“Dažreiz kasti – zārku, no kura Līrs līda laukā, – vedu līdzi”. Saruna ar Juri Strengu 0
Juris Strenga mūs sagaida savas Klapkalnciema mājas “Krūmi” pagalmā. Pie terases sienas piesliets slotaskāts ar izpušķotiem sariem. Raganas slotaskāts, Juris pajoko, Ilze piekopj. Mums ar fotogrāfi pagatavojis aromātisku kafiju, sev priekšā skatuves mākslinieks noliek kausu, jo, kā jau katrs sevi cienošs pensionārs, no rītiem viņš dzerot alu.
Nesen Latviju pāršalca ziņa – Nacionālā teātra aktierus negribēja ielaist Amerikā spēlēt latviešu Dziesmu svētkos, jo vietējiem latviešiem neesot bijusi pa prātam viesizrādēm izvēlētā luga, tai bijis nevis latviešu, bet ārzemju autors. Jūs ar kolēģiem viesizrādēm Dublinā laikam izvēlējāties īsto lugu, jo nupat tur tikāt iekšā bez problēmām…
Viesizrādēs vedām Elgas Īgenbergas “Septiņus vecpuišus”. Tā ir muzikāla spēle ar viņas dziesmām pa vidu. Ļoti pateicīgs un veiksmīgs tēls tajā ir Gunāram Placēnam, vēl piedalās Jānis Kirmuška no lellēm un daži citi aktieri. Tik smejošu publiku kā Dublinā nebijām piedzīvojuši. Acīmredzot latvieši Īrijas galvaspilsētā bija izsalkuši pēc galīgām muļķībām. Sižets no Latvijas laikiem. Ļoti vienkāršs humors, pieejams katram. Latvijā šo izrādi spēlējam jau pasen, taču reti, nākamā tikai 22. jūnijā, tad jūlija beigās. Grūti, kad jāspēlē mēnesī vienu reizi.
Latvijā cilvēki smejas mazāk?
Latvijā tautai daudz kā cita, par ko domāt. Cilvēki ir vairāk norūpējušies. Latvieši Dublinā bija atvērtāki un brīvāki, varbūt problēmas citādas, naudas ziņā dzīve tur daudz vienkāršāka.
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī nupat iestudēts Šekspīra “Karalis Līrs”. Vai spējāt tikai skatītāja acīm vērot izrādi, kuru pats spēlējāt gandrīz desmit gadus, teātrī “Kabata” radot vienu no pirmajiem performances un interaktīvas izrādes piemēriem latviešu teātrī?
Tas bija hepenings, huligāniska izrāde, ko tikai vienreiz dzīvē var atļauties un arī tāpēc, ka līdz tam teātrī nekad nebiju spēlējis Šekspīra lugās. Kaut kas līdzīgs bija ar Gundaru Āboliņu (Glosters “Karalī Līrā” Krievu teātrī. – V. K.). Viņš arī, man šķiet, nekad nav spēlējis Šekspīru un tāpēc bija ļoti priecīgs Rīgā Līra tēlu veidot krievu valodā, tad aizlidot uz Minheni, nospēlēt kaut ko vāciski un lidot atpakaļ. Apbrīnojami. Izaicinājums, ko cilvēks spēj izdarīt. Un Āboliņš to paveica spoži. Bet, jā, skatoties izrādi, nepārtraukti nāca prātā angļu teksti, mani monologi. Tie mijās ar tekstiem, kurus vajadzēja runāt partneriem, un es biju izvēlējies cilvēkus no publikas. Teksti gan meitām, gan pārējiem tēliem – attiecīgi norvēģu, krievu vai lietuviešu, tās zemes valodā, kur spēlēju. 86 izrādes… Skaistākās bija pilīs Latvijā. Bauskas pilī pēdējā izrāde pilnīgi neaizmirstama.
