“Tautumeitas” grib teju visi! Saruna ar etnogrupas tautumeitām Asnati un Aurēliju Rancānēm 36
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Dod, Dieviņi, katram tik stipru pamatu, kāds pūrā Asnatei un Aurēlijai Rancānēm. Māsām, kas kopā ar citām skaistajām etnogrupas tautumeitām uzbur dziesmu pēc dziesmas.
Tikko atgriezušās no “Expo 2020” Dubaijā, kur pats šeihs kāpis uz skatuves, lai pateiktos par dziedājumu arābu valodā. Bet mājās domas jau velk uz ziemas saulgriežu pusi, kad tumsai jāatkāpjas gaismas priekšā.
Strauji kā komēta viņas uzskrēja pie debesjuma, ar katru gadu tur uzmirdzot spožāk. Parādīšanās plašākai publikai pirms četriem gadiem muzikālajā televīzijas šovā “X faktors” gan sajūsmināja, gan pārsteidza – vai tad tautumeitām piedien ļaužu priekšā tik kairi gurnus grozīt! Dzied arī ne tā kā citas. Šķiet, viņas spējušas ielūkoties dziļāk dainu dvēselē un uzlikt to sev uz plaukstas.
“Tautumeitās” ieskatījies ne viens vien mūziķis – “Auļi”, “Dagamba”, “Mesa”, Aminata –, nupat arī “Prāta vētra”, ar kuru kopā iedziedātas trīs dziesmas grupas jaunākajā albumā un koncertfilmā “Gads bez kalendāra”. Viņas mīl arī ārpus Latvijas – pie ierakstiem jūtubā pilns ar jūsmīgiem komentāriem vai no visas pasaules.
Taču dzīve nerit tikai pa taisnu taciņu, pandēmija kā ar nazi nogrieza jau saplānotās tūres uz Ameriku, Japānu, Austrāliju un Vāciju. Nedaudz ieplaisājuši Rancānu māsu stiprie pamati, jo nesen pašķīrās vecāki, viņu balsts un padomdevēji arī folklorā. Sāpīgi ir ģimenes satricinājumi pat pieaugušiem bērniem, grūti sadzīvot ar jauno “formātu”, bet tā ir mātes un tēva dzīve. Māsām jādzīvo savējā.
Nupat esat atgriezušās no Arābu Emirātiem, Dubaijas, kur kopā ar Intaru Busuli un citiem mūziķiem pārstāvējāt Latviju “Expo2020”. Kā jums tas izdevās?
Mākslinieka ceļš ir neizdibināms, un tas ir tik skaisti! Arī mums, gatavojot “Expo” koncertprogrammu, nācās pārkāpt sev pāri, un kārtējo reizi pierādījās teiciens “Nekad nesaki nekad!”
Sākotnēji bijām skeptiskas par ideju dziedāt dziesmu arābu valodā, kur pieminēts Allahs, taču to izdarījām, un beigās tas bija viens no aizkustinošākajiem momentiem gan mums, latviešiem, gan arī arābiem. Pats šeihs no saviļņojuma piecēlās kājās un nāca mums uz skatuves paspiest roku! Un nākamajā dienā bijām visos arābu medijos.
Gan jau arābiem izskatījāties arī gana eksotiskas košajos tautas tērpos. Līdzīgi kā Latvijā, kad “Tautumeitas” daudzus pārsteidza ar savu izaicinošo stilu, krāšņajiem kroņiem un tērpiem. Nu jau ļaudis pie tā ir pieraduši?
Aurēlija: Kad sākām ar “Tautumeitām” darboties, bija šādas un tādas atskaņas – vai nav par modernu?
Asnate: Citi paskatās, ārprāts – viņas pie tautastērpa kedas velk, bet nav iedziļinājušies un nav sapratuši, ka tas nav tautastērps, bet izdomāts skatuves tērps!
Viņi taču uztraucas, vai līdz ar kedām nepazūd kāda tautas vērtība!
