Pārcirsta un pagarināta teātra sezona. Kā vērtēt e-teātri? 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kaut arī vairāki teātri paziņojuši par sezonas slēgšanu, dažos joprojām notiek izrādes klātienē, top e-teātra iestudējumi, un līdz ar to daļai spēlmaņu šī dīvainā sezona savā ziņā turpinās. Arī tas ir viens no iemesliem, kādēļ
šogad “Spēlmaņu nakts” žūrija jūnijā vēl nenāks klajā ar labāko izrāžu un spēlmaņu nominācijām, kā tas bijis līdz šim.
Tomēr daži žūrijas pārstāvji nebaidījās padalīties ar saviem šīs sezonas iespaidiem jau tagad. Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) valdes sēdē, kurā piedalījās arī “Spēlmaņu nakts” žūrijas locekļi, tika nolemts par trim mēnešiem – līdz 10. septembrim – pagarināt Latvijas profesionālo teātru jauniestudējumu skates termiņu – cerībā, ka līdz tam kaut kādā formātā varēs noskatīties tos jauniestudējumus, kurus žūrija pilnā sastāvā (priekšsēdētāja Līga Ulberte, Andra Rutkēviča, Undīne Adamaite, Jevgenija Šermeņeva un Eduards Liniņš) nepaguva skatīt līdz 13. martam.
Šogad papildus arī var tikt veidota viena vai divas balvu kategorijas tiešsaistes iestudējumiem un montētajiem tiešsaistes projektiem.
Savukārt par nākamās sezonas žūrijas sastāvu tiks lemts 2020. gada augusta beigās vai septembra sākumā. No 2019. gada septembra līdz 2020. gada maijam tā jau noskatījusies gandrīz 80 jauniestudējumus klātienē un gandrīz 20 visdažādākos tiešsaistes teātra projektus.
Kā vērtēt e-teātri?
“Spēlmaņu nakts” žūrijas priekšsēdētāja Līga Ulberte teic, ka žūrija vēl nav apspriedusi sezonu kopumā, jo pašreizējā situācija esot vēl sarežģītāka, nekā jelkad bijusi, un šogad teātra dzīvē vēl nekas nav beidzies.
Gan no dažiem teātru vadītājiem, gan žūrijas pārstāvjiem izskanējis ierosinājums, ka varbūt vērts apvienot divas sezonas, jo neviens nezina, kāda izvērtīsies nākamā teātru sezona, un bijusi pat doma, ka vērtējums varbūt jāapvieno divu sezonu ietvaros.
Versijas tika izskatītas dažādas, bet neviena no tām, arī pašreiz pieņemtā ar darba pagarināšanu, īsti nav ideāla, saka Līga Ulberte, gluži vienkārši tādēļ, ka žūrija nepaguva noskatīties visas izrādes, kas paspēja piedzīvot pirmizrādi līdz 13. martam. Nacionālajā teātrī tāda ir “Lepnums un aizspriedumi” un “Dzīvnieks”, Liepājas teātrī “Pilnīgi svešinieki”, divas izrādes Daugavpils teātrī.
“Vērtēt divas sezonas kā vienu, ja pa vidu noticis tas, kas noticis, manuprāt, nebūtu pareizi,” žūrijai piekrīt arī Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba.
“Klāva Meļļa iestudēto izrādi “Lepnums un aizspriedumi’’ mēs, iespējams, žūrijai atrādīsim, bet Reiņa Suhanova režisēto “Dzīvnieku”, visticamāk, šobrīd – ne, jo spēlēt pieciem cilvēkiem ir stipri jocīgi, bet viss var arī mainīties…”
“Neredzēto izrāžu procents nav liels, bet tomēr ir. Tas, protams, ir nepatīkami gan teātrim, gan žūrijas cilvēkiem, bet vainīgs pie tā nav neviens,” saka Līga Ulberte.
Kad martā sākās ārkārtas situācija, tā, protams, sākumā izraisīja apjukumu un pēc tam teātri sāka domāt – ko darīt? Kā sarunā ar mani uzsvēra M. Čehova Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka, visiem teātriem situācija bija vienāda. Bija teātri, kas izlēma veidot e-teātra projektus. Lai šie teātri nepaliktu ārpus vērtējuma, žūrija šobrīd domā, kā vērtēt šos “pandēmijas” vai starpdisciplināros produktus.
