatur prātā katram aktierim. Atstāstīšu saviem vārdiem – no skatuves mums jāparāda spogulis, lai cilvēki, kuri atrodas skatītāju zālē, ieraudzītu sevi, turklāt ne tikai vienkārši sevi, bet lai viņi ieraudzītu savu gaišo un – vēl jo vairāk – lai viņi saskatītu arī savu tumšo un slikto pusi.
– Domājot par mūsdienām, tiešām liekas, ka kara laikā cilvēka tumšā puse ir īpaši skaidri ieraugāma…
– Tā ir, un par to arī ir mūsu iestudētais “Hamlets”.
– Lugā Hamlets gribētu ne tikai taisnīgumu, viņš meklē arī patiesību, vai to visu iespējams izdibināt, un vai to vajag darīt?
– Tieši tā, varbūt pēc tā nemaz nevajag censties. Interesanti, ka Hamlets domāts kā labais varonis, bet viņš nāk no ģimenes, kura iekšēji ir sapuvusi. Šekspīrs to risina tā, ka pat labajam varonim ir jānomirst, lai būtu iespējama maiņa uz labo, jauno. Lai šī ļaunuma izmērcētā karaļvalsts varētu atdzimt, nav citas izejas, kā likt tai iznīkt pilnībā. Lai varētu atdzimt, jāiet bojā it visiem, ne tikai vienam, ne tikai dažiem. Un tikai tad varēs nākt absolūti jaunais, kurš virzīsies uz gaismu.
– Ar šīm Šekspīra domām jūs itin kā raksturojat Krieviju…
– Es to vēl nemaz nepateicu, bet, jā, tieši tā mēs izrādē domājam, tieši par to runājam.
– Pirms kara vēl bija iespējams ticēt, ka daudz sliktā notiek neapzināti, agrāk vēl bija iespējams noticēt, ka sliktais notiek aiz nevērības un muļķības…
– Agrāk tiešām bija iespējams runāt par nejaušībām, bet, atgriežoties pie lugas – ja nejaušības dēļ tiek nogalināts nevainīgs cilvēks, tad citas izejas nav, par to ir jāmaksā. Iestudējot “Hamletu”, domājam tieši par mūsdienu pasauli un ceram, ka tā pagriezīsies labā virzienā. Teiksim tā – ar šīs lugas palīdzību sapņojam, lai pasaulē kopumā un īpaši šajā karā uzvarētu labais.
– “Hamlets” ir traģēdija, turklāt šis iestudējums īpaši uzsver kara laiku. Varbūt skatītājiem tas būs par smagu, varbūt viņi vairāk vēlētos atslodzi no smagām domām, no kara?
– Saprotu, iespējams, skatītājiem negribētos kaut ko tādu skatīties, protams, ir vajadzīga arī atslodze. Bieži cilvēki vēlas, lai teātris būtu izklaidējošs, piekrītu, ka īpaši tagad, šajos laikos, ne visiem gribas iedziļināties un domāt. Žēl, bet ne vienmēr teātrim jābūt izklaidei. Vienlaikus – Šekspīra “Hamlets” ir viena no vispopulārākajām lugām, un tā iestudēta visās valstīs, visos laikos. Turklāt režisors Kairišs lugas tekstu nav nemaz mainījis, tieši tā tur viss ir uzrakstīts. Pārsteidzoši, ka Šekspīrs spēja uzrakstīt tā, it kā būtu zinājis par to, kas notiek šodien. Režisors teica, ka pašlaik teātrī jau neko citu nav iespējams iestudēt, kā tikai par to, kas notiek tagad. Tas ir vispareizākais un visgodīgākais. Es tam piekrītu. Turklāt šo lugu Kairišs iestudē Rīgas Krievu teātrī tieši tāpēc, ka par to ir būtiski runāt, būtu jārunā pat vēl vairāk un jo īpaši ar krievu auditoriju.
– Kāds ir Rīgas Krievu teātris šajos nenoteiktajos laikos?
