“Atvērtajās durvīs svešs vīrietis ar ieroci rokās!” Pirms 80 gadiem tautu izkāva ar brutālu teroru 47
Ainārs Bambals, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad aprit 80 gadi kopš 1941. gada 14. jūnija Latvijas iedzīvotāju pirmās masveida deportācijas. Toreiz 14. jūnijs bija auksts, apmēram tāds, kāds šogad bija ceriņu ziedēšanas laiks. Ceriņi ziedējuši ilgi. Un katrā izsūtīto ģimenē nakts no 13. uz 14. jūniju atnāca pa savam.
Latvijas iedzīvotāju aresti sākās uzreiz pēc Latvijas okupācijas un sekojošās aneksijas.
Politiskās represijas vērsās pret Latvijas politiskās policijas, Armijas štāba informācijas daļas vadošajiem darbiniekiem, policistiem, virsniekiem, robežsargiem, aizsargu organizācijas dalībniekiem, cietumu uzraugiem, politisko partiju, tajā skaitā arī nacionālo minoritāšu partiju vadītājiem un aktīvistiem, krievu emigrācijas organizāciju dalībniekiem, rūpniekiem, tirgotājiem, latviešu nacionālistiem.
Bet naktī uz 1941. gada 14. jūniju Latvijā un citās Baltijas valstīs tika īstenota specifiska padomju politiskā terora akcija – iedzīvotāju piespiedu pārvietošana uz Sibīriju, galējiem ziemeļiem, jeb deportācija.
Līdzīgas deportācijas šajā laikā notika arī citās teritorijās – Besarābijā, Rietumukrainā, kuras Padomju Savienība bija ieguvusi 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta rezultātā.
Tādā veidā Padomju Savienība sistēmiski atbrīvoja šos savus jauniegūtos rietumu apgabalus no “sociāli bīstamiem elementiem”, pārvietojot sev it kā potenciāli bīstamos iedzīvotājus uz Sibīriju, ziemeļiem, Kazahstānu un citiem attāliem PSRS reģioniem, jo valsts gatavojās karam ar nacistisko Vāciju.
Tā bija “piefrontes teritorijas” tīrīšana. Cik vienkārši!
Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā atšķīrās no politiskajiem arestiem PSRS ar savu masveidīgumu un to, ka pat formāli netika meklēti nekādi iegansti, deportācija skāra ne tikai konkrēto personu, bet arī ģimenes locekļus, tajā skaitā mazus bērnus un vecus cilvēkus.
Nebija pat izsūtīšanas lietu
Šogad aprit divdesmit gadi, kopš Latvijas Valsts arhīvs izdeva piemiņas grāmatu “Aizvestie”, kurā apkopotas ziņas par 15 424 represētajiem no visiem apriņķiem.
Kas pa šiem 20 gadiem nācis jauns zināms par represijām?
Nu jau vairāk nekā desmit gadus, kopš spēkā stājies Latvijas–Krievijas starpvalstu līgums par apbedījumu statusu abās valstīs, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs turpina apkopot un papildināt ziņas par represētajiem, izmantojot bijušās Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Informācijas centra (IC) kartotēkas ziņas.
Nezinātājam jeb cilvēkam no malas plašākai sabiedrībai kopumā maz zināms fakts, ka šajā kartotēkā atrodas ziņas arī par tiem represētajiem, par kuriem līdz šim nav bijusi informācija t.s. ģimeņu izsūtīšanas lietās, kas pirms 20 gadiem tika publicēta piemiņas grāmatā “Aizvestie”.
No arhīva dokumentiem ir redzams, ka 1941. gada deportācijas akcijā pavisam bojā gājuši 5937 Latvijas iedzīvotāji. Minētā kartotēkā atrodamas ziņas par Arhangeļskas apgabala Oņeglagā bojā gājušajiem.
Pārsvarā tie bija Latvijas ostu krāvēji, celtnieki, gadījuma darbu strādnieki vai vienkārši personas bez noteiktas dzīvesvietas, kas laikā no 15. līdz 17. jūnijam tika apcietinātas un nosūtītas uz Oņeglagu, kur mira bada nāvē 1942. gada ziemā.
No 1941. gada 14. jūnija deportācijas Oņeglagā saskaņā ar Latvijas Valsts arhīva datubāzes datiem bojā gājuši 117 izsūtītie. Līdz ar to deportācijas akcijā bojā gājušo skaits pārsniedz 6000.
Tā saucamo izsūtīšanas lietu vairākumā gadījumu šīm personām nav, tikai jau minētā Latvijas PSR IeM informācijas centra kartotēka.
Ardievas ziedošajam ceriņkrūmam
Kā liecina represēto atmiņas, tad 1941. gada jūnijs bija tikpat auksts kā šogad pēc 80 gadiem.
