Tava iedvesmas deva! 30 ģeniālas psihologa Ērika Fromma dzīves atziņas 0
Ir dienas, kad nepeiciešamo enerģijas devu var sniegt kāda gudra prāta kodolīgas dzīves atziņas. Piedāvājam 30 izcilā vācu filozofa un psihologa Ēriha Fromma citātus. Viņa domas nevienu neatstās vienaldzīgu, jo atbild uz svarīgākajiem jautājumiem, kurus cilvēks sev mēdz uzdot.
1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums – kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Pats galvenais visu viņa pūļu auglis ir paša personība.
2. Mums nevienam nekas nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nekaitē citiem vai nenodara viņiem sāpes. Cik daudz dzīvju ir sagrautas, lai piepildītu vajadzību “paskaidrot“, ar ko parasti tiek domāts – lai tevi “saprastu“, tātad – attaisnotu. Lai spriež pēc jūsu darbiem un pēc tiem – arī par jūsu patiesajiem nolūkiem. Taču ziniet, ka brīvam cilvēkam kaut kas jāpaskaidro tikai pašam sev – savam prātam un apziņai – un tiem nedaudzajiem, kuriem ir tiesības pieprasīt paskaidrojumus.
3. Ja es mīlu, es rūpējos, tas ir, aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu skatītājs.
4. Cilvēka mērķis ir būt pašam, un šī mērķa sasniegšanas noteikums – būt cilvēkam pirmkārt sev. Ne sevis noliegums, ne patmīla, bet mīlestība pret sevi; ne atteikšanās no individuālā – bet sava personīgā, cilvēciskā ES apliecināšana: lūk, patiesās humānās ētikas vērtības.
5. Dzīvē nav citas jēgas, izņemot to, kādu cilvēks tai piešķir, atklājot savus spēkus, dzīvojot auglīgi.
6. Ja cilvēks var dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, viņš apzinās sevi kā aktīvu radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
7. Mēs esam tas, ko paši sev esam iedvesuši un ko citi ir iedvesuši.
8. Laime nav kaut kāda Dieva dāvana. Tas ir sasniegums, ko cilvēks panācis ar savu iekšējo auglīgumu.
9. Cilvēks ir dīvaina būtne – viņš vēlas justies laimīgs, neko nemainot dzīvē, kas viņu padarījusi nelaimīgu, un grib būt veiksmīgs, atkārtojot tās pašas kļūdas, kas novedušas līdz sakāvei.
10. Dziļi jūtīgs cilvēks nav spējīgs atturēties no dziļām skumjām brīžos, kad dzīvē notikusi kāda traģēdija. Gan prieks, gan skumjas ir jūtīga un pilnasinīgi dzīvojoša cilvēka neizbēgami pārdzīvojumi.
11. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis ir viņu neizdarītās izvēles sekas. Viņi ir kā ne dzīvi, ne miruši. Viņiem dzīve izrādās nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbošanās – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
12. Jēdziens „būt dzīvam” nav statisks jēdziens, bet gan dinamisks. Eksistence ir organisma īpašo spēku atklāšana. Potenciālo spēku aktualizācija ir visu organismu iedzimta īpašība. Tāpēc cilvēka potenciāla atklāšana atbilstoši viņa dabas likumiem ir jāuzskata par cilvēka dzīves mērķi.
13. Līdzjūtība un pārdzīvošana nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko pārdzīvojis kāds cits cilvēks, attiecīgi šajā pārdzīvojumā es un viņš esam vienoti. Visas zināšanas par citu cilvēku ir tik patiesas, cik tās balstās uz manu viņa piedzīvotā pārdzīvošanu.
14. Esmu pārliecināts, ka neviens nevar “izglābt“ savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Vienīgais, kā viens cilvēks var palīdzēt otram, ir patiesi un ar mīlestību, bet bez sentimenta un ilūzijām atklāt viņam to, ka eksistē alternatīva.
15. Dzīve katram cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses – realizēt savu individualitāti, bet no otras – pārspēt to un nonākt pie universāluma pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība var pacelties virs sava ES.
16. Mūsu morālā problēma ir cilvēku vienaldzība pašiem pret sevi.
17. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu tāpēc, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “Mani mīl tāpēc, ka es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība sauc: “Es mīlu tevi tāpēc, ka tu esi man vajadzīgs!” Nobriedusi mīlestība spriež: “Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi!”
18. Pašaizliedzīga apsēstība ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai liecība par to, ka pirms tam bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
19. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
20. Ja cilvēks spēj pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl arī sevi. Ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nespēj mīlēt vispār.
21. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
22. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība” es nedomāju tikai ļaunus cilvēkus, no kuriem skaidrs, ka jāizvairās, jo viņu ietekme ir nomācoša un kaitīga. Es domāju “zombiju” sabiedrību, kur dvēsele ir mirusi, lai arī ķermenis dzīvs; cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem; cilvēkus, kuri nevis runā, bet pļāpā; nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
23. Bērna raksturs ir vecāku rakstura sakausējums, tas attīstās, reaģējot uz viņu raksturu.
24. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, nevis sevi viņā jāzaudē.
25. Ja citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņu vēlēšanās, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, ir vēlme diktēt mums savus noteikumus. Ja tas nozīmē, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un mūsu drosme būt pašiem.
26. Cilvēks pats ir savas dzīves centrs un mērķis. Savas personības attīstība un visa sava iekšējā potenciāla realizācija ir pats augstākais mērķis, kas tā vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, it kā augstākiem mērķiem.
27. Lai cik dīvaini izklausītos, bet prasme būt vienam ir nosacījums spējai mīlēt.
28. Ja cilvēks izjūt mīlestību pēc piederības principa, tas nozīmē, ka viņš cenšas atņemt “mīlestības” objektam brīvību un kontrolēt to. Šāda mīlestība nedāvā dzīvi, bet nomāc, iznīcina, smacē, nogalina to.
29. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka mīlestība ir atkarīga no objekta, nevis no savas spējas mīlēt. Viņi pat ir pārliecināti, ka, ja viņi nemīl nevienu citu, tikai “mīļoto” cilvēku, tas pierāda viņu mīlestības spēku. Tā izpaužas maldi – koncentrēšanās uz objektu. Tas ir līdzīgs cilvēka stāvoklim, kurš vēlas gleznot, bet tā vietā, lai apgūtu glezniecību, apgalvo, ka viņam vienkārši ir jāatrod pienācīgs objekts, ko uzgleznot: kad tas notiks, viņš lieliski gleznos, un tas notiks pats no sevis. Ja es patiešām mīlu kādu cilvēku, es mīlu visus cilvēkus, es mīlu pasauli, mīlu dzīvi. Ja es kādam varu teikt: “Es tevi mīlu,” man jāspēj pateikt: “Es tevī mīlu visu,” “Pateicoties tev, es mīlu visu pasauli, es tevī mīlu pats sevi.”
30. Mēs visi sapņojam. Mēs nesaprotam savus sapņus, bet tai pašā laikā izturamies tā, it kā nekas dīvains guļot nebūtu noticis – dīvains vismaz salīdzinot ar loģisko, mērķtiecīgo nomoda prātu.