Aurēlija: Mums pašām tā nešķiet, piecatā veidojām spēcīgu kamoliņu un jūtamies stabili.
Vairs jau neesat tik bieži redzamas piecatā, jo, kā dzīvē tas notiek, tautumeitas kļūst par sievām un mammām. Kā tas grupu ietekmē?
Līdz šim grupā esam sagaidījušas divus bērniņus un tagad gaidām vēl vienu, kas ir kritiskie brīži, kad uz kādu laiku mamma nevar doties tūrēs. Un vēl mūsu Laura Vārpiņa gadu strādā Eiropas Komisijā Briselē kā vides speciāliste. Koncertējam mazākā sastāvā, bet svarīgākajās reizēs cenšamies būt kopā visas.
Aurēlija: Četras ir minimums. Tas nav vienkārši, bet mums pārējām liek sasparoties.
Vai ikdienā esat draudzenes?
Mums ir tik unikālas attiecības, kādu nav ne ģimenē, ne starp tuvākajiem draugiem vai kolēģiem. Nav tā, ka brīvajā laikā satiekamies, lai izpļāpātos, taču starp mums valda tāds pamatīgs īstums un siltums, un dzīves svarīgajos brīžos gribas būt kopā.
Pa sešiem gadiem tik daudz kas noticis un kopā piedzīvots!
Asnate: O, jā! Pirms “Tautumeitām” mums bija pilnīgi cita dzīve.
Aurēlija: Kad lūkojos bildēs, izskatāmies tik naivas un neapbružājušās, un droši vien pēc pāris gadiem, atskatoties uz šodienu, šķitīs tāpat!
Uz “Expo 2020” Dubaijā no grupas devāties divatā. Kāda ir māsu savienība?
Esam atšķirīgas, un ar gadiem tas izceļas arvien spilgtāk. Asnate savā enerģijā ir aktīva, es – pasīva, un palaikam rodas jautājums, kāpēc tā. Bet šobrīd jau esam sapratušas un pieņēmušas, ka katras būtība ir īpaša un tas ir skaisti.
Asnate: Kopā mēs mākam sadzīvot!
Kā mezglus risināt? Kādi bijuši lielākie pārbaudījumi?
Pirmais izaicinājums “Tautumeitām” nāca līdz ar dalību “X faktorā”, jo pēc raidījuma katru pirmdienu saņēmām padsmit zvanus ar uzaicinājumiem koncertēt. Ar katru uzstāšanās reizi pieauga gan spriedze, gan slodze. Sapratām, ka grupai vajag arī menedžeri.
Aurēlija: Mēs jau nezinājām, uz ko parakstāmies. Kad tur iekļuvām, ķepurojāmies, kā mācējām.
Asnate: Noturēja kopā vienotās vērtības un mērķis. Ja to nav kā citām grupām, kas piedalījās “X faktorā”, reti kurš paliek kopā. Var būt pat līdzīgi muzikālie mērķi, bet dalībnieki vienkārši nesalīp kopā. Mēs esam baigi salipušas!
Aurēlija: Tāpēc ka esam vienotas par galvenajām vērtībām, ko gribam pateikt, – mūsu tautas spēku un vienotību caur dziesmu.
Asnate: Un kāpēc vispār dziedam.
Un kāpēc jūs dziedat?
Ļoti patīk! Kopā būšana un dziedāšana mums ir ļoti svarīga. Atceros, kad satikāmies “Tautumeitās”, visas teicām, ak Dievs, tik ilgi meklējām, ar ko kopā dziedāt! Folkloras kopa ir kaut kas cits – tur ir dažādi vecumi un intereses, bet te mēs esam viena vecuma, ar līdzīgām interesēm.
Aurēlija: Kā uz viena viļņa!
Asnate: Otrs, ka varam dziedāt arī tās dziesmas, kuras citi nezina un arī nesaprot tik labi. Nodziedam kādu savdabīga skanējuma dziesmu no Dignājas, lai jūt tās spēku, un reizē pašām rodas milzīgs gandarījums.