No Ligijas Plotkas atmiņām “Atmiņu dārzā” par tēvu Andreju Švirkstu:
“Satraukta mostos un redzu – atvērtajās durvīs svešs vīrietis ar ieroci rokās, aiz viņa citi vanda dzīvokli, kaut ko meklē. Tēvs no pagultes izvelk sen sagatavotu čemodāniņu un nāk pie mums. Viņš mūs mierina un uzaicina noskaitīt kopīgu lūgšanu.
Čekisti nesaprot viņa vēlmi palikt pēdējo brītiņu ar savām meitiņām vienatnē. Tētis piever guļamistabas durvis vienreiz, otrreiz, bet zilbikši tās atkal atgrūž.
Tad tēvs izslejas un krieviski uzkliedz tā, ka bruņotajiem ģīmji noraustās, un durvis paliek pievērtas. Mēs raudam, drebam kā lapiņas pie sava vēl dzīvā koka pielipušas, bet viņš noskaita tēvreizi un ar krusta zīmi mūs svētī.
No istabas nevienam iziet neļauj. Tikai krusttēvam ir pavēlēts piebraukt zirgu pie durvīm. Čekistu ielenkts, tēvs ratos ieliek mugursomu un mazo čemodāniņu. Aiz ratiem viņš iziet pagalmā un apstājas pretī viesistabas logam, kur mēs, visi mājinieki, saspiedušies vaimanājam.
Tad tēvs drošiem soļiem aiziet pie ziedošā ceriņkrūma. Bruņotie satrūkstas, kliedz, vicina šaujamos, bet tētis atgriežas ar skaistu, ziedošu zaru rokās un savaldīgi ar to pamāj mums pēdējos sveicienus…
Mierīgs, stalts viņš iziet no savas mājas pa paša stādīto gatvi ar ceriņa zilo ziedu rokās.”
Ar asarām tas nav pierādāms
Par 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem ir gana daudz rakstīts. Cik svarīgas šodienas Latvijā ir represijas pārdzīvojušās paaudzes, viņu bērnubērnu ciešanas, emocijas un atmiņas? Ko katrs izjūtam šajā laikā?
Mums, arhīva darbiniekiem, kas ikdienā strādā ar ģimeņu izsūtīšanas lietām, droši vien ir savs skatījums uz cinisko deportāciju.
Lietu dokumenti ir skaudri nežēlīgi, ar savu traģiku, neskaitāmiem represēto lūgumrakstiem dažādām tā laika PSRS amatpersonām ar sāpi par ģimeņu traģēdijām, par atbrīvošanu, par atgriešanos Latvijā. Sevišķi traģisks ir Sibīrijas bērnu liktenis.
Latvijas iedzīvotāji tika nosūtīti uz Kirovas apgabala Vjatlagu, pārsvarā ģimenes galvas jeb vectēvi, tēvi un brāļi, vairākumā gadījumu vienkārši zemnieki, vairāk nekā 2500 vīru, mūsu nācijas lepnums.
Molotovas apgabala Usoļlagā nonāca vairāk nekā 1000 cilvēku – uzņēmēji, inteliģences pārstāvji, Krasnojarskas apgabala Noriļlagā nokļuva vairāk nekā 560 Latvijas armijas virsnieku.
Latvijas iedzīvotāji nonāca ieslodzījuma vietās – Kirovas, Sverdlovskas, Astrahaņas, Krasnojarskas, Jeņisejskas, Ziemeļkazahijas apgabala Petropavlovskas cietumos.
Valstsvīri, diplomāti, ģenerāļi 1941. gada jūlijā-oktobrī tika nošauti Maskavas apgabala Butovas poligona Komunarkā.
Totālā čekistu uzraudzībā
Ik gadu mēs pieminam un atceramies šīs dienas traģiskos notikumus. Ik gadu šo dienu tiešo aculiecinieku kļūst aizvien mazāk un mazāk. 90. gados dzīvi vēl bija vairāki tūkstoši liecinieku, šobrīd vien daži desmiti.
Pārsvarā vecumā tuvu pie 90 vai vecāki. Dzintra Geka viņus dēvē par “Sibīrijas bērniem”, tie ir tie, kas izsūtīšanas brīdī bija 2–14 gadus veci vai pat nedzimuši mātes miesās, vai kuri piedzima jau izsūtījumā Sibīrijā.
No Ilmāra Knaģa atmiņām:
“Mēs atgriezāmies Dzimtenē. Bet nevienam mēs šeit nebijām vajadzīgi. Mēs bijām nevēlamas personas. Mūsu vietu zem saules bija aizņēmuši “atbrīvotāji”.
