Teātra direktors aktiera ādā. Saruna ar Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu 0
24. martā pirmizrādi piedzīvos Liepājas teātra jauniestudējums – monoizrāde “Cilvēks, kas vairījās no lifta”. Ar izrādi saistāmi vismaz divi neparasti apstākļi – tā nenotiek Liepājas teātrī, bet gan jaunās koncertzālēs “Lielais dzintars” telpās, savukārt par galvenās un vienīgās lomas attēlotāju izrādes režisore Gaļina Poļiščuka nav izraudzījusies kādu no Liepājas teātra aktieriem – lomā iejūtas teātra direktors Herberts Laukšteins. Viņš atzīst – no jauna iedzīvoties aktiera ādā esot pamatīgs izaicinājums.
Lugas autoru zviedru izcelsmes somu dramaturgu, kinorežisoru un scenāristu Bengtu Ālforsu (1937) sarakstīt darbu pamudinājušas vientuļo veco cilvēku bēres Helsinkos, kurās nav neviena pavadītāja. “Stāsts par vientulību. Par to, kas paliek pēc mums, – vai mūs kāds pavada, vai atceras,” saka galvenās lomas atveidotājs Herberts Laukšteins. Viņa varonis ir vientuļš vīrs, kurš bērnībā piedzīvojis spēcīgu psiholoģisku traumu, tā arī nekad nav apprecējies un atrod draugu – lifta personā. Tāpat kā daudzi no mums, viņš visu dzīvi balstās bērnībā piedzīvotajos notikumos.” Teātra direktors teic, ka, par spīti stāsta skumīgajai notij, šis nebūšot drūms “gabals”, un salīdzina iestudējuma gaisotni ar Čaplina filmu humoru. “Viņš taču tur paklūp, kāds lielāks, stiprāks dara viņam pāri, bet mēs – smejamies. Tikai pēc tam nāk cita pēcgarša, saprotot, ka stāsts ir par mazu, neaizsargātu cilvēciņu. Ceru, ka arī mūsu skatītājs, sekojot šā neparastā vīra piedzīvojumiem, varēs piedzīvot gana daudz jautrības.”
No jauna iejusties teātra radošo spēku laukuma pusē neesot nemaz tik vienkārši, atzīst teātra direktors. Savulaik, 90. gadu vidū, Valsts Teātra mākslas institūtā Maskavā diplomētais kino un teātra režisors iestudēja vairākas izrādes, viņa skoloti arī divi Liepājas teātra aktieru kursi. Herberts Laukšteins pamatīgu laika sprīdi darbojies ar teātri nesaistītā jomā, bet atgriezies. Pēc septiņu gadu darba Liepājas teātra direktora amatā viņš atzīst – “sēdēt reizē uz diviem krēsliem – radošā spēka un vadītāja” – viņš līdz šim atturējies, visu uzmanību veltot teātra direktora pienākumiem. Izņēmums bija Liepājas teātra Ziemassvētku koncerts.
“Savā ziņā, esot teātra vadītāja krēslā, vienmēr esmu bijis abās pusēs. Režisori, aktieri, scenogrāfi visā pasaulē domā sezonās, nevis kalendāros gados, kā to dara naudas dalītāji. Tāpēc vienmēr rodas domstarpības starp tiem, kas plāno sezonas repertuāru, un tiem, kas plāno finansiālo gada naudas sadali teātra atbalstam. Esmu starp abiem. Mans uzdevums ir salāgot līdzekļu plūsmu šajā vietā, ko sauc par Liepāju – vietu, kur gatavojam izrādes 100 kilometru rādiusā uz sauszemes pusi. Par šiem skatītājiem arī domājam – bērniem, dažādām gaumēm un prasībām. Vieni grib atslodzi pēc darba dienas, citiem ir augstākas prasības pret teātri. Galvenais, ko vēlamies pateikt, – nebūsim vienaldzīgi! Agri no rīta esmu teātrī, darbojos ar dokumentiem, caurskatu budžetu un raugos, lai sezona spēj ritēt savu gaitu un nekādi maksājumi to neaptur. Godīgi daru savu darbu, un man nav kauns ne par vienu soli mūsu padarītajā darbā. Lepojos ar to, kā veidojas jaunā sezona. Katra izrāde ir kā bērniņš, kuru esi iecerējis un lolo.”