Aurēlija: Nesam tautasdziesmu plašumā un skaļumā. Un jūtam, ka mēs to varam!
Asnate: Reizē varam dot impulsu folkloras nākamajam līmenim, kur var rakties vēl dziļāk.
Man allaž jādomā, cik ģeniālam jābūt, lai radītu tik skanīgus un viedus tekstus, kādas ir mūsu dainas.
Arī es esmu domājusi, kā tās radās. Viņu dzīve nebija viegla, un mēs zinām, kad viss nāk viegli, pats kļūsti nedaudz snobisks un virspusējs.
Lai rakstītu pantos, vajag ciest?
Dzīve bija sūrāka, un caur to grūtumu kļūsti pazemīgāks un piezemētāks.
Aurēlija: Viņi bija daudz tuvāki dabai, simtprocentīgi iekšā saulrietā, saullēktā – tā bija viņu formula. Mēs tomēr dzīvojam diezgan atrauti no dabas – lai cik bieži censtos tur būt, tomēr jūtos vairāk kā ciemiņš.
Dainu mantojumam “Tautumeitās” liekat klāt arī savu pievienoto vērtību.
Asnate: Ne tikai, jo man ir arī sava folkloras studija, kurā darbojamies autentiskas folkloras formātā. Esmu studējusi etnomuzikoloģiju, daudz ko pētījusi, nav tā, ka mani interesētu tikai mūsdienīgais formāts. Tāpēc ir labi, ka vienu dienu vari dziedāt, sajūtot īsto lauku dvēseli ar autentisku skanējumu, bet nākamajā – līdzi popmūzikas māksliniekiem tikpat jaudīgu mūziku.
Aurēlija: Ja būtu tikai mūsdienīgā puse, vienā brīdī tā kļūtu neīsta un virspusēja. Svarīgi, ka pamatu veido spēcīgs smagsvars, pie kura ik pa laikam atgriežamies, un daudz ko jaunu atrodam vienās un tajās pašās tautasdziesmas rindās.
Asnate: Ja paskatāmies pasaulē, piemēram, interpretācijas mākslai ir attīstītas tradīcijas, taču latvieši it kā baidās pazaudēt savu mantojumu un to ļoti sargā. Bet ir jāiet tālāk – ar jauniem projektiem un ar “Tautumeitām”. Vecais jāsapurina, jānopūš putekļi un jāliek klāt jaunās idejas.
Mūsdienu cilvēkam vajag dainu tulkus. Vai pašām viss ir saprotams?
Aurēlija: Nav viegli ar tulkošanu, jo dainu var izskaidrot vienā slānī, bet ir arī otrais un trešais. Ir tāda tautasdziesma: “Bērziņš auga uz akmina/ Sudrabiņa lapiņām./ Es gribēju vienu rauti,/ Visas bira skanēdamas.”
Manī ļoti rezonē šis teksts, bet joprojām nav atbilžu, ko tas nozīmē, kas tā par lapu, kuru noraujot pārējās nobirst skanēdamas. Tās ir rindas, par kurām vari domāt un domāt, un varbūt kādu dienu nāks atklāsme – eu, tur taču runā par šo!
Varbūt māsai ir atbilde?
Asnate: Ja būtu, es noteikti pateiktu. Var mēģināt to skaidrot cilvēku dzīves kontekstā, taču mūsu ikdiena ir tik ļoti mainījusies, ka vairs nesaprotam, kas tas varētu būt.
Kā mūsdienu cilvēkam senču mantojumu padarīt saprotamu un arī tīkamu, jo pazaudēt to negribas, bet mākslīgi nevar atdzīvināt? Nu, piemēram, veļu cienāšana, kā jūs, Asnate, to nesen darījāt televīzijas raidījumā “Gandrīz ideālas vakariņas”.
