Teātra izaicinājumiem – gatavi? Kā jūtas deviņi jaunie aktieri Liepājas teātrī 3
Sarmīte Pujēna, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājas teātra štatu kopš 23. jūlija papildinājuši deviņi teātra 8. studijas absolventi, un 115. sezonu tas iesāka ar 31 aktieri štatā.
Kopš iepriekšējā tā sauktā Klaipēdas kursa ienākšanas Liepājas teātrī ir pagājuši tieši desmit gadi, teātra valdes loceklis un aktieru kursa pedagogs Herberts Laukšteins uzskata – “bija pēdējais laiks”.
“Sākotnēji, kad es Liepājas pašvaldības deputātiem aizstāvēju šo ideju, teicu, ka, pirmkārt, teātrim ir vajadzīgas “jaunas asinis”, jo tiem, kuri atnāca no Klaipēdas, jau ir 35 un plus, bet teātrī ir vajadzīgi arī aktieri līdz šādam vecumam, otrkārt, – ir jāaptver viss cilvēku saprātīgā vecumā spektrs, lai trupa būtu pilnvērtīga,” viņš teic.
Teātris rēķinājis – ja ienāks astoņi jauni aktieri, uzdevums būs izpildīts. “Sanāca tā, ka pabeidza desmit no 16 uzņemtajiem, seši dažādu pārbaudījumu dēļ šajā maratona distancē netika līdz galam, viens no desmita ir Liepājas Leļļu teātrī, līdz ar to šobrīd deviņi ir nonākuši Liepājas teātrī. Es no savas puses esmu darījis visu, lai viņi justos piederīgi teātrim, lai sajustu, ka ir vajadzīgi, pieprasīti, nodarbināti atbilstoši tam, ko mācījušies un par ko diplomēti.”
Nemest plinti krūmos
– Vai 8. studijas ienākšana teātrī atšķiras no Klaipēdas kursa ienākšanas?
H. Laukšteins: – Jā, tā ir citāda nekā pirms desmit gadiem. Tāpēc, ka katra kursa ienākšanai ir savs laiks un apstākļi. Arī lietuviešu teātris atšķiras no latviešu teātra. Tas ir nedaudz skaļāks, spilgtāks, groteskāks. Latviešu teātris ir tuvāks realitātei, piezemētāks. Ja teātris ir spogulis, kas parāda to, kas notiek sabiedrībā, tad es teiktu, ka latviešu spogulis rāda tuvāk dzīvei.
– Vai par 8. studijas absolventiem var teikt, ka viņi ir gatavi aktieri?
– Viņi ir absolvējuši profesiju, zina, kas ir aktiera profesija. Bet aktieri gatavi nav nekad. Tas ir tāds maratons, šajā garajā distancē pēkšņi var izrauties līderos, pēc tam kaut kas notiek, nogurst vai pietrūkst psiholoģiskā spēka un citi aiziet garām. Un šāds pirmais izrāviens var kļūt arī par traucēkli: “Kā tad tā? Kritiķi mani tik forši novērtēja, publikai patika, no draugiem un kolēģiem dzirdēju labus vārdus, un pēkšņi – ne.” Vai nu tu tam tiec pāri, atkal kaut kā koncentrējies, panāc pārējos un turies līderos, vai nu ne. Un var būt otrādi, kad sāc ļoti lēni, nedroši un piesardzīgi tērē savus spēkus, ir kaut kādi zemapziņas impulsi, kas traucē… Aktiera profesijā ir trīs lieli pārbaudījumi, ar kuriem jātiek galā, – ir jāiziet caur ūdeni, uguni un vara taurēm. Vara taures ir tās bīstamākās, kad tev visapkārt dzied “Bravo! Bravo!” un aplausi skan, tas var bišķītiņ aptumšot prātu, var atstāt tādu nepamatotu “ego masāžas” rezultātu, ar kuru cilvēks netiek galā.
Jā, viņi ir apguvuši profesiju, prot profesionāli analizēt savus uzdevumus.
– Četri gadi ir pietiekams laiks?