Bijām atgriezušies it kā uz likuma pamata saskaņā ar PSRS Izglītības ministrijas pavēli par izsūtītiem nepilngadīgiem bērniem, bet par mums ņirgājās, apvainoja bēgšanā… starp mums maz atradīsies tādu, kuri toreiz nebūtu iekļuvuši apburtajā lokā, nepierakstīja [dzīvesvietā], kamēr nebiji iestājies darbā, un neņēma darbā, kamēr nebiji pierakstījies… Bija šantāža, notika vervēšana “stukačos”…”
Kāda bija represēto atgriešanās Latvijā? Ļoti dažāda. No represēto atmiņām redzams, ka vajāšanas, diskriminācija un uzraudzība no PSRS valsts drošības dienestu puses ilga līdz pat PSRS sabrukumam.
Par to liecina čekistu ieraksti dokumentu izmantošanas lapās VDK arhīva krimināllietās un ģimeņu izsūtīšanas lietās.
Šīs lietas čekisti vētīja ik reizi, kad notika kāds svarīgs pavērsiens represēto ģimenēs: čekisti veica “totālo uzraudzību” pār represētajiem, ieraksti dokumentu izmantošanas lapās ir lakoniski – tāds un tāds iepazinies ar konkrēto krimināllietu sakarā ar bērna iestāšanos kādā no Latvijas augstskolām, sakarā ar pielaidi kādiem slepeniem darbiem, sakarā ar došanos pie ārzemju radiem kapitālistiskajās valstīs, sakarā ar iespējamo vervēšanu, sakarā ar dēla iesaukšanu kādā no padomju armijas speciālā režīma daļām utt.
Represētie to visu ir pieredzējuši uz savas ādas. Un tikai viņi var pastāstīt par šīm padomju režīma vajāšanām.
Epiloga vietā
Jau vairāk nekā desmit gadus, kopš Latvija un Krievija ir noslēgušas starpvalstu līgumu par apbedījumu statusu abās valstīs, proti, Latvijas apbedījumiem Krievijā un Krievijas apbedījumiem Latvijā (Krievijas prioritāte ir Latvijas teritorijā kritušie sarkanās armijas karavīri) Latvijas Brāļu kapu komiteja ir gādājusi par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju piemiņas iemūžināšanu pieminekļos Krievijā.
Pavisam 12 vietās (skat. 2017. gada oktobrī atklāto pieminekli Tomskas apgabala Kargasokas rajona Novojugino ciemā 252 tur bojā gājušajiem Latvijas iedzīvotājiem).
Šobrīd kavējas pieminekļa uzstādīšanas darbi Kirovas apgabala Rudņičnajā (Vjatlagā) tur bojāgājušajiem vairāk nekā 2500 Latvijas iedzīvotājiem – vīriem, tēviem, brāļiem. Bet arī viņu piemiņa tiks iemūžināta.
Tāpat šo gadu laikā uz Latviju ir atvestas vairāku simtu latviešu leģionāru mirstīgās atliekas, kas pārapbedītas Lestenes brāļu kapos.
Raksta sagatavošanā izmantoti Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva dokumenti un politiski represēto Ilmāra Knaģa, Ligijas Plotkas (Švirkstas) atmiņas.
Uzziņa
Latvijas Nacionālā arhīva izstāde Jau desmit gadus Latvijas Nacionālais arhīvs veido izstādi “1941. gada 14. jūnijs Latvijas apriņķos” (http://www.archiv.org.lv/aprinki1941/).
2011. gadā aizsāktā virtuālā izstāde 2015.–2016. gadā papildināta ar represēto atmiņām, fotogrāfijām, Latvijas novadu muzeju materiāliem.
Izstādes autoru iecere bija piedāvāt koncentrētu izklāstu par deportācijas sagatavošanu un norisi Latvijā kopumā un atsevišķos Latvijas apriņķos.
Katra apriņķa ietvaros arhīvs publicēja deportēto iedzīvotāju sarakstu, dokumentus un foto no atsevišķu ģimeņu izsūtīšanas lietām, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā, un šo pašu ģimeņu locekļu atmiņas un fotogrāfijas.
Deportēto iedzīvotāju saraksts datubāzē sakārtots apriņķu alfabētiskā secībā pēc 1941. gada 14. jūnijā esošā administratīvi teritoriālā iedalījuma un arhīva lietu dokumentos minētās pastāvīgās dzīvesvietas vai vietas, kur izsūtāmais cilvēks faktiski arestēts un no kuras izsūtīts.
Kā virtuālās izstādes ieceres īstenojums 2011. gadā tika atvērta Cēsu Zonālā valsts arhīva un Latvijas Valsts arhīva kopīgi izveidotās virtuālās izstādes “1941. gada 14. jūnijs Latvijas apriņķos” sadaļa “1941. gada 14. jūnija deportācija Cēsu un Madonas apriņķos”.
Tās nolūks tolaik bija godināt 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto piemiņu un iepazīstināt ar nelielu daļu no dokumentārajām liecībām, kas par deportāciju no Cēsu un Madonas apriņķiem glabājas abos arhīvos un izsūtīto personīgajos arhīvos.
