Daiļamatnieces Ingas Tapiņas ceļš uz savu tautastērpu sākās ar nāmatu 0
Latvijas valsts simtgades gadā vērojama sievu pastiprināta interese par latviešu tautas etnogrāfisko mantojumu un tautas tērpu darināšanas iespējām. Atbildes var saņemt arī Kultūras un tautas mākslas centra “Ritums” izstāžu zālē Jaunielā 29A, kur atklāta Tautas lietišķās mākslas studiju “Rīdze” un “Cilnis” jubilejas izstāde “Tautu meita rotājās”. Tajā apskatāmi studijas dalībnieku darinātie arheoloģiskie, etnogrāfiskie un mūsdienu tautas tērpu elementi.
Studijas “Rīdze” darbos dominējošais novads ir Kurzeme, kuru raksturo spilgtas krāsas un izteikti ornamenti. Košs ir daiļamatnieces Ingas Tapiņas darinātais rucavnieces tautastērps.
Nida pie jūras
“Esmu dzimusi Nidā, senā apdzīvotā vietā Rucavas pagastā. Klētī glabājās vecāsmātes pielocīta pūra lāde, uz kuras stāv rakstīts izgatavošanas gada skaitlis – 1874. Tātad, iespējams, tā ir nākusi no vecmammas vecmammas. Lādē glabājās pūrs – deķis, palagi, dvieļi, cimdi, zeķes, lindraki, krekli un pat tāda relikvija kā manas mātes garā bize. Lāde nekad nav stāvējuši tukša. Tās krājums nemitīgi tiek papildināts, jo mūsu sievietēm rokdarbi iet pie sirds. Mana māte nekad nesēdēja rokas klēpī salikusi. Arī es, cik vecums atļāva, vienmēr esmu bijusi rokdarbniece,” stāsta Inga.
Ar īpašu pateicību viņa atceras savu Rucavas skolas skolotāju Austru Trumpiku, kas iemācījusi tamborēt un adīt.
“Pie domas, ka man vajag savu tautastērpu, kaut kā dabiski nonācu jau skolas laikā, jo man mājās glabājās gatavi krekli un citu tērpa daļu paraugi, turklāt atmodas laikā tradīciju nozīmi nereti apspriedām arī skolā. To īstenot varēja tad, kad bija pieejama manta un līdzekļi. Vecmātes pūra lādes dibenā bija saglabājies sens pašaustas vadmalas gabals, no kā varēju uzšūt svārkus un vesti. Tomēr īsti labu rakstainu lina audumu veikalos nevarēju sameklēt. Aizgāju uz Tautas lietišķās mākslas studiju “Rīdze” un pajautāju, vai šeit var tādu iegādāties. Studijas vadītājs Māris Maniņš atteica – aud pati!” atceras Inga.
Tautastērps sākās ar nāmatu
Pirmais Ingai tapa nāmats. Tā Rucavā sauca sievu galvasautu. Meitas Rucavas pagastā nēsāja kaspines. Tās bija krāsainas, ar ornamentiem un puķu attēliem rotātas zīda lentes. Pirms kaspines aplikšanas matus pina ragos. Sievas arī matus kārtoja ragos un pēc apsiešanas nāmats apņēma galvu no visām pusēm. Nāmata galus rotāja ar baltu lina mežģīni.
Rucavas krekli bija balti ar izšūtiem krūmu rakstiem plecu galos. Krekla saspraušanai lietoja vienu vai vairākas krekla saktiņas. Studijas jubilejas izstādē redzamie Ingas krekli rotāti ar sarkanajiem rakstiem Rucavas krustdūrienā un balto darbu tehnikā. Tautastērpam piederīgas ir arī baltas zeķes.
Atsevišķs stāsts ir par sagšām, ko lepnās un turīgās rucavnieces nēsāja veselas trīs. Sagšas nesedza pār pleciem, bet nēsāja, ar saktu čupu saspraustos galus uzliktus virs labās rokas elkoņa. Pašā apakšā bija balta vilnas sagša. Tās redzamās malas izšuj ar sarkaniem rakstiem un malās veido īsas krāsainas bārkstis. Pāri sagšai sedz mārģeni – rūtainu villaini, gar kuras malām piešuva krāsainas bārkstis. Trešā ir galdainā rakstā austā linu snātene, kuras malas rotāja ar tamborētu kokvilnas diegu mežģīni. Katra nākamā sedzamā kārta ir nedaudz mazāka kā iepriekšējā, tātad var redzēt smukākās daļas no visām trīm. Visas trīs sagšas sasprauž ar saktu čupām – vienu virs otras stiprinātām dažāda izmēra saktām. Rucavas novada brunčus gatavo no viena materiāla, tāpat kā ņieburus. Brunčus un ņieburus grezno ar brokāta lentēm – tresēm, gar apakšmalu pašujot sarkano joslu.
“Man ir divas māsas, un tām arī ir savi tērpi. Visām kopā mums tautastērpu darināšana un nēsāšana ir nepārtraukts process, jo tas ir vairāk nekā apģērbs. Tautastērps ir domāts godiem. Tas arī godam valkājams, godos vai arī īpašos brīžos, piemēram, ja svētkos jāuzstājas uz skatuves. Kad plāno izgatavot tautastērpu, uzreiz jāparedz, kādam nolūkam tas būs domāts. Piemēram, dejotājiem jābūt īpašai brunču formai, lai griežoties lindraki skaisti plīvotu,” Inga pasmaida.
Vērtējums: pārzina vairākas tehnikas
Māris Maniņš, Tautas lietišķās mākslas studijas “Rīdze” vadītājs: “Daiļamatniece Inga Tapiņa pēc rakstura ir īsta rucavniece. Lai gan ar rokdarbiem viņa nodarbojas brīvajā laikā, ja viņa ko dara, tad dara pa īstam un neko “šādu tādu” neatzīst. Jāuzteic Ingas universālisms, viņai izdodas kvalitatīvi strādāt vairākās tehnikās. Gan aušana, gan izšūšana, gan tamborēšana, gan adīšana viņai padodas viegli. Ļoti labs piemērs tam, kā latviešu sieviete ar prasmi un neatlaidību var izgatavot sev ļoti kvalitatīvu tautastērpu.”