Sāksim ar to, ka ar karotīti nevienam neko mutē neieliesi, pašam jābūt interesei. Mūsu ģimenē veļu barošana ir pašsaprotama un dabiska, bet apzinos, ka citiem tas var nebūt tik vienkārši.
Galvenais bija pateicība, jo novembris ir Latvijas valsts dzimšanas dienas mēnesis, kad pieminam arī savas valsts dibinātājus, veidotājus, atceramies viņus un pasakām paldies. Tas ir svarīgākais.
Aurēlija: Putra var arī nebūt, galvenais ir uztvert jēgu. Kad ģimenē aug mazi bērni, kā savulaik mēs, sākumā viņi piedalās rituālos kopā ar vecākiem un vecvecākiem, līdz galam pat visu nesaprotot, bet apzinātā vecumā jau ir tava izvēle, kā to darīt.
Asnate: Veļu putru var kopīgi ar bērnu gatavot un skaidrot viņam, un tā ir darīšana, jo nevari izrādīt pateicību, tikai sēžot dīvānā! Un Ziemassvētkos vajag bluķi vilkt…
Kāpēc un kā tas jādara?
Uz Ziemassvētkiem mums iznāks jauna dziesma “Guli, guli”, lai gan dziesmas vēstījuma kontekstā pareizāk to būtu saukt “Celies, celies!”, jo nāk ķekatas – jātīra māja, jāklāj galds un jālaiž tās iekšā!
Ziemā, tumšajā laikā, kad slinkums kļūst tik lipīgs un ievelkošs, ar bluķa vilkšanu mums jāpalīdz saulei no kalna pakājes tikt atpakaļ virsotnē, vienlaikus modinot gaismu un enerģiju arī sevī.
Viens no pozitīvās domas prakses pamatlikumiem ir būt kustībā un enerģijā, jo caur fizisko darīšanu, rituāliem tu piesaisti lietas, kuras vēlies paveikt, un tā vari sasniegt savus mērķus.
Aurēlija: Šie pieturas punkti ir ļoti svarīgi, citādi ir tik viegli ieslīgt domu virpulī, kas ceļo tavā prātā. Ziemassvētku vakarā, kad sākas jauns saules gads, brīdī, kad velc bluķi, izdomā, kas jāatstāj vecajā gadā, un pārlec tam pāri, atstājot slikto aiz muguras un attīroties no pagātnes sārņiem.
Asnate: Tad aizvelc bluķi pie ugunskura, noliec uz viena gala, skaļi izsaki savu vēlēšanos un fiziski to apstiprini, uzsitot ar dūri pa bluķi, un vēro, kā tava vēlme līdz ar ugunskura dzirkstelēm uzvirpuļo gaisā un ierakstās debesīs.
Biju palaidusi garām, ka ar bluķi var nostiprināt arī pozitīvo programmu, un pandēmijas apstākļos tā ir īpaši vajadzīga. Kāds jums bijis šis laiks?
Sākumā bija liels pārsteigums, ka daudzi domā tikai par sevi un negrib vakcinēties, un notiek manipulēšana ar latviskajām vērtībām par vakcīnu, kas mums it kā atņems identitāti.
Aurēlija: Man personīgi šis bija izaicinošs laiks tādā ziņā, ka bija pierasts iet sabiedrībā, uzstāties, satikties un būt starp cilvēkiem, un pēkšņi viss apstājās, un šī mijiedarbība pārtrūka. Akadēmijā bija grūti izdomāt idejas darbiem, jo nekas nenotiek. Pietrūka pat vienkāršas sarunas…
Asnate: Jāatzīst, ka pašā pandēmijas sākumā kādu laiku pat sajutām atvieglojumu, jo beidzot varējām atpūsties no lielā skrējiena. Nebija tik liela bēda par atceltiem koncertiem, jo sašķobījās veselība, un varēju padzīvot pa mājām, kas bija īsti laikā. Taču, kad tas ieilga, gāju pat pie psihoterapeita un teicu, ka nezinu, ko darīt. Ieteica meklēt prieku sīkumos, sestdienā uztaisīt brančiņu un tamlīdzīgi.