– Tāda ir programma, tādu es to pazīstu un tādai pats esmu gājis cauri – GITIS Maskavā, Teātra mākslas institūtā, pie pasaulē slaveniem pedagogiem. Tā ir mana bāze, pēc tās es vados un pēc tās arī sastādīju programmu tāpat kā manam iepriekšējam kursam deviņdesmitajos gados, no kura nāk Kučinska, Dombrovskis, Pujāts, Vārpiņa un visi pārējie, kas mācījās Liepājas teātra studijā.
– Bijāt vairāki aktiermeistarības pasniedzēji, ataicināji uz Liepāju arī režisoru Dmitriju Petrenko.
– Pirmā izrāde, ko noskatījos, bija “Visas viņas grāmatas” Dailes teātrī, un man likās ļoti simpātiski, kā aktieri tur dzīvoja. Piemēram, Esmeralda Ermale līdz šai izrādei nebija spilgto līderu grupā, un pēkšņi šajā izrādē viņa uzzied kā brīnišķīga aktrise. Tad es sāku sekot, ko Dima dara, uzaicināju uz kursu. Neesmu vīlies. Viņa pirmā izglītība bija žurnālists, un žurnālists jau arī rokas iekšā reālajā dzīvē, vismaz es to tā saprotu. Manuprāt, Dimam tas ļoti palīdzēja režisūrā un arī darbā ar jauniešiem. Bijām trīs aktiermeistarības pedagogi – Leons Leščinskis, Dima Petrenko un es –, katrs no mums deva savu pienesumu: Leons no savas aktiera pieredzes, man bija šī stingrā skola, ko esmu atvedis no Maskavas un sevī uzturējis, Dima savukārt bija tuvāks jauniešiem, jo pats vēl ir pietiekami jauns, starp viņiem nebija šīs barjeras, ko varbūt studenti juta pret mani kā teātra direktoru. Turklāt viņš ļoti skrupulozi strādā ar aktieri, ar attiecību psiholoģiju. Visiem kopā mums bija uzdevums sagatavot jauniešus profesijai, lai viņi nemestu plinti krūmos, uzejot uz skatuves un satiekoties ar režisoriem, kuri taisa savu inscenējumu un kuriem, ja ansamblis ir liels, varbūt nav laika nodarboties ar aktieru uzdevumu došanu, viņi tikai pasaka, ko viņiem vajag, un tiec pats galā.
– Vai jaunie aktieri ir nodarbināti?
– Protams! Tāpat kā ienākot Klaipēdas kursa 16 aktieriem, mans uzdevums bija sagādāt viņiem darbu, nodarbināt tā, lai viņiem nav laika skraidīt apkārt un meklēt ceļus uz Rīgas teātriem. Un viņiem nebija laika. Tāpat kā tagad. Viņi ir iekšā repertuārā, jau ienāca ar trim diplomdarba izrādēm. Labi, “Upe” ir tāda īpatnēja, sezonas rakstura, bet “Cietsirdīgās spēles”* un “Diagnoze – jaunība” ir repertuāra izrādes, izpārdotas. Tūlīt parādīsies Laura Groza ar uzvedumu “Teātris”, tur visi ir iekšā ar lielākām vai mazākām lomām, šobrīd strādā Valters Sīlis, Liepājā debitē Toms Treinis, pēc Jaunā gada strādās Dž. Dž. Džilindžers, arī Seņkovs. Šodien repertuāra padomē jau pārrunājām 116. sezonu, tur parādīsies vēl jauni režisoru vārdi, arī Zemļanskis, ja vīrusa nosacījumi būs labvēlīgi.
Ansamblis, bet ne armija
Aktiermeistarības pedagogs un režisors Dmitrijs Petrenko līdz ar Liepājas teātra 8. studijas audzēkņiem arī pats ir ienācis Liepājas teātrī uz palikšanu – sākot ar janvāri, viņš būs štata režisors.
“Man šī bija pirmā reize darbā ar topošajiem aktieriem – svarīga, intensīva pieredze. Visvairāk mācījos es pats, bija ļoti daudz jālasa, jāgatavojas, jāsaprot, kā strādāt ar aktieriem. Filigrāns process.”
