Nevajag paļauties uz paša spēkiem 1
Cilvēkus, kuru līdzcilvēki ir agresīvi un apdraud viņus, ārsts mudina rīkoties. Ja ir aizdomas, ka cilvēks ir vardarbīgs slimības uzliesmojuma dēļ, jāsauc neatliekamās palīdzības psihiatriskā brigāde. Arī policija “par ļaunu nenāks”. Policisti piefiksēs, kas tieši ir noticis, un šī informācija mediķiem parasti noder, lemjot, vai nepieciešama piespiedu ārstēšana.
Dzintras pieredze liecina: policijas darbinieki ir gana atsaucīgi un palīdz pacientu nogādāt slimnīcā, savukārt Anna sūdzas, ka policija ne vienmēr reaģējusi uz viņas izsaukumiem. Jāpiebilst gan, ka arī pati Anna ne vienmēr bija gatava sadarboties ar tiesībsargājošajām iestādēm, piemēram, rakstīt iesniegumu par meitas pāridarījumiem.
Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ķikuste stāsta, ka uz šo slimnīcu policijas pavadībā ierodas ap 15 procentiem pacientu. Savukārt Valsts policijas Daugavpils iecirkņa priekšnieks Jānis Anspoks atzīst: ir gadījumi, kad līdz policijas atbraukšanai agresija jau rimusies. Ja policija redz, ka tobrīd fiziska apdraudējuma nevienam nav, viņi agresoru uz slimnīcu neved. Tāpat agresīvie slimnieki mēdzot nomierināties mediķu klātbūtnē. Tiesa, tikko policija un mediķi prom, slimnieks var atkal kļūt vardarbīgs.
Pērn visā Latvijā policijai bija vairāk nekā 7000 izsaukumu, kas saistīti ar psihiski slimu cilvēku nodarījumiem vai nepieciešamību viņus aizvest uz ārstniecības iestādi.
Pirms deviņiem gadiem Daugavpilī psihiski slims vīrietis nogalināja savu māti. J. Anspoks neatminas, ka iepriekš uz šo upura un varmākas dzīvesvietu būtu saukta policija. Iespējams, māte, būdama pēc profesijas ārste, domāja, ka pati tiks galā ar dēla veselības problēmām. Diemžēl šī pašpaļāvība maksāja viņai dzīvību.
Tuviniekiem jāmeklē palīdzība ne tikai tāpēc, ka paši jūtas apdraudēti, bet arī sabiedrības drošības labad. Tuvinieku atbildību uzsver gan ārsti, gan tiesneši, kam nācies piemērot medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus tiem, kas jau izdarījuši kādus noziedzīgus nodarījumus. Viena no intervētajām psihiatrēm, kura nevēlējās, lai rakstā tiktu minēts viņas vārds, atzina: kad psihiatriskās ekspertīzes laikā sastopas ar personām, kam vēl nav noteikta psihiatriskā diagnoze, taču ir aizdomas par nepieskaitāmību, un klausās viņu dzīvesstāstus, mediķe brīnās, kā gan apkārtējie nav pamanījuši, ka cilvēkam ir psihiska saslimšana.
Kad saslimušais atsakās doties pie ārsta, ir iespējams izsaukt psihiatru uz mājām. Ja pats slimnieks nevēlas saukt ārstu, to var izsaukt tuvinieks, pamatojoties uz ģimenes ārsta atzinumu. Taču M. Taube uzsver: pacientam tomēr jābūt tādā noskaņojumā, lai viņš būtu gatavs runāt ar psihiatru, citādi no vizītes nebūs jēgas.