Dažreiz kasti – zārku, no kura Līrs līda laukā, – vedu līdzi kā, piemēram, uz teātri Lietuvā. Norvēģijā man uz vietas kaut ko sataisīja, tāpat arī Pēterburgā. Bet Bauskā bija atrasta īsta, milzīga viduslaiku pūralāde, no kuras man bija jākāpj ārā pa kāpnītēm. Lāde ārkārtīgi skaista, apkārt salmi, siens, smaržojošas rudens lapas. Kāda atmosfēra zālē! Skatītāju krēsli visriņķī, salmi ap kasti aplikti milzīgām svecēm, labi, ka tā pils nenodega. Sev pateicu: laikam vairāk jau neko tik interesantu nepiedzīvošu.
Bez dzīviem kontaktiem un jutekliskuma Šekspīru nemaz nevar iestudēt. Bet Krievu teātrī precīza shematiska uzbūve, Līrs visam iet cauri, it kā skaidri zinādams, kas notiks. Kur paliek viņa novērtējumi, spriedumi, secinājumi par pasauli? Nule iestudētajā izrādē tas viss it kā aizslīdēja garām.
Jūsu “Karalī Līrā” bija monologi arī angļu valodā. Atceros arī gadījumu, kad vienā Dzintras Klētnieces uzaicinātā vācu aktiera monoizrādē smējāties jūs viens pats, jo pārējie skatītāji ne pārāk labi saprata viesmākslinieka teikto. No kurienes jums tā kāre uz valodām?
Skolā krievu valodā gāja baismīgi slikti. Vienīgais trijnieks sabojāja daudzmaz ciešamo vidusskolas atestātu. Padomju gados valodas pasniedza pilnīgi traģiski. Bet Mediņa mūzikas vidusskolā, kā jau topošam kordiriģentam, nācās dziedāt korī. Skatos, mans kursabiedrs tur rokās grāmatiņu un brīžos, kamēr viņa balss grupai nav jādzied, mācās angļu valodu. Kāpēc es tā nevarētu ? Ņemu vācu valodas grāmatiņu. Turpinu, kur skolā ielikts pamats. Braucot vilcienā no Siguldas uz Rīgu un atpakaļ, man atkal rokās vācu valodas grāmatiņa, pēc tam angļu. Dailes teātra studijā un vēlāk teātrī visus brīvos brīžus izmantoju, lai mācītos vārdiņus, lasītu. Poļu valoda elementāra. Ļoti žēl, ka Rīgā vairs nepārdod poļu grāmatas. Man ir ļoti daudz poļu grāmatu, lielākā daļa izlasīta, bet tie ir padomju laiku tulkojumi, novecojuši. Iesāku čehu valodu, pat zviedru, bet ar ierakstiem platēs vien nepietika. Pa vārdiņam zinu norvēģiski. Itāliski arī varu ko pateikt, bet franču mēlē iestrēgu neglābjami. Manas valodu zināšanas ir ļoti aptuvenas. Dažreiz lasu vāciski, kaut arī trūkst grāmatu vācu valodā. Bet, ja valodu nekustina… Vissliktākais, ja nav prakses. Nupat gan pavērās tāda iespēja. Rīgā ieradās amerikāņu režisors Tonijs Betelsons un uzņēma filmu par Latviju, sieviešu klosteri un velna gara izdzīšanu. Izlasīju scenāriju, ļoti nepatika – un nebiju nekādā mērā ieinteresēts piedalīties, bet režisors lēnām un pakāpeniski mani piespieda, līdz paliku vienīgais, kas izturēja konkursu, un nu biju spiests mācīties angliski monologus, kuri turklāt vēl tika mainīti. Visaukstākajā laikā Vidzemes augstienē pie Zalbes filmēja neapdzīvotā mājā, arī baznīcā un krematorijā man bija jāteic runas katoļu mācītāja tērpā. Salšana mežonīga, kādas desmit dienas. Pie Mangaļsalas laivā jābrauc jūrā, atkal nepārtraukta salšana. Nemitīgi uz izdzīvošanas robežas, tiksi ar to galā vai ne. Varēšu visos drausmīgajos apstākļos angļu tekstu norunāt vai ne. Nezinu, kur un kam filmu rādīs, tajā piedalījās arī aktieri no Anglijas, bet galvenās lomas tēlotāja bija no Amerikas, it kā pati dīvaino scenāriju rakstījusi. Bija ko redzēt ainās ar levitāciju – gaisā lidojošu aktrisi, kuru lietuviešu kaskadieri raustīja striķos.