Petrenko uzskata, ka ļoti izmainījušies arī jaunieši. “Viņi ir ne tikai apguvuši dažādas tehnikas, bet mainījusies arī viņu personība, viņi kļuvuši pieaugušāki, ieguvuši citu perspektīvu.” Palīdzējis tas, ka visi bijuši spiesti atrasties tādā kā slēgtā vidē, nav bijis citu vilinājumu, blakus lietu. “Strādājām no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, dažkārt arī sestdienās, svētdienās. Paralēli kaut ko darīt nebija iespējams.”
Taču augšanas procesam ir jāturpinās, pārliecināts režisors. “Viņi ir ieguvuši instrumentu, kā strādāt ar sevi. Vai to dara vai ne – tas ir katra personīgās garīgās higiēnas jautājums.”
Petrenko spriež, ka jauno ienākšana teātrī bijusi organiska un pakāpeniska. “Daži jau 2. kursā bija spiesti ielēkt lomā, 3. kursā gandrīz visi piedalījās Regnāra Vaivara izrādē “Purva bridējs ugunī”, vienā no diplomdarbiem – “Cietsirdīgās spēles” – uz skatuves bija kopā ar saviem pedagogiem.”
Šobrīd jau uzsākts darbs pie britu mūsdienu lugas par tīņiem, par šo sarežģīto vecumu, režisors sola “grūtus aktiermeistarības uzdevumus” saviem nesenajiem audzēkņiem. Oktobra beigās gaidāma pirmizrāde digitālai izrādei bērniem. Par savu audzināmo kursu Petrenko saka: “Viņi ir dažādi, interesanti, radoši, nepārtrauktā attīstībā. Protams, viņi ir ansamblis, bet ne armija – katrs ir personība.”
Ciena vecos kolēģus!
“Kultūrzīmes” vaicāja arī jaunā iesaukuma vecākajiem kolēģiem, kāds viņiem ir iespaids par darbu ar jaunākajiem kolēģiem. Edgars Pujāts teic: “Esmu redzējis divus viņu diplomdarbus. Jaunieši kā jaunieši, ar viņiem viss būs kārtībā! Spēlējis esmu kopā ar Madariņu (Madara Kalna. – S. P.) – ļoti laba partnere!” Rolands Beķeris: “Nupat sāku strādāt pie viena darba, kurā arī ir Madara – visu cieņu! Viņa ir ļoti cītīga, kā jau jaunajiem pieklājas. Par pārējiem… (Smaida) Katrā ziņā teātra gaiteņos viņi mūs sveicina un izrāda cieņu – tas ir pats svarīgākais, ka ciena vecos kolēģus…”
Visgrūtākais tagad ir skaistākās atmiņas
Runājot par grūtībām, jauniešiem pirmais pārbaudījums bijis atrast Liepājā dzīvokli. Vienai daļai nācies dzīvot kopmītnē. “Es teiktu, ka kopmītnes ir ciešamas, salīdzinot ar daudzām, kurās esmu bijis Rīgā. Tiesa, ir tikai viena duša uz visu stāvu. Ir daudz ārzemnieku, pakistāņi un citi, viņi ir diezgan nekārtīgi – kāds skuvies un visu atstājis aiz sevis.” (Kārlis) “Runājām ar Klaipēdas kursa kolēģiem, mums sadzīves apstākļi tomēr ir bijuši daudz labāki, viņi Klaipēdā dzīvojuši kojās ar prusakiem un tarakāniem. Mums bija budžeta vietas, par studijām nebija jāmaksā, kredīti nebija jāņem.” (Madara)