– Mēģinām uzrunāt skatītājus, cenšamies pievērst viņu uzmanību. Izglītot auditoriju ir ļoti ilgs darbs. Paldies Dievam, kopš laikiem, kad Dana Bjorka kļuva par direktori, pie mums sākuši nākt arī daudz latviešu skatītāju, par to liels prieks. Dana Bjorka par direktori kļuva īsi pirms pandēmijas, un tad sekoja karš, kas ļoti ietekmē krievvalodīgo auditoriju. Daži ir neapmierināti, bet man gribētos uzsvērt, ka teātra vadīšana ir grūts uzdevums. Mēs mēģinām, ir jāmēģina.
No latviešu kolēģiem, kuri strādā latviešu teātros, esmu dzirdējis, ka viņiem pašlaik ejot labi, vieglāk. Tā tas tiešām varētu būt, jo viņiem nav jācīnās – viņi runā un domā valsts valodā, iestudē lugas valsts valodā un viņu skatītāju vairākums ir Latvijas pilsoņi. Bet mūsu uzdevums ir sarežģītāks, mūsu skatītāji ir ļoti dažādi, un tās tik tiešām ir divas dažādas auditorijas. Brīžam grūti pat aktieriski, ir izrādes, uz kurām nāk tikai krievu skatītāji, un ir tās, kuru skatītāju vairākums ir latvieši. Ir jau, protams, reizēm arī izrādes, kur nāk abas auditorijas. Diemžēl tieši izrādes, kur nāk abas tik dažādās auditorijas, ir dziļākas un gudrākas, bet to skatuves mūžs ir īsāks, un par to man ir skumji. Ne reizi vien tieši šīs izrādes bijušas nominētas balvām, jo tās tik tiešām bijušas izcilas.
– Viļņā esošais Lietuvas Krievu drāmas teātris tika pārdēvēts par Viļņas Veco teātri un skatītājus uzrunās vairākās valodās, ne tikai krievu… Vai esat domājuši par līdzīgu iespēju?
– Diemžēl mūsu aktieru vairākums nespētu spēlēt citās valodās, bet, protams, tas būtu lieliski, ja tā būtu iespējams, tas būtu labs, vērtīgs ceļš. Man ir žēl to, kuri vaicā – ko man darīt, krievu valoda ir mana dzimtā valoda… Mūsu teātrī šo cilvēku ir vairākums. Jā, arī es saprotu, ka mana dzimtā valoda ir krievu valoda, bet nekādā veidā neesmu saistīts ar mūsdienu Krieviju. Kaut būtu iespējams atdalīt krievu valodu no šīs šausminošās “krievu pasaules”!
– Jūs jau esat Latvijas krievi, un Latvijas krievu valoda esot nedaudz atšķirīga no Krievijas krievu valodas.
– Jā, tieši tā.
– Vai vēl joprojām pirms izrādēm skan direktores balss, sakot, ka teātris iestājas pret karu?
– Protams, obligāti, pirms katras izrādes. Kad to aizsākām, bija kādi skatītāji, kuri šīs runas laikā piecēlās un aizgāja. Tas bija labi, jo skaidrs – ja reiz viņi ir par “krievu pasauli”, viņiem šeit nav ko darīt. Tagad tā vairs nav. Protams, vēl joprojām ir arī tādi, kuri sēž, ir neapmierināti un neko nesaprot. Nav jau tur ko citu teikt: nav jākaitina pašiem sevi un apkārtējie – ja jums te nepatīk, tad brauciet prom!
VIESTURS KAIRIŠS, režisors: “Būt vai nebūt? – tas ir jautājums, ko katrs no mums uzdod, pamostoties un atverot ziņu portālus. Pašlaik esam absolūtā “Būt vai nebūt?” situācijā – nevis individuāli, bet kopā. Latvijas valsts “būt vai nebūt” šobrīd izcīna ukraiņi, bet mūsu valdība šo “būt vai nebūt” nemaz nenojauš. Redzot, kas notiek apkārt, mēs neizdarām pietiekami to darbu, kas mums būtu jāpaveic. Es nesaprotu, kāpēc nerisinām lietas, kas ir mūsu drošības jautājumi.”
Avots: replay.lsm.lv