Publiskajā telpā jau izskanējis, ka atsevišķi vērtēs izrādes, kas notiek tiešsaistē – kur aktieri spēlē “dzīvajā” un publika visu redz kamerā –, un iepriekš ierakstītus uzvedumus kā, piemēram, “Irānas konference” Elmāra Seņkova režijā. “E-projekti ir ārkārtīgi dažādi un ar dažādām ievirzēm, tieši tāpēc jāredz, kāds piedāvājums vēl būs, lai, liekot to bildi kopā rudenī, mēs visi saprastu kopējo ainu,” uzsver Līga Ulberte.
“Mans subjektīvais viedoklis, ka vajadzētu būt nominācijai “Gada e-teātra projekts”, jo vairākiem teātriem ir uzvedumi sērijās un nebūtu mērķtiecīgi vērtēt atsevišķi katru mazo izrādi, bet gan skatīties uz ciklu kā kopumu.”
Atelpa pēc simtgades
“Spēlmaņu nakts” žūrijas pārstāvis Eduards Liniņš uzsver, ka arī līdz brīdim, kad valstī iestājās ārkārtas situācija, teātrī bija vērojams zināms pagurums, kas, viņaprāt, izskaidrojams ar iepriekšējo, simtgades, sezonu, kura zināmā mērā izsmēlusi teātru radošos spēkus.
Protams, mēs nezinām, kas palika neizdarīts ārkārtas situācijas dēļ, bet iespaids līdz februāra beigām esot tāds, ka sezona ir salīdzinoši trūcīga ar spilgtiem, liela vēriena un labā nozīmē pārsteidzošiem iestudējumiem.
No redzētā kā lieliskāko Eduards Liniņš izceļ dažas izrādes un aktieru veikumus.
Pēc viņa domām, šajā sezonā sevi ļoti spilgti apliecinājis Liepājas teātris, izmantojot savu labāko potenciālu – brieduma gados esošo trupas daļu, kas veido teātra mugurkaulu.
Tas atklājies arī šajā sezonā un īpaši bijis jūtams lielajos iestudējumos uz lielās skatuves, kur jāizceļ Elmāra Seņkova iestudētais “Šekspīrs” un Blaumaņa “Purva bridējs ugunī” Regnāra Vaivara režijā. Un, protams, te minams Ineses Kučinskas fenomenālais, teju ne ar ko nesalīdzināmais sniegums Ričarda III lomā “Šekspīrā”, uzsver Eduards Liniņš.
Vēl viens spilgts piedzīvojums Eduardam Liniņam bijis Jaunā Rīgas teātra iestudējums “Zalkša līgava” Ingas Tropas režijā. Ļoti veiksmīga Miķeļa Fišera veidotā scenogrāfija, turklāt šajā izrādē parādījies arī jau līdz šim teātros izmantotais video, un šoreiz “dzīvā kamera” uz skatuves devusi papildu estētisko kvalitāti.
Ričarda III izaicinājums
Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska man teic, ka Ričards III viņai bijis pēdējo gadu lielākais aktieriskais izaicinājums. “Melošu, ja teikšu, ka man bija viegli,” viņa saka, “darba process bija ārkārtīgi interesants, intensīvs, ļoti blīvs gan emocionāli, gan arī intelektuālā slodze šajā materiālā ir ārkārtīgi koncentrēta.
Un nezinu, vai pati iestudējuma laiku būtu emocionāli un arī fiziski pievarējusi, ja man nebūtu vienkārši izcila radošā komanda. To varu teikt par visiem, kas bija apkārt, – gan scenogrāfu Reini Suhanovu ar viņa idejām un arī brīnišķīgo palīdzi, gan režisoru Elmāru Seņkovu ar viņa enerģiju un tik raksturīgo cilvēkmīlestību.”
Patiesībā pēc ilgiem gadiem viņa līdz pat kaulam izdzīvojusi radošās mokas, arī tādēļ, ka sezonu pārrāva un pietrūcis iespēlēšanās laika. Lomās, kur grūti attaisnot varoni, Inesei Kučinskai vienmēr bijis ļoti svarīgi atrast iemeslu kroplai dvēselītei kroplā ķermenītī.
