Tautu un nāciju brieduma un sabiedriskās dzīves aktivitātes pazīme! Latviešu presei šogad divsimt gadu 5
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gadā aprit latviešu preses divsimt gadu. Kā šonedēļ “Latvijas Avīzes” rubrikā “Šī diena vēsturē” jau vēstījām, pirms 200 gadiem – 1822. gada 5. janvārī – Jelgavā Lestenas mācītāja Kārļa Vatsona redakcijā iznāca pirmā regulārā laikraksta latviešu valodā ”Latviešu Avīzes” pirmais numurs.
Tas ir arī līdz šim ilgāk pastāvējušais latviešu medijs, jo turpināja iznākt līdz 1915. gadam.
Seno avīžu komplekti jāmeklē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, taču biezie iesējumi nav vienīgais, ar ko ilustrēt drukātās preses vēsturi Latvijā. Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM) glabājas lietas, kas citādi atgādina par preses attīstības vēsturi un lomu sabiedrībā.
Jāpiebilst, ka kopš neilga laika muzeja krājumu bagātina arī tagadējās “Latvijas Avīzes” priekšteces – “Lauku Avīzes” – galvenajam redaktoram Voldemāram Krustiņam (1932–2020) reiz piederējušie dokumenti, fotogrāfijas, kabineta mēbeles. Un jāatgādina, ka janvāris ir arī “Latvijas Avīzes”/”Lauku Avīzes” dzimšanas datums – pirms 34 gadiem, 1988. gada 9. janvārī, iznāca mūsu laikraksta pirmais numurs.
Dīriķa kolekcija
LNVM direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts uzsver, ka drukātu izdevumu esamība 19. gadsimtā tika uzskatīta par tautu un nāciju brieduma un sabiedriskās dzīves aktivitātes pazīmi.
Saprotams, kādēļ 1896. gadā, kad Rīgas Latviešu biedrība (RLB) sarīkoja Latviešu etnogrāfisko izstādi, avīžniecība kalpoja par vienu no latviešu kultūras līmeņa kritērijiem.
Šajā izstādē, kas bija pirmais un lielākais latviešu tautas, tās vēstures, kultūras un sasniegumu reprezentācijas pasākums, par eksponātu izmantoja arī tulkotāja un publicista Andreja Dīriķa (1853–1888) 19. gadsimta 70.–80. gados savākto latviešu laikrakstu paraugnumuru kolekciju. Pēc Dīriķa nāves viņa kolekciju ieguva RLB, bet mūsdienās tā glabājas LNVM krājumā. “Dīriķis, saprazdams, cik nozīmīga ir avīze latviešu sabiedriskajai domai, kolekcionēja laikrakstus,” komentē T. Ķikuts.
Turklāt runa ir ne tikai par izdevumiem “Latviešu Avīzes”, “Tas Latviešu Ļaužu Draugs”, kura iesējums vairāk atgādina grāmatu, “Mājas Viesis” vai “Pēterburgas Avīzes”. Dīriķis bija cara administrācijas ierēdnis, kam darba lietās nācās ceļot pa impēriju un, iespējams, arī ārpus tās. Tas ļāva viņam kolekcijā iekļaut arī dažādu Baltijai eksotisku avīžu paraugus.
Muzejā tie kopā ar citiem glabājas īpašos vākos un ar skaidrojošo tekstu. Tādi, piemēram, ir “armēnīšu” avīžu eksemplāri, kurus kolekcionārs iegādājies Tiflisā (Tbilisi) 1890. gadā, “rumāniešu”, bulgāru, turku avīzes, un uz ļoti plāna, taču izturīga papīra drukāti ķīniešu laikraksti, par kuriem grūti pateikt, no kura gala tie lasāmi.
Latvieši tolaik varēja tikai apskaust Francijas publiku, kas 19. gadsimta beigās laikrakstus un žurnālus jau varēja baudīt bagātīgi ilustrētus un krāsainus. Dīriķa vākumā ir arī tādi.
