Te nav nūģu skola! Vidusskola, kur uz vienu vietu pretendē pat 18 jauniešu 4
Rīgas Tehniskās universitātes Inženierzinātņu vidusskolai (IZV) tuvojas pirmais izlaidums, kurā skolu absolvēs 24 jaunieši. Pirms izlaiduma sarunājos ar pieciem no viņiem: balvēnieti Robertu Pavlovski, smiltenieti Robertu Dobeli, rīdzinieci Rebeku Annu Līpiņu, ogrēnieti Ievu Žubi un valmierieti Renāti Karjavčenko.
Visi viņi stāsta, ka IZV izvēlējās tāpēc, ka skolās, kur mācījās iepriekš, viņiem bieži bijis garlaicīgi un dažkārt skolotāji paši mudinājuši meklēt izglītības iestādi, kur būs iespējams mācīties augstākā līmenī. Daži pedagogi pat ieteikuši tieši IZV, neraugoties uz to, ka tobrīd tā tikko bija izveidota: bija reklāma, bet reālas pieredzes par mācībām šādā skolā nevienam nebija. Piemēram, Robertam, kurš iepriekš mācījies Smiltenes Valsts ģimnāzijā, kāda skolotāja atzinusies, ka viņai nav laika, ko veltīt izcilniekiem, jo jāpievēršas “vidējam līmenim” un tiem, kam mācībās neveicas. Ieva, kura iepriekš mācījās Ogres 1. vidusskolā, piebilst: ja mācies kopā ar jauniešiem, kuriem ir līdzīgs zināšanu līmenis un kurus vairāk interesē mācības nevis izklaides, laiks skolā tiek pavadīts daudz lietderīgāk.
Rebeka smej, ka gaidījusi: viņas klasesbiedri būs tipiski, nedraudzīgi nūģi, taču patiesībā tā nemaz nav. Jā, IZV mācās kopumā introvertāki jaunieši nekā citviet, tomēr “izrādījās, ka varam būt saliedēti, komunikabli un draudzīgi”. Nav arī tā, ka IZV skolēnus interesē tikai mācības. Piemēram, skolēni paši lūguši skolas vadībai, lai izveido arī skolas kori.
Bet vai nav tā, ka tieši šajā skolā skolēni asi konkurē savā starpā, jo viņi vairs nav gudrākie klasē, apkārt ir daudz gudro? IZV topošie absolventi atbild, ka klases audzinātājs jau pašā sākumā skaidrojis, ka viņiem jābūt komandai, un tā jaunieši arī jūtas. Turklāt visi nav vienādi gudri: katram ir savas stiprās puses; kāds sevi labāk pierāda vienā mācību priekšmetā, bet cits otrā. Skolēni sapratuši, ka daudz var mācīties arī cits no cita.
Roberts Pavlovskis piebilst: “Esam pirmais šīs skolas izlaidums, un mums ir liela atbildība: ar centralizēto eksāmenu rezultātiem pierādīt, ka šī skola tiešām ir augstā līmenī. Tāpēc nekonkurējam savā starpā, bet gan ar skolēniem no citām labākajām Latvijas skolām.”
Attīstījuši pētniecības prasmes
Jau iepriekšējās skolās topošajiem IZV absolventiem tieši eksaktie mācību priekšmeti bija tie mīļākie. Piemēram, Robertam Pavlovskim matemātika, bet Rebekai fizikai.
“Būsim godīgi: lielākajā daļā valsts vidusskolu tieši eksakto mācību priekšmetu pasniegšana nav tajā augstākajā līmenī. Kaut vai aprīkojumu, kas ir parastās skolās, nevar salīdzināt ar to, kas mums pieejams, piemēram ķīmijas kabinetā. Ja nākotnē interesē nopietni pievērsties pētniecībai, šī ir labākā vieta, kur šādas prasmes attīstīt,” saka Rebeka, kura iepriekš mācījusies Rīgas Hanzas vidusskolā.
Jautāti, ar ko mācības šeit atšķīrās no skolām, kur skolēni gāja iepriekš, topošie absolventi vispirms uzsver skolotāju augsto profesionalitāti. Skolēni atzīst, ka IZV pedagogiem strādāt nav viegli. Jo motivētāki skolēni, jo vairāk no skolotājiem prasa. Pedagogam jābūt gatavam, ka skolēni var uzdot jautājumus, uz kuriem skolotājam šobrīd nav atbildes un ka nāksies arī pašam apgūt ko jaunu.
Kaut IZV klases nav lielas, stundās skolēni tomēr tiek dalīti divās grupās, lai nodrošinātu pēc iespējas individuālāku pieeju. Arī piedāvāto mācību priekšmetu klāsts bijis plašāks nekā citās skolās. Piemēram, jaunieši apguva arī augstāko matemātiku. Parasti ikdienas mājasdarbi skolēniem tikpat kā nav uzdoti, taču patstāvīgi bija jāveic pētījumi vai jāraksta referāti.
Pētniecībai mācību procesā tika pievērsta liela nozīme. Savus pētnieciskos darbus skolēni centušies izstrādāt pēc iespējas augstākā līmenī, jo bija iespējas darboties arī RTU laboratorijās. Rebeka stāsta, ka divus gadus “katru pēcpusdienu trīs stundas pavadīju laboratorijā”. Taču arī pašā skolā izveidotas modernas laboratorijas, jo RTU esošās zinātniskās laboratorijas mācību procesam tomēr nav piemērotas.
Izstrādājot pētnieciskos darbus, skolēni varēja lūgt padomu arī RTU profesoriem, kas lieti noderējis.
Katru vasaru jauniešiem bija prakse, kurā varēja noskaidrot, kāda ir iecerētās profesijas ikdiena. Praksi varēja strādāt gan RTU, gan kādā no uzņēmumiem, kas atbalsta skolu. Rebeka teic: slavenās “Ēnu dienas” bieži vien ir tikai ekskursija uzņēmumā, tādējādi reāls priekšstats par ikdienu tajā nerodas. Prakses divu nedēļu ilgumā sniedz dziļāku ieskatu. Piemēram, Rebeka strādāja ķīmijas laboratorijā.
Vai nebija riskanti nākt uz tikko dibinātu skolu?
Roberts Pavlovskis atbild: “Nebija bail nevienu brīdi, tāpat nebaidījās arī mani vecāki. Jau, mācoties 8. klasē, biju nolēmis, ka mācības turpināšu Rīgā, tikai nezināju vēl, kuru skolu izvēlēšos. Nācu šurp, lai augstākā līmenī apgūtu fiziku un matemātiku. Taču izrādījās, ka te augstā līmenī var apgūt faktiski visus mācību priekšmetus.”
Renāte, kas iepriekš mācījusies Valmieras Valsts ģimnāzijā, atzīst, ka sākt mācības šajā skolā bijis liels izaicinājums, taču iepriekšējā skolā palikt nevarējusi, jo tur nespētu pilnībā attīstīt savu potenciālu.
Bet kā IZV jauniešiem klājās eksāmenos? Piemēram, daudz apspriestajā matemātikas eksāmenā. Skolēni atzīst, ka bijis grūtāks nekā iepriekšējos gados, bet kopumā – nekas īpašs. Turklāt formulējumi bijuši citādi, nekā iepriekš izmantoti, tāpēc varēja būt apjukums gan skolēniem, gan skolotājiem. “Problēma jau ir tā, ka viens un tas pats eksāmens jāliek gan mums, gan tiem, kuri mācījušies trīsreiz mazāk,” teic Roberts Pavlovskis.