“Cilvēki taču nepiedzimst tādi? Un kur ir ļaunuma sakne, no kā tā smeļas?” viņa vaicā. “Man sev bija ļoti svarīgi to noskaidrot, cenšoties izprast Ričarda III tēlu un būtību,” atklāj Liepājas teātra prīma. “Un, man liekas, ka tas kaut kādā ziņā arī izdevās.
Bet grūtības bija tajā, ka izrādes groteskā forma man mazliet disonēja ar teksta intelektuālo slodzi, tomēr beigās jau tas viss saslēdzās kopā. Taču Ričarda III tēls ir vēl dzimšanas stadijā, un es absolūti šobrīd nevaru teikt, ka tas ir gatavs. Ar nepacietību gaidu, kad loma apaudzēsies un kad atkal varēsim sākt spēlēt teātri.”
Jaunas asinis jaundibinātos teātros
Pēc žūrijas locekles Andras Rutkevičas domām, šī sezona būtiski atšķiras ar to, ka negaidīti daudz parādījušies jauni nevalstiskie teātri, kas paplašina jau tā lielo teātra daudzveidību un ienes jaunas elpas un jaunas balsis. Elmāra Seņkova izveidotais “esARTE” teātris spēlē jau aprobētā skatuvē Talsu ielā, bet jaunais “Willa teātris” pieteicis jaunu spēles telpu fon Stricka villā Briāna ielā.
Šīs svaigās asinis, pēc kritiķes domām, ir būtiskākais aizejošās sezonas pienesums.
Arvien spēcīgāks kļūst arī teātris, kas runā ar jauniešiem, auditoriju, kas vairs nav bērni, bet vēl nav pieaugušie. Kā spožāko piemēru te var minēt režisores Kristas Burānes iestudētos “Netikumīgos” “Dirty Deal Teatro”. “Šī niša arvien vairāk aizpildās ar kvalitatīvu sniegumu, daudzskaitlīgu un profesionālu varējumu,” saka žūrijas pārstāve.
“Varbūt forši, bet ne ilgtermiņā”
ILZE JURKĀNE, uzņēmēja: “Šajā sezonā vienu no spilgtākajiem un emocionālākajiem piedzīvojumiem man sagādāja izrāde “Tukšais zieds” Nacionālajā teātrī. Fantastisks viss izrādes kopums – aktieru spēle, režija, scenogrāfija, perfekta izrāde ar dziļu domu. Notikums kultūrā noteikti bija operas “Pīķa dāma” atjaunojums Nacionālajā operā.
Man prieks, ka ar šo operas atjaunojumu atkal celts gaismā Andrejs Žagars, ka cilvēki atkal varēja novērtēt viņa ģenialitāti. Ar tādām izrādēm kā “Pīķa dāma” var parādīt pasaulei Latvijas operu un tās ļoti augsto līmeni. No e-teātra projektiem esmu redzējusi režisora Elmāra Seņkova iestudēto “Irānas konferenci”.
Patika kopumā kā interesants darbs, bet neteikšu, ka tas būtu mans formāts. Tas ir līdzīgi, kā nupat klausījos “Dakotas” un “Duceles” koncertu uz tirdzniecības veikala “Domina” jumta. Izbaudāms kā vienreizējs pasākums ar visu auto taurēšanu, bet arī mūzikā tas īsti nebija mans formāts.
Mālpils muižā biju uz Kaspara Zemīša koncertu, kuru klausījāmies 25 cilvēki pie galdiņiem, pa diviem vai trim pie katra, ļoti skaisti, intīmi, pat dziedājām, un arī es palūdzu vairākas dziesmas uzspēlēt… Saprotu, ka tas ir ļoti ekskluzīvi, ja vari piedzīvot ko tādu, bet mūziķim tas nav rentabli, izņemot, ja ļoti celtu biļešu cenu, kā tas notiek “Hanzas perona” pirmajā rindā, kur gan pati neesmu bijusi. Varbūt tas ir forši, bet ne ilgtermiņā. Jo cik gan ir tādu cilvēku Latvijā, kuri var atļauties par biļeti maksāt piecdesmit un vairāk eiro?”
