Teātra mainīgās pasaules ainas 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas muzejs “Rīgas birža”, ievērojot sanitārā protokola prasības, no 19. maija ir vēris durvis apmeklētājiem. Neilgi pirms divus mēnešus ilgušās force majeure pauzes “Rīgas biržā” tika atklāta japāņu ksilogrāfijas izstāde “Kabuki. Japānas 19. gadsimta ukijo-e”.
No 380 Japānas grafikas vienībām, kas glabājas muzeja krājumā, izstādes kuratore Kristīne Millere atlasījusi aptuveni vienu trešdaļu, lai ar krāsaino kokgriezumu jeb ukijo-e palīdzību uzburtu ekspozīcijā tradicionālā japāņu teātra kabuki pasauli.
Izstādei ir divi galvenie varoņi – japāņu grafika un teātris. Abas mākslas stingri ievēro mākslīgus kanonus, bet tajā paša laikā abas ir cieši saistītas ar savu realitāti, kas mums, eiropiešiem, jo-projām šķiet eksotiska un nesaprotama.
Eiropieši iepazinās ar Japānas mākslu 19. gs. otrajā pusē pēc amerikāņu militārās eskadras iebrukuma komodora Metjū Perija vadībā 1853. gadā. Pēc vairāk nekā divu gadsimtu pašizolācijas Japānas tirgus un kultūra tika atvērti Rietumu civilizācijai.
Eiropa belle epoque laikā iemīlējās “japānismā” – ģērbusies krāšņos zīda audumos, vēsinājās ar elegantiem apaļiem vēdekļiem, rotāja istabas ar vāzēm un aizslietņiem, apgleznotiem ar pagodām un sakuras zariem, raudāja par Čo-Čo-sanas likteni sentimentalajā Pučīni interpretācijā un kolekcionēja ukijo-e gravīras.
Ukijo-e ir stājgrafikas darbi, kas izpildīti augstspieduma, precīzāk, kokgriezumu tehnikā, kur attēlā paredzētās gaišās vietas tiek padziļinātas, izgriežot tās uz koka dēļa virsmas. Atšķirībā no koka gravīras, kas attīstījās Eiropā kopš renesanses laika, Japānā šī grafika kļuva krāsaina.
Īpatnēji, ka novilkums netika izkrāsots pēc nodrukāšanas, bet uzreiz tika iespiests krāsains, izmantojot katrai krāsai atsevišķi sagatavotu koka klišeju. Tā uz vienas lapas veidojas krāsains attēls kā aptuveni desmit dažādu dēļu nospiedumu kopsumma.
Pats par sevi saprotams, ka šāda tehnoloģija prasīja lielu precizitāti, lai visi krāsainie slāņi iekrāsotu tikai paredzētās vietas un nenotiktu nobīdes un pārklāšanās. Kaut gan parasti tiek norādīts tikai vienīgais zīmējuma autors, skaidrs, ka pie šādas tipogrāfiskas masu produkcijas strādāja arī lielas tehnisku izpildītāju komandas.
Izstāde “Rīgas biržā” dod skatītājiem unikālu iespēju, kāda reti sastopama pašā Japānā – apskatīt filigrānos ukijo-e darbus maksimāli tuvu, lai vēlreiz apbrīnotu grafikas tehniskā izpildījuma perfekciju.
Paradoksāli, bet ukijo-e kuplā skaitā nonākusi līdz mūsdienām, lielā mērā pateicoties eiropiešiem. Japāņu mākslas estētiem 20. gadsimta sākumā nenāca prātā šo masveidu produkciju nest uz muzeju. Kaut gan ukijo-e var poētiski iztulkot kā “mainīgās pasaules ainas”, tomēr skatītājam jāpatur prātā, ka viņa acu priekšā ir populārās kultūras produkcija, kas krāšņi uzplauka Japānā Edo periodā (1603–1868) un visciešākā veidā saistīta ar pilsētu un sīkburžuāzijas ekonomisko pacēlumu.