Latviskuma audzinātāja
Par drukātā vārda politisko lomu runājot – LNVM glabājas arī “Rīgas Avīzes” eksemplāri. Šī avīze, kuru 1902. gadā sāka izdot advokāts un sabiedriskais darbinieks Frīdrihs Veinbergs (1844–1924), tiek uzskatīta par pirmo politisko latviešu laikrakstu.
Pēc jaunā Krievijas impērijas pilsētu nolikuma ieviešanas Baltijas guberņās 1877. gadā, pilsētām bija tiesības vēlēt savas pašvaldības. Par tiesībām tapt ievēlētām tajās sākās politiskā cīņa.
20. gadsimta sākumā šajā cīņā metās arī latviešu pilsonība. “Šis laikraksts ir pirmais, kas skaidri un mērķtiecīgi aģitē par politisko uzdevumu – ka Rīgas latviešiem, cik nu no viņiem tās balsstiesības toreiz bija, Rīgā jābalso par savu listi,” tā T. Ķikuts.
Jau no sākta gala, vismaz līdz 20. gadsimta 20. gadiem, neatņemama latviešu avīžniecības sastāvdaļa bija reģionu sabiedriski aktīvo ļaužu piesūtītās korespondences.
Drukātajiem laikrakstiem tolaik piemita svarīga sociālā funkcija – tie gādāja par informācijas apmaiņu, lielā skaitā publicēja lasītāju viedokļus, polemikas.
Muzeja krājumā to redz 19. gadsimta otrās puses Smiltenes un Valmieras apkaimes pagastu rakstveža Jāņa Silenieka dažādu korespondenču, sūdzību un rakstu darbu apkopojumā – biezā, sašūtā un pat nagliņām sasistā papīru žūksnī.
“Te var redzēt, kā tā laika avīžniecība strādā. Tur ir arī viņa vēstules laikrakstu redakcijām, reakcijas uz citu rakstīto. Silenieks ir viens no tiem aktīviem latviešu pilsoņiem, kas veido latviešu preses izrāvienu.
Faktiski jau latviešu avīzes tajā laikā no šādām korespondencēm arī sastāv – tas ir tas, ko varētu saukt par tā brīža sociālo tīklu,” secina muzeja pārstāvis. Korespondenti “no vietām” parasti parakstījās ar pseidonīmiem vai vienkārši kādu burtu. Šajā gadījumā tas ir “S”.
T. Ķikuts uzver, ka, paraugoties 19./20. gadsimta latviešu preses vidē, kļūst skaidrs, kādēļ cara administrācijas centieni veikt brutālu rusifikāciju tolaik cieta neveiksmi.
Pie šādas latviešu preses tā nemaz nebija iespējama: “Mums tagad šķiet, ka cara laika apspiestībā neko nevarēja, bet patiesībā pēc cenzūras atvieglošanas 1905. gadā latviešu laikraksti kļuva ārkārtīgi politiski. Lasītājs jau varēja ar diezgan neslēptu nostāju lasīt Krievijas Valsts domes sēžu atreferējumus, just līdzi poļiem un somiem, kurus mēģina iegrožot, lasīt par dažādām nebūšanām cara valstī. Domāju, pat ulmaņlaikos, nemaz nerunājot par padomju laikiem, nekas tāds nebija iespējams. Tāpēc varētu teikt, ka priekšvēsture visam tam, kas sekoja 1918. gadā, lielā mērā ir šī avīžniecības vēsture – ar šiem redaktoriem, žurnālistiem, korespondentu tīklu.”
“Vai baltmaize skaitās virs normas?”
Brīnumainā kārtā ir saglabājies laikraksta “Latvijas Kareivis” lasītāju, visbiežāk karavīru, vēstuļu apkopojums par 1920. gada otro pusi.