Aurēlija: Man nāca eksistenciālas domas, ko un kāpēc es daru, kas vispār esmu? Taču tagad saprotu, ka tas nebija adekvāti, jo situācija nebija dabiska. Skaidrs, ka jaunībā gribas iet, skriet un būt, un tur ir laime!
Brančiņi nepalīdzēja?
Asnate: Pavasaris palīdzēja, jo atsākās dzīvība. Ziema deva pamatīgu mācību, ka nav ko gaidīt labākus laikus, kad ķerties pie lieliem projektiem. Šī ir mūsu dzīve, tāpēc jāpielāgojas. Tagad arī savas mentālās veselības labad cenšamies neapstāties un darboties tālāk.
Šo lokdaunu vairs tā neizjutām, jo notika tik daudz labu lietu – filmēšana, videokoncerti. Nāk Ziemassvētki, un “Stradiņos” paredzēts labdarības koncerts mediķiem un vēl citi gaisā pakārtie koncerti.
“Tautumeitas” grib teju visi – esat dziedājušas ar daudzām grupām, mūziķiem, nupat trīs dziesmas “Prāta vētras” koncertfilmā. Vai nav bažu, ka pārāk tērējaties?
Tieši otrādi – tas mūs uzlādē! Radošam cilvēkam vajag jaunu ierosmi, iedvesmu, lai tev kaut kas paveras plašāk, un tas ir ieguvums. Ar pieredzi saproti, ka sīkumiem, par kuriem kādreiz uztraucāmies, nav tik lielas nozīmes un mums neviens nevar atņemt to, kas jau ir mūsu. Ir bijušas reizes, kad saprotam – nē, šis mums galīgi nepatīk, un tad jūtamies ļoti slikti. Pastāv robeža, kuru cenšamies nepārkāpt.
Kāda bija sadarbība ar “Prāta vētru”?
Viņi ir vieni no tolerantākajiem māksliniekiem, ar kuriem esam sadarbojušās. Ar citiem sanācis arī tā, ka strikti nosaka – vilksiet šo, darīsiet tā.
“Prāta vētra” atkal ir celmlauži, jo albums un koncertfilmas formāts ir novatorisks, ja godīgi, no Latvijas grupām tikai viņiem kas tāds ir pa spēkam – gan organizatoriski un finansiāli, gan svaigu ideju ziņā.
Skaties kā Brodvejas šovu, kas ir ļoti izklaidējošs, un vienlaikus katra dziesma sniedz spēcīgu vēstījumu. Tas ir liels notikums. Pēc ziemas mēnešiem, kas bija pavadīti mājās, mums šis bija krāšņs ceļojums ar pozitīvām emocijām, jo mūzika ir veids, kā paceļot ārpus laika un telpas.
Kā etnogrupa varat no viņiem ko pamācīties?
Neslēpšu, esmu daudzas reizes zvanījusi Renāram un prasījusi – ko mums darīt, kā ar to tikt galā? Viņš vēsā mierā pasmaida un saka – zini, ar mums notiek tieši tas pats. Tā kārpāmies uz priekšu, jo modernajā, popmūzikas pasaulē nejūtamies tik ērti kā folklorā.
Iesākumā šķiet, kas tur tik sarežģīts, bet izrādās, ka tā nav! Latvijā tas ir liels trūkums, ka nav skolu, kur to mācītu, tāpēc es ar saviem muzikālās izglītības divdesmit gadiem tagad visu mācos no nulles – kā strādāt programmās, apskaņot, taisīt demo materiālus, mārketingu. Tie ir ļoti spēcīgi ieroči, ko jāprot lietot plašajā haizivju pasaulē – industrijā, kurā valda milzu nauda!
Ko tuvākajā laikā “Tautumeitas” ir iecerējušas?
