“te nu es stāvu pasaules malā” 0
Inga Kope-Grosa (1978) nāk no Liepājas. Augusi un bērnību pavadījusi Nīcas novada lauku viensētā “Mazbrakšēni”. Pirmie dzejoļi tapuši vidusskolas pēdējā klasē. Studējusi Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, iegūts humanitāro zinātņu bakalaura grāds filoloģijā.
Literatūrzinātnes studijas turpinājusi, izstrādājot maģistra darbu par Kaspara Dimitera daiļradi. Epizodiski joprojām tiek rakstīti dzejoļi, kuri pirmoreiz publicēti Lejaskurzemes dzejnieku kopkrājumā “Vētru strīpa” (2001). Dzejoļi publicēti arī visos līdz šim iznākušajos Liepājas Universitātes studentu dzejas un prozas krājumos: “Mūsu acu vārdi” (2002), “Manu lūpu bērns” (2006), “Taureņu desants” (2010). Atsevišķas dzejas kopu publikācijas ievietotas laikrakstos “Austrālijas Latvietis” un “Helikons”. Pirmais mēģinājums rakstīt arī prozu – stāsts ar nosaukumu “Dūja” – publicēts literārajā izdevumā “Vārds” Nr. 1. No 2005. gada Inga Kope–Grosa sauc sevi par liepājnieci, audzina meitu Katrīnu un dēlu Emīlu. Ikdienā strādā par ceļu satiksmes noteikumu pasniedzēju.
– Esat beigusi maģistrantūru literatūrzinātnē. Kā tas nākas, ka tagad esat pilnībā mainījusi nodarbošanās jomu?
– Un kāpēc ne? Literatūrzinātnes studijas bija fanātiska sirdslieta. Darba tirgus tomēr diktē savus nosacījumus, tāpēc šobrīd esmu pasniedzēja autoskolā, un šis darbs man arī sagādā prieku.
– Vai jums pašai patīk braukt ar automobili?
– Patīk gan, ja ceļa segums ir līdzens, līst lietus un fonā skan mūzika. Un pietiekami (smejas) daudz degvielas.
– Ko jums dod dzeja?
– Dzeja – tas ir dvēseles laiks, es – pasaule – laiks, – liriskie nospiedumi, pārdzīvojumi, atbalsojumi, iekšējās sarunas, jauna, mākslinieciski transformēta, jau cita realitāte. Dzeja – tā ir stihija, liriskā varoņa kardiogramma, mītiskā sastapšanās ar savu esamību tuvplānā. Esmu par kliedzošu, pāri plūstošu, pāri sāpošu, pāri dzīvojošu dzeju – jaunu realitāti.
– Kā esat saistīta ar Austrāliju? Jautāju, jo publicējaties “Austrālijas Latvietī”.
– “Austrālijas Latvieša” ārštata žurnāliste ir liepājniece Lāsma Ģibiete, kura laikraksta lasītājus ik pa laikam iepazīstina ar Liepājas literātu tekstu fragmentiem.
– Kā saprotu, līdz savam krājumam vēl neesat tikusi?
– Dievs dos – taps arī krājums. Man trūkst ambīciju un ir pārāk liela paškritika. Manuprāt, jauns dzejoļu krājums ir svarīgs, ja tas spēj papildināt literatūras attīstības kopainu. Tam ir nozīme, ja tas izdots spēj tik tiešām tālāk dzīvot.
***
te nu es stāvu
pasaules malā
ar nolauztu brūnaļas ragu
kā siltu cirvi rokās
***
Redzi, meitiņ,
arī vilkābelei nav sakņu,
vien kaili zari
skrāpē papīra debesis.
Meitiņ,
nav debesu,
tie dārzi ir tukši,
vien liela un mirdzoša jūra…
***
Jūdasa zemē
ābeles nozied,
ienākas āboli zili,
Jūdasa zemē
degošā kūtī
Dieva govis – zilas.
***
I
vējš iegūlies āzenī
vienaldzīgs
govis bez vārdiem
bez sejām ielās
vien ragi
izslieti cēli
un negaisa pilni
vējš tikai vējš
vienaldzīgs
II
sāmeni
krustus vējš
kur paraksim
zilās raganas
zilos skrimšļus
kur paraksim tās zilos sapņus
kur sudraba iemauktus dilušos
tur sazaros krūms
krustiski robotām lapām
tur reiz sāmeni
jaunuves savas dvēseles kārs
un putni svešādus rītus
**
Uzdāviniet
Man citas debesis,
Kur safrāna pļavās
Safrāna govīm
Ragus glāstīt varu,
Kur avota malā
Sudrabots lapsa
Iesnaudies
Laimīgi klusē.