Iedzīvošanās Liepājā vienam bijusi vieglāka, citam grūtāka, viens ātrāk sadraudzējies, cits ne tik ātri, bet nu vairs neesot tā, ka “pie pirmajām brīvdienām visi skrien mājās”. (Madara) “Sākumā tā bija, ka katru nedēļas nogali vai katru otro brauca mājās, bet pēc tam – kur tu skriesi, pamazām visa dzīve, draugi, palika šeit, un, ja reizi divos mēnešos kaut kur aizbrauc, tas jau ir daudz.” (Valts) “Grūtākais bija tas, ka konstanti jāprasa vecākiem nauda, paldies viņiem, bet aktieros tiešām nav laika strādāt – studijas ir no rīta līdz vakaram.” (Kārlis, Madara, Artūrs) “Pirmais gads bija visgrūtākais, jo nav nekādu paziņu, nav kam prasīt kādu palīdzību, liekas, esi pamests viens svešā pilsētā.” (Valts) “Viens no kursa ir palicis, kas ir no Liepājas, pārējie katrs esam no citurienes. No vienas puses, tas arī liels pluss – nekā cita nebija, varējām visu laiku veltīt mācībām.” (Kārlis) “Pirmajā kursā tas viss sanāk kopā – tu esi prom no mājām, tev nav naudas, ir jāmācās.” (Madara) “Tajā pašā laikā tas viss ir forši – viss ir jauns, lielais “excitement” (uztraukums) par to, kas tagad notiek… Man liekas, pirmais kurss tā – “Vup!” – pagāja. Kopīgas tējas dzeršanas, dzīvojām daudzi kopā – divistabu dzīvoklī četri cilvēki…” (Valts) “Visgrūtākais tagad ir skaistākās atmiņas.” (Madara)
Jau otrajā kursā topošie aktieri sākuši mēģinājumus uz lielās skatuves, bet par īsto ienākšanu teātrī uzskata piedalīšanos Regnāra Vaivara iestudētajā “Purva bridējs ugunī”. Tā arī bijusi pirmā reize, kad viss kurss bijis kopā uz skatuves, pirmā personīgā iepazīšanās ar aktieriem, iespēja parunāties ar viņiem, jo iestudējumā piedalās lielākā daļa teātra štata aktieru. “Pieņēma mūs.” (Valts)
Madara pirmo reizi teātrī ienākusi vēl pirms “Purva bridēja”, 2. kursā, kad bija jāaizvieto aktrise iestudējumā “Bernardas Albas māja”. “Tas bija tiešām ekstremāli – pašai mājās vajadzēja sagatavot lomu, iemācīties, kur jāiet, kas jāsaka, un uzreiz jāspēlē. Tagad, kad jau esam štata darbinieki, es teātrī jūtos ļoti labi – gaidīta un pieņemta, jāsaka paldies visiem foršajiem teātra darbiniekiem un kolēģiem.” – “Un, ja mūs sauc par “zārka naglām”, tad tikai pa jokam.” (Madara, Valts) “Pirmais mirklis ir ļoti svarīgs – kad pirmo reizi ieej grimētavā, ka tu drīksti tur sēdēt, kad pirmo reizi kāp uz skatuves dēļiem, kad esi kopā ar pieredzējušiem aktieriem. Mums palīdzēja tas, ka bijām visi kopā, ja es būtu viens pats starp viņiem, būtu citādi.”