2013. gadā virtuālo izstādi papildināja sadaļa “1941. gada 14. jūnija deportācija Ventspils un Talsu apriņķos”, kas tolaik bija tapusi Ventspils Zonālā valsts arhīva sadarbībā ar Latvijas Valsts arhīvu.
Šīs sadaļas autori piedāvāja ieskatu dokumentos, kas par deportāciju no Ventspils un Talsu apriņķiem glabājas abos arhīvos, izsūtīto atmiņas un fotogrāfijas.
2014. gadā tika turpināta sadaļa “1941. gada 14. jūnija deportācija Rēzeknes apriņķī”, ko bija veidojusi Rēzeknes Augstskolas vēstures maģistrantūras 2. kursa maģistre Jeļena Aļeksejeva sadarbībā ar Latvijas Valsts arhīvu.
Šīs sadaļas autori piedāvāja ieskatu dokumentos par deportāciju no Rēzeknes apriņķa, kas atrodami izsūtīto ģimeņu lietās Latvijas Valsts arhīvā, Jeļenas Aļeksejevas publicēšanai sagatavotās intervijas ar izsūtītajiem un fotogrāfijas.
2015. gadā arhīvs veidoja virtuālās izstādes turpinājumu – sadaļu “1941. gada 14. jūnija deportācija Aizputes, Kuldīgas un Liepājas apriņķos”, kas bija tapusi Latvijas Valsts arhīva sadarbībā ar Liepājas Zonālo valsts arhīvu un Kuldīgas novadpētniecības un mākslas muzeju.
Izstādē bija izmantoti arī Liepājas muzeja Okupācijas nodaļas materiāli un izsūtīto personīgie arhīvi. Sadaļas autori piedāvāja ieskatu dokumentos par deportāciju no Aizputes, Kuldīgas un Liepājas apriņķa, izsūtīto atmiņas un fotogrāfijas.
2016. gadā tika turpināta virtuālās izstādes sadaļa “1941. gada 14. jūnija deportācija Valmieras apriņķī”, kas tapusi Latvijas Valsts arhīva sadarbībā ar Valmieras Zonālo valsts arhīvu, Valmieras politiski represēto biedrību un Valmieras novadpētniecības muzeju. Izstādē izmantoti arī Limbažu novadpētniecības muzeja materiāli un izsūtīto personīgie arhīvi.
Šogad plānots pabeigt izstādes sadaļu par Abrenes, Bauskas, Daugavpils, Ilūkstes, Jelgavas, Jēkabpils, Ludzas, Tukuma, Valkas apriņķiem.
Izstādes autori izsaka lielu pateicību fonda “Sibīrijas bērni” vadītājai Dzintrai Gekai par iesūtītajām 1941. gada 14. jūnija represēto atmiņām, kā arī izsaka visdziļāko pateicību Latvijas muzejiem, kas snieguši atbalstu.
Lai piemiņu uzturētu spēkā
Šogad aprit 80 gadi kopš liktenīgā 1941. gada 14. jūnija, kad uz Sibīriju tika aizdzītas mātes ar maziem bērniem, bet tēvi tika nošauti vai mira bada nāvē Gulaga nometnēs.
Mēs neesam aizmirsuši no Latvijas aizvestos bērnus, kuri nosala, nomira badā, zaudēja tēvus un mātes, brāļus un māsas. Bērnus, kuri izdzīvoja un atgriezās, bet viņus izsūtīja vēlreiz. Atgriezās tikai daļa izsūtīto. Cilvēki tika iznīcināti vai asimilēti.
Lai jūsu pārdzīvotais vienmēr paliktu nākamo paaudžu atmiņā, fonds “Sibīrijas bērni” organizē konferences un koncertus, bērnu zīmējumu un sacerējumu konkursus, katru gadu rīkojam ekspedīcijas uz Sibīriju, veidojam filmas un ceļojošās izstādes, izdodam grāmatas.
Šogad tikšanās notiks 14. jūnijā plkst.10.25, ReTV, skatīsimies koncertu “Aizvestajiem” Latvijas Radio kora izpildījumā, diriģents Sigvards Kļava.
14. jūnijā plkst.21.05, LTV1, skatīsimies jauno filmu “Ceļš uz Sibīriju 1941”, filmā apkopoti materiāli par mūsu braucieniem pa izsūtījuma vietām Sibīrijā.
11. jūnijā plkst.16.00 Valsts Prezidents pieņems zīmējumu un sacerējumu konkursa uzvarētājus, darbus varēsim redzēt fonda “Sibīrijas bērni” mājas lapā.
Šogad visā Latvijā lasīti izsūtīto vārdi, domās būsim visi kopā.
Fonda vārdā Dzintra Geka