Mērķi ir jāformulē – gan tuvie, gan tālie, tas ir skaidrs. Izdevām pirmo albumu, daudz koncertējām un iesēdāmies kā ērtā beņķītī ar sajūtu, ka viss ir labi, bet mākslā tas ir bīstami.
Vajag, lai pats esi it kā nedaudz uz naža asmens, un tāds brīdis atkal ir klāt, jo esam otrā albuma ieraksta procesā. Ļoti gribētu nākamajā vasarā sarīkot fantastisku koncertu Skultes ostas teritorijā.
Kad iznāks albums?
Uz pavasari.
Aurēlija: Mani ļoti valdzina šis patīkami satraucošais mirklis pirms nezināmā, bet nav arī sajūtas, ka stāvi pie liela okeāna un nezini, kā tikt otrā pusē, jo tev ir instrumenti, bet kā tas viss skanēs un izskatīsies kopā…
Asnate: Ļoti ceru, ka izdosies arī sevi pārsteigt. Mēs jau kaut ko paredzam, bet gribas, lai pašas varam priecāties – ak, kā mēs to izdomājām!
Latvijā jūs lielākoties saprot un mīl, bet kā ir ārzemēs? Jums jau ir bijusi pieredze.
Aurēlija: Dažs labs saprot vēl labāk nekā šeit.
Asnate: Ķīna bija pilnīgi traks piedzīvojums – uzkāpām uz skatuves, un ķīnieši jau aplaudē un kliedz! Tas notika pēc viņu mēroga nelielajā Ningbo pilsētiņā ar septiņiem miljoniem iedzīvotāju, kur bija pilna iela ar cilvēkiem, dziedājām trīs vai četras dziesmas, un visu laiku bija milzīgs troksnis! Latvijā neko tādu nepiedzīvot.
Kā pie ziemeļniekiem, toties koncerta beigās mēs pamatīgi plaudējam.
Vēl interesanti par mūsu dziesmām jūtubā palasīt komentārus, kur saņemam daudz atzinīgu un priekpilnu atsauksmju no dažādām pasaules malām – Meksikas, Portugāles, Vācijas, Brazīlijas, Panamas u. c. Kā ieliekam kādu ziņu sociālajos tīklos, mums jautā, kad brauksiet uz Poliju, Vāciju, vai varēšu redzēt jūs Francijā. Būs mums jānobriest un jāsarīko…
… pasaules turneja. Un ja jums būtu iespēja paceļot arī laikā?
Pārceltos uz 12. gadsimtu…
… kad kristieši te vēl nebija ienākuši.
Aurēlija: Lai paskatītos, cik krāšņi savos tērpos izskatījās tautumeitas.
Asnate: Un kā vīrieši uz viņām lūkojās!
Vizītkarte
Asnate un Aurēlija Rancānes
etnogrupas “Tautumeitas” dalībnieces
Asnate Rancāne
Ieguvusi bakalaura grādu Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā etnomuzikoloģijā, iepriekš pabeigusi Rīgas Doma kora skolas kordiriģēšanas klasi.
Grupas “Tautumeitas” izveidotāja un vadītāja. Iegūti vairāki “Zelta mikrofoni” par izdotajiem albumiem, kā arī vairākas latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks”.
Koncertē un ir izdots albums “Op.2” kopā ar kontrabasistu Staņislavu Judinu, kas klausāms arī vinila formātā.
Vada folkloras studiju “Garataka”.
Aurēlija Rancāne
Dziedātāja grupā “Tautumeitas”.
Dalībniece folkloras kopā “Grodi”.
Par Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas kvalifikācijas darbu “Maskas” saņēmusi atzinību divās Latvijas Dizaina gada balvas nominācijās.
Latvijas Mākslas akadēmijā studē Vizuālo komunikāciju.
Izveidojusi fotoprojektu “Tradition Interpretation”, kur sadarbībā ar Alisi Bokalderi veido mūsdienīgus masku tēlus, iedvesmojoties no dabas un maskošanās tradīcijām.
