Agris Liepiņš: Tautu uzskata par aunu baru 28
Grūti tam noticēt, bet varbūt patiesi “Rīdzenes sarunu” pētniece Sudrabas kundze iedomājas – uz sēdi aicinātie atnāks saraudātām acīm un, plēšot matus, atzīsies.
Nekā nebija – gudrinieki ar dzelzsbetona sejām ticami paskaidro, ka neviens no viņiem neko tādu nav runājis, viss teiktais ir sadomāts un pārprasts. Pierādījumu nav un nebūs. Žēl, ka Latvijas gudrākie biznesmeņi strādā nevis savas valsts labā, bet tieši otrādi – tautu uzskata par apkrāpjamu aunu baru. Labi, šoreiz ne par sarunām, nevis par baltajiem krekliem, ko uzvelk, lai atrādītos priekšniecībai, bet par sirdsapziņām. Diez kā jūtas cilvēks, kurš skaidri zina, ka viņš, veikli atrodot likuma šķirbas, ir apkrāpis valsti un pievācis sev to, kas pievācams? Laikam jau jūtas ar sevi apmierināts.
Sabiedrībai vajadzētu vairāk izrādīt nosodījumu šādām personām, nevis žurnālos aizgūtnēm lasīt, kādu kārtējo ekskluzīvo auto nopircis krāpnieks. Mēs paciešam visu – apmaksājām “Bankas Baltija” avantūru un priecājāmies, kā toreizējais premjers Māris Gailis apbraukā pasauli privātā jahtā. Pateicībā par bezcerīgi pazaudēto naudu “Parex bankā” Ivaru Godmani ievēlējām Eiroparlamenta deputātos. “Liepājas metalurgā” pazaudētos miljonus kā neatgūstamus uzdāvināsim Latvijai simtgadē, “zaļās elektroenerģijas” blefotāju bariņam ļaujam piesavināties budžeta un Eiropas Savienības dotāciju naudu. Pierādīt neko nevar, bet sabiedrības attieksmei vajadzētu mainīties. Neaicināt šos varoņus uz pasākumiem, ar apbrīnu neatrādīt, kas viņiem pieder, ko mugurā savilkuši un kādas jaunas mīļākās sev līdzi paņēmuši. Lai šie cilvēki ikdienā jūt, ka tauta viņus nicina. Un zina, ar kādu zīmi viņi sevi jau ierakstījuši mūsu mazās valsts vēsturē. Lai tur kā, bet veiklajiem darboņiem ikdienā jājūt nicinoša attieksme no sabiedrības puses. Jo attieksme ir ļoti smags sods, apkārtējo novēršanās nereti ir daudz mokošāka par cietuma kameru.
Katram nav dots biznesmeņa talants, un jāpriecājas, ka kāds prot nopelnīt. Bet īpašs prieks par tiem, kas ar savu lielo naudu dara labu ne tikai sev. Vismilzīgāko paldies, atbalstot kultūru, pelnījuši Teterevi. Cik daudz teātra izrāžu un koncertu redzējuši tie televīzijas skatītāji Latvijas laukos, kuri naudas trūkuma dēļ nevar aizbraukt uz Rīgu! Cik laba ir sajūta, uzzinot, ka mūsu izcilais Porziņģis par savu naudu uzceļ jauniešiem sporta laukumu! Tā ir patiesa sirds bagātība un daudzkāršots prieks sabiedrībai. Citu reizi nemaz nevajag pulka līdzekļu, vien prasmi redzēt, kuri jāatbalsta un jāiepriecina.
Šobrīd Latvijā norisinās daudz labdarības akciju un sirds cilvēki no savām mazajām algām ziedo naudiņu, jo saprot, ka daudziem ir vēl grūtāk. Palīdzot citiem, paša guvums ir nesamērojami lielāks par bezjēdzīgi uzsprādzinātu salūta kasti. Svētki ir jāsvin, bet ar mēra sajūtu. Pēdējā laikā liekas, ka visa ir par daudz – mantu, ēdiena, reklāmu, tukšu vārdu un “selfiju”. Novēlu visiem klusi padomāt par patiesām vērtībām.