“Vēstules nāca milzīgos apjomos. Tas būtībā ir laikmeta šķērsgriezums, īsts feisbuks vai kā mūslaiku televīzijas raidījums “Bez tabu”, jo tur ir visas problēmas, kādas vien iespējamas. Lielākā daļa ir par ļoti konkrētiem dienesta jautājumiem. “Kad man pienākas atvaļinājums?” – “Vai man pienāksies zeme?” – “Vai maniem vecākiem pienākas atbalsts, ja es esmu frontē?” – “Vai 18. novembrī karavīriem izsniegtā baltmaize skaitās virs normas vai izsniegta rudzu maizes vietā?” Uz dažām vēstulēm, uz kurām redakcija spēja atbildēt, ir rezolūcijas, ka atbildes nodrukātas,” komentē T. Ķikuts.
Starpkaru Latvijas laiku pārstāv arī likumā prasīto dokumentu apkopojums, kāds Latvijas Jaunzemnieku savienības partijas līderim Oto Nonācam (1880–1942) bija iesniedzams Iekšlietu ministrijā, lai saņemtu atļauju dibināt partijas laikrakstu “Līdums”, kā arī tā reklāmas materiāli.
Savukārt uz padomju okupācijas periodu attiecas fotogrāfijas un priekšmeti, kas atspoguļo laikraksta “Cīņa” darbību 20. gadsimta 60.–80. gados. Šīs lietas piederējušas avīzes žurnālistam Arvīdam Aunam-Urālietim (1929–?). Neparastākās ir garasmeņu šķēres, kas 80. gados izmantotas “Cīņas” sleju maketēšanai.
“Lauku Avīzes” redaktora kabinets
Jāatzīmē, ka pērnvasar LNVM krājumā tika nodoti 73 priekšmeti, kas nākotnē varēs vēstīt par “Latvijas Avīzes” priekšgājējas – “Lauku Avīzes” – vēsturi. Tās ir gan avīzes dibinātāja, žurnālista un ilggadējā galvenā redaktora Voldemāra Krustiņa personiskās mantas, gan lietas, kas attiecas uz laikraksta darbību.
Piemēram, 1958. gada 3. jūlijā Rīgas Pedagoģiskā institūta Valodu un literatūras fakultātes absolventam Voldemāram Krustiņam izsniegtais diploms ar izcilību vai krietni nobružātā V. Krustiņam kā redaktoram izsniegtā Latvijas ĻKJS Centrālās komitejas laikraksta “Padomju Jaunatne” darba apliecība Nr. 1, datēta ar 1969. gadu.
Un, protams, laikraksta “Lauku Avīze” redaktora apliecība Nr. 1, vēl citi dokumenti, diplomi, fotogrāfijas, “Lauku Avīzes” galvenā redaktora portfelis, rakstāmpiederumi, 1999. gadā V. Krustiņam pasniegtais Triju Zvaigžņu ordenis.
Tagad muzejā glabājas arī vairākas viesu grāmatas, kurās savus novēlējumus gan “Lauku Avīzei”, gan “Latvijas Avīzei” laikā no 1995. līdz 2018. gadam ierakstīja redakcijā intervētās personas un goda viesi.
Reprezentatīvākais nešaubīgi ir pēc īpaša pasūtījuma izgatavotais “Lauku Avīzes” galvenā redaktora V. Krustiņa kabineta mēbeļu komplekts, kas reiz veidoja redaktora kabineta interjeru kā Preses namā, tā vēlāk redakcijā Rīgā, Dzirnavu ielā 21.
“Paskatoties uz šīm mēbelēm, skaidri redzams, ka tur ir prestižs, zināmas redaktora ambīcijas. Kad pienāks laiks veidot 20. gadsimta 90. gadu ekspozīciju, droši vien arī izmantosim,” spriež LNVM direktora vietnieks zinātniskajā darbā T. Ķikuts.