Par darba trūkumu jaunieši nesūdzas un jebkuru lomu uztver kā “lielu”. “Šonedēļ bija kādas astoņas uzstāšanās, otrdien būs mēģinājums pie Toma Treiņa – sāksies jauns iestudējums “Vilki”. Būsim trīs aktieri – es no jaunās paaudzes, Sandis Pēcis no vidējās un Edgars Pujāts no vecākās.” (Artūrs) “Vakar bija pirmizrāde “Cietsirdīgajām spēlēm”, izrādei, ko bijām sagatavojuši jau pirms kāda laika, un nu bija unikālā iespēja parādīt to arī skatītājiem. Skatītāji nāk, skatītājiem ir interese. Mums ir “Upe”, ar kuru bijām Valmieras festivālā, bija tikpat labi kā Liepājā. “Upi” spēlējam ārā, tik tuvu skatītājam, ka varam acīs ieskatīties. Ir “Diagnoze – jaunība” un vasaras koncerti. Dažos jauniestudējumos esam kopā, ir arī atsevišķas lietas.” (Valts) “Cerams, ka sezona būs pilnvērtīga visā garumā. Spēlēsim mūsu diplomdarbus, ko jau Valts nosauca. Visi kopā un arī ar pārējiem kolēģiem būsim Lauras Grozas muzikālajā jauniestudējumā “Teātris”. Esam sākuši jau strādāt ar Valteru Sīli pie Maksa Friša lugas “Biogrāfija”, man ļoti, ļoti patīk un šķiet, ka būs brīnišķīga izrāde, asprātīga komēdija. Nākamajā sezonā daļa no mūsu kursa būs virtuālajā izrādē bērniem “Sapraša, nesapraša”, kurai dramaturģisko materiālu raksta mūsu kursabiedre Kintija Stūre.” (Madara) “Būs ko darīt.” (Kārlis)
Pie visa jau pateiktā atliek tikai piebilst, ka teātra jaunie aktieri apzinās – pieredze vēl jākrāj, bet viņi ir gatavi izaicinājumiem, gaida tos un tic, ka “agrāk vai vēlāk” viņus pamanīs.
“Un – es esmu šeit”
Ko par sevi un ienākšanu teātrī saka jaunie paši? Tiekos ar četriem no viņiem īsi pirms Liepājas teātra pandēmijas laika vasaras projekta – Raimonda Paula dziesmu pagalma koncerta.
Kārlis Artejevs: “Nāku no Valmieras, esmu tur dzimis un audzis, pēc vidusskolas nolēmu stāties aktieros, stājos, bet netiku. Iestājos Kultūras koledžā, izmācījos par gaismotāju.” Padzīvojis Rīgā, viņš nolēmis vēlreiz pamēģināt iestāties aktieros Liepājā, un iestājies. “Tad jau man bija 23 gadi, tagad – 27.” Nu jau četrus gadus Kārlis ir liepājnieks, bet vecāki pa šo laiku no Valmieras pārcēlušies uz Daugavpili – nu jāšķērso visa Latvija, lai satiktos ar ģimeni. Kārlim ļoti patīk dziedāt, uzskata to par plusu aktierim – vairāk nekā pusi dzīves esot dziedājis koros, ir priecīgs, ka var piedalīties Laukšteina iestudētajā Raimonda Paula koncertprogrammā. Pirms tam, vēl studiju laikā, bijis arī statists muzikālajā iestudējumā “Purva bridējs ugunī”, ko teātris grasās atjaunot. “Tur ļoti daudz jādzied.”
Valts Skuja, 24 gadi, “oriģināli” no Rīgas, jau ceturto gadu liepājnieks. “Pēc vidusskolas pastrādāju lidostā par krāvēju. Apnika. Pēdējā brīdī pamanīju, ka ir iespēja kļūt par aktieri. Jāmēģina. Un es esmu šeit. Patīk pastaigāties, čilot, zīmēt, dziedāt… Jā, viss, viss man patīk.”
Artūrs Irbe: “Diezgan grūti konkurēt ar lielo Artūru Irbi… Nebiju plānojis kļūt par aktieri, tā netīšām notika.” Artūrs nāk no Jēkabpils, klausoties viņā, to arī mazliet var manīt. Uz Liepājas Universitāti atnācis tūlīt pēc vidusskolas. Brīvajā laikā patīk uzspēlēt pludmales volejbolu, florbolu.
Madara Kalna, 22 gadi, no Siguldas. Uz Liepāju atnākusi tieši no skolas sola. “Liepājā nonācu diezgan apzināti. Ļoti gribēju mācīties aktieros, tad kaut kā notikumu virkne savirpinājās tā, ka esmu šeit. Tā, kā jābūt.” Viņa uzskata, ka obligāti ir jādara vēl kaut kas paralēli teātrim, lai gan pagaidām vēl nezina, kas tas varētu būt. Šobrīd cenšas aizraut sevi ar fiziskām aktivitātēm. “Tas palīdz profesijai un vienlaikus – arī tikt galā ar stresu.
