Juris Lorencs: Tautumeitas modināšana? 5
Kamēr virmo kaislības ap “Rīdzenes sarunām”, kabineta klusumā tapusi atskaite par kādu diskusiju ar visai zīmīgu nosaukumu – “Vai ceturtā atmoda ir iespējama?”, kas nu izlasāma arī portālā la.lv. Izrādās, saruna par šo tēmu notikusi 31. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur ticis sasaukts pat īpašs ekspertu konsilijs. Tā mērķis – “saprast, vai Latvijas sabiedrības attīstībā ir iespējama jauna atmoda, tautas gara pamošanās”.
Tā nu iegājies, ka latīņu izcelsmes vārdam “konsilijs” latviešu valodā ir medicīniska pieskaņa. Konsilijus taču parasti sasauc pie smaga slimnieka gultas – gadījumos, kadārsts uzskata, ka viņam vienam zināšanas ir par vieglu, bet atbildības nasta – par smagu. Iespējams, dažiem cienījamiem sabiedrības pārstāvjiem (starp konsilija dalībniekiem bija arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, filozofe Maija Kūle, politiķis Ilmārs Latkovskis, režisors Jānis Streičs) šķiet, ka tautumeita Latvijā aizmigusi letarģiskā miegā, no kura tā nespēj pamosties.
Cik var noprast no ekonomistes Raitas Karnītes sarakstītās atskaites par konsilija sēdi, tad notikušais bijis vien tāda papļāpāšana – vismaz man tā šķiet. Lūk, daži citāti: “nav redzams spēks, kas varētu nest atmodu”, “jaunatne ne par ko neinteresējas”, “valsts kārtība un valsts pārvalde nav jāmaina – Latvijā valsts pārvalde ir viena no labākajām ES”, “lai uzlabotu dzīvi Latvijā, radikālas pārmaiņas nav nepieciešamas, bet ir jāveic ikdienas uzdevumi”, “pārmaiņu rezultātā katram indivīdam jāapzinās sevi kā valsts daļu”, “jāiegūst pašpārliecība un emocionāla neatkarība”, “jābūt arī pozitīvisma kampaņām”, “ceturtajai atmodai ir jābūt, bet kā evolūcijai, nevis radikālam procesam”.
Tikmēr ārpus kabinetu sienām norit reālā dzīve, kas uzdod savus jautājumus par to, kā dzīvot tālāk. Pirmais – prezidenta Raimonda Vējoņa uzjundītā vētra, ierosinot padomāt, vai arī Latvijā prezidentu nevajadzētu vēlēt tautai. Ar nelieliem izņēmumiem dzirdam vien politiķu un ekspertu iebildes, ka tas neesot iespējams, jo tauta noteikti ievēlēšot Kremļa ielikteni vai oligarhu. Šādi tiek pateikts: jūs esat par dumjiem, lai vēlētu prezidentu.
Otro jautājumu mums uzdevusi kaimiņvalsts Lietuva. Vai nav tā, ka kopš valsts neatkarības atgūšanas par galveno, gandrīz vai vienīgo patieso vērtību esam uzskatījuši ekonomisko attīstību? Tāpēc visai negaidīta bija ziņa, ka aizvadītajā gadā Lietuva apsteigusi Igauniju iekšzemes kopproduktā uz vienu iedzīvotāju, rēķinot pēc pirktspējas paritātes. Lūk, Starptautiskā valūtas fonda dati par 2016. gadu: Lietuva – 29 970 tā saucamie starptautiskie ASV dolāri, kuros rēķina pirktspējas paritāti, Igaunija – 29 310 dolāri, bet Latvija – vien 25 710 dolāri. Starp citu, mēs joprojām neesam sasnieguši Krievijas līmeni (26 490 dolāri), kaut gan pamazām tai tuvojamies. Arī apspriešanas vērta tēma.
Vismaz man šie skaitļi uzdod vairākus jautājumus. Kā tas iespējams, ka Lietuva, kas aizvadītos gadus it kā vilkusies reformu procesa astē (tā parasti apgalvo eksperti), kas pēdējā no Baltijas valstīm ieviesa eiro un nav pat uzņemta (kāds kauns!) prestižajā OECD valstu klubiņā, apsteigusi “Baltijas tīģeri”, “digitālās revolūcijas nesēju” Igauniju? Varbūt notikusi manipulācija ar statistiku? Nav izslēgts, ka Igaunijai šobrīd ir izdevīgāk uzrādīt mazāku iekšzemes kopproduktu – zinot to, ka par aizsardzību solīts maksāt 2% no iekšzemes kopprodukta. Cita iespēja – Lietuvas panākums ir reāls, vienīgi cena, kas par to maksāta, bijusi augsta. Starp Baltijas valstīm lietuviešiem ir visīsākais dzīves ilgums, toties viņi ir rekordisti tādos rādītājos kā alkohola patēriņš un pašnāvību skaits. Arī demogrāfija katoliskajā Lietuvā atrodas pamatīgā krīzē, iedzīvotāju skaits valstī samazinās aptuveni par 1,6% gadā. Salīdzinājumam – Latvijā “vien” par 1,2%.
Lūk, tie ir jautājumi, uz kuriem vajadzētu meklēt atbildes. Vēsture gan liecina, ka patiesa atmoda sākas tad, ja atbildes uz tai būtiskiem jautājumiem sāk meklēt nevis ekspertu konsiliji, bet pati tauta.