18. gadsimta vidū, kad jaunajā galvaspilsētā Edo (mūsdienu Tokija) dzīvoja vairāk nekā miljons cilvēku, pēc izpriecām bija tikpat liels pieprasījums kā tā laika Eiropas ekonomiski vadošajos centros. Sumo cīkstoņu turnīri, izpriecu kvartāli, geišas, mūzika, dejas un, protams, buržuāzijas iecienītākais kabuki teātris – tas viss plaši tiek atspoguļots dažādos ukijo-e žanros.
Kabuki teātra izrāžu un slavenu aktieru atveidojumi kļuva par vienu no izplatītākajiem žanriem grafikā, uz kuru tieši koncentrējas “Rīgas biržas” izstāde. Cilvēkam, kurš nav tuvāk iepazinies ar kabuki teātra vēsturi un specifiku, var paslīdēt garām dažas svarīgas nianses, kuras simboliski pārvērš izstāžu zāli par kabuki teātra skatuvi.
Pašā ekspozīcijas sākumā vertikālām līnijām nokrāsotā siena pārvēršas par kabuki teātra tradicionālo priekškaru, tālāk – skatītāju zāle un liels ekrāns ar izrādes fragmenta arhīva ierakstu. Uzmanīgam skatītājam var rasties jautājums, kāpēc daži darbi kā īpaši dārgumi atrodas nevis pie sienas, bet horizontālā vitrīnā zem stikla.
Atbilde slēpjas kabuki teātra telpas specifikā, kur pastāv tāds elements kā “hanamiči” – platforma, kura savieno skatuvi un zāli un uz kuras vispirms publikas priekšā parādās uzveduma jaunais varonis sev raksturīgajā pozā.
Ar lielu uzmanību un precizitāti tiek atšifrēti arī aktieri un uzvedumi, kas attēloti gravīrās. Kaut mums šie vārdi un nosaukumi neko neizsaka, bet, lasot komentārus un paskaidrojumus par kabuki izrādēm un lomu izpildītājiem, neapzināti jāmeklē līdzības un atšķirības ar mūsu Rietumu teātri, tā māksliniecisko vērtību, vietu popkultūrā vai saistību ar vizuālo mākslu.
Protams, arī Eiropas mākslā tiek gleznoti aktieru portreti, bet skatuves darbība līdz fotogrāfijas izgudrojumam ļoti reti tika fiksēta, paliekot vien izjauktā veidā kā atsevišķas kostīmu un dekorāciju skices, pēc kurām mēs cenšamies rekonstruēt 19. gs. izrādes.
Daudz ciešāk mūsu teatrālā atmiņa saistīta ar fotogrāfijām, sākot ar Lūcijas Kreicbergas un Mārtiņa Lapiņa aktieru portretiem līdz Egona Kera, Gunāra Janaiša un citu mākslinieku darbiem, kur foto-grāfijas mākslinieciskā vērtība neatpaliek no attēlotā notikuma nozīmības. Tāda divdabja sajūta piemīt darbiem biržas izstādē.
Neskatoties uz spēju pielāgoties cenzūrai un citiem “mainīgās pasaules” fenomeniem, ukijo-e tomēr bija tik cieši saistīta ar Japānas Edo laikmeta reālijām, ka pēc fundamentālām izmaiņām Meidzi restaurācijas laikā, šis mākslas veids piedzīvoja lielu krīzi.
Šodien ar to vairs nenodarbojas lielas darbnīcas, bet tikai atsevišķi, tradicionālu grafikas tehniku entuziasti. Starp šādiem māksliniekiem un kolekcionāriem var īpaši izcelt Tadasi Goino, kuram pateicoties 1996. gadā Latvija ieguva šo brīnišķīgo ukijo-e darbu kolekciju, ko tagad, pēc karantīnas beigām, ceru, daudzi vēl paspēs ieraudzīt.