Lai iestudētu paša monoizrādi, teātra direktora amatā bijis vajadzīgs atvaļinājums. “Koncerta izveidošana prasa salikt pareizos akcentos, bet izrādes sagatavošanai vajag vismaz divus mēnešus.” Atkal uzņemties “aktiera lomu” direktoru pārliecinājusi režisore Gaļina Poļiščuka, kura šajā sezonā atgriezusies Liepājas teātrī, – šajā sezonā teātris piedāvā vairākas viņas iestudētas izrādes. “Jau pirms krietna laiciņa Gaļina piedāvāja izlasīt materiālu, un, jāatzīst, tas man ļoti iepatikās. Augstu vērtēju to, ko viņa kā režisore dara teātra mākslas jomā. Nesen noskatījos viņas iestudēto “Mūsdienu varoni” Pērnavā, redzēju, ka tas ir ļoti aktuāli – stāsts par “Krievijas gumijas zābaku” variantu citā kultūrā un vidē. Izrādei bija lielisks tēmas mākslinieciskais izpildījums, kas arī Igaunijā ir labi novērtēts. Tāpēc manis atrastās lugas “Mūsu pilsētiņa” materiāla iestudēšanu uzticēju tieši Gaļinai.”
Lai taptu monoizrāde, kuras galvenais varonis ir “plūstošā vecumā”: no četriem līdz 74 gadiem, bija tikai viens šķērslis – piemērota aktiera trūkums. “Uzskatīju, ka viņam jābūt vecākam par trīsdesmit, un šobrīd piemērota aktiera nebija. Kad Gaļina nosauca mani, saprotams, ka pirmā reakcija bija – “nē”! Man nav aicinājuma būt aktierim, lai gan savulaik esmu to, manuprāt, visai veiksmīgi darījis pie režisora Naura Klētnieka, arī izglītība man ir piemērota. Nezinu, kādas burvestības Gaļina lietoja, un es tomēr piekritu,” smejas teātra direktors. “Svarīgākais tomēr bija pats stāsts un Gaļinas pieredze monoizrāžu iestudēšanā. Man radniecīga ir viņas mākslinieciskā pieeja – esam izgājuši vienu skolu Maskavā. Es studēju vairāk psiholoģisko teātri, viņa Anatolija Vasiļjeva skolu, un viņš, kad vēl darbojās bijušās Padomju Savienības ietvaros, man bija ļoti tuvs.”
Gluži nesaistīta ar teātra direktora amatu monoizrādes ideja gan neesot – jau iepriekš meklēta telpa Liepājas teātrī neesošās mazās zāles izrāžu iespējai, un nu tā atradusies. “Kad vēl būvlaukumā nebija iedzīti koncertzāles “Lielais Dzintars” pāļi, domājām, kā risināt Liepājas teātra mazās zāles jautājumu. Jau būvējot koncertzāli, risinājām sarunas par mazo zāli sestajā stāvā, kuru varētu pielāgot Liepājas teātra Mazās zāles vajadzībām. “Lielais Dzintars” laiku pa laikam atgādināja par mūsu ieceri, un, jāteic, viņi savu mājasdarbu ir veikuši labi.”
Ne viens vien aktieris sapņo, ka teātra vadītājs kaut uz dienu iejustos aktiera ādā, un nu tas ir noticis. Herberts pasmaida – “Iespējams, es no visiem teātra vadītājiem Latvijā esmu vistuvāk teātrim pēc savas izglītības un būtības. Vēl ir Alvis Hermanis, tomēr viņa stāsts ir aizgājis citā virzienā. Šobrīd, ielienot aktiera ādā, esmu ieguvis daudz lielāku enerģiju, lai jebkuram ierēdnim pierādītu, ka viņu attieksme pret aktieriem kā tādiem “plānā galdiņa urbējiem” ir pilnīgi nepareiza. Vēl vairāk – tā ir noziegums. Tas, kas aktierim ir jāizdara viņa ikdienas darbā, patiesībā ir šausmīgi nežēlīgi. To nevar atmaksāt ar naudu. Aktieriem vajadzētu maksāt lielu naudu – viņi pamatīgi bendē savu veselību, nervu sistēmu – ķermenis tiek ļoti novalkāts. Zinu, ka mana sieva (Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska. – Aut.), ar kuru esam pavadījuši kopā vairāk nekā 20 gadus, ir pamatīgi padeldējusi veselību teātrī. Ja aktierim būtu nedaudz lielāki ienākumi, viņi varētu parūpēties par savu veselību. Saprotu, kāpēc Inese, vēloties mani pasargāt, neatbalstīja manu iesaistīšanos šajā monoizrādes projektā, bet laikam biju pārāk apmāts un stūrgalvīgs.”
Bez šaubām, lampu drudzis pirms izrādes esot pamatīgs. “Arī uztraukums par doto uzticību. Tas noteikti nav vienkārši. Man ir savas negulētas nakts stundas, pārdomas par to, vai to vajadzēja. Sieva solījās atstāstīt, ko es miegā runājot. Vēl nav paguvusi.”
