Tautu draudzība Lutišķos 1
Spert soli pāri robežai, kuru mēs bailīgi vai, šodienīgos terminos izsakoties, korekti izliekamies neredzam, ir viena no teātra iespējām papētīt sabiedriskās domas šķērsgriezumu un paskatīties, ar kādām patiesībām tiek manipulēts. Pēc pagājušā gada veiksmīgās Vintenberga filmas scenārija lokalizācijas Daugavpils teātrī režisore Paula Pļavniece kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu ir sadūšojušās spert šo visai riskanto soli un uz tās pašas skatuves iestudējušas nelielu “pierobežas traģēdiju” ar nosaukumu “Lutišķi. Simtgade”. Neteikšu, ka abu meiteņu darbā atklātie noslēpumi šodien kādu šokētu, jo daudzkopienu sabiedrības jau krietnu laiku pasaulē ir kļuvušas par realitāti, kas radīta nacionālās kopības idejas sagraušanai, taču dramaturģiskais materiāls un tā scēniskais iemiesojums noteikti izraisīs gūzmu jautājumu, par kuriem domāt mums ir eksistenciāli svarīgi.
Lugas sižetu veido samērā vienkārša notikumu virkne ar pietiekami augstu ticamību, lai spēles ietvaros pārliecinoši postulētu šodienas situāciju. Mazā pierobežas ciematiņā ierodas režijas studente Inese, lai vietējā amatieru teātrī iestudētu savu diplomdarbu – Raiņa lugu “Spēlēju, dancoju”. Pašdarbnieku trupas sastāvu veido divas latvietes (viena no tām latgaliete) un seši cittautieši, kuru latviešu valodas zināšanas ir vairāk nekā pieticīgas. Inese nāk no Piebalgas un krieviski nerunā, viņas iecerētā iestudējuma koncepts ir diezgan sarežģīts un vēsturiski politizēts, Raiņa elli pārceļot uz čekas pagrabiem. Integrācijas fonda piešķirtie līdzekļi ir niecīgi, un mēģinājumu laiks viens mēnesis. Tātad izejas punktā jau ir nodrošināti visi apstākļi, lai pasākums beigtos ar fiasko un publika izrādē lielāko daļu savas uzmanību varētu veltīt aktieru spēlē trāpīgi atlasītām niansēm, kas caur personāžu rīcību aizvedīs mūs pie cēloņiem, kurus katrs skatītājs varēs skaidrot atbilstoši savai izpratnei un dzīves pozīcijai.
Iestudējums uz Daugavpils teātra skatuves, uz kuras atrodas arī publika, tiek spēlēts bez pārtraukuma, bet darbība nosacīti ir sadalīta piecos cēlienos. Katru ainu, pakāpies uz bērnu krēsliņa, ceremoniāli piesaka aktieris, un katra no tām par zināmu laika sprīdi mūs pietuvina iecerētajai pirmizrādei. Jaunās režisores svinīgu sagaidīšanu organizē Lutišķu Kultūras fonda vadītāja Janīna, liekot noprast, ka viņa šeit ir zināma autoritāte. Kristīne Veinšteina uz skatuves veido visai sulīgu provinces kultūrdarbinieka tēlu, kurā nav aizmirsta gan pompozi piepaceltā attieksme pret kultūru, gan cilvēciskās vājības, kas vislabāk izpaužas sev iedalītajā Leldes lomā. Pamazām sarodas arī pārējā trupa, kuras dalībniekus ar vērīgi nolūkotām detaļām un izturēšanās niansēm aktieri iezīmē kā apkārtējā sadzīvē atpazīstamus tipāžus, un “lielais piedzīvojums”, kas uz mēnesi izraus Lutišķus no snaudošās garlaicības, var sākties.
Pūloties noturēties uz tolerances šaurās laipas, kaut kā tiek pārvarēta valodas barjera un pēc pāris nedēļām Lelde jau provē kāzās dejot ar Totu. Mēģinājumu procesa atainojums režisoriski ir viena no daugavpiliešu izrādes veiksmēm, jo Paulai Pļavniecei tajā ir izdevies ideāli sabalansēt komisko ar nopietno, noturēt uz šīs šķautnes aktieru spēli un prasmīgi izmantot kontekstus, ko sniedz dramaturģiski atlasītie Raiņa lugas fragmenti. Pašdarbnieciskais spēles veids, kuru uz skatuves atjautīgi imitē aktieri, kopā ar Ineses ambiciozo konceptu ļaus pasmaidīt par daudziem teātra dzīves aspektiem, un, kad tam vēl pievienosies amatieru komentējošās replikas ar izrādes personāžu individuālajām attieksmēm pret notiekošo, smieklus apturēt jau būs neiespējami. Turklāt visās šajās komiski aizplīvurotajās norisēs iepīts to jautājumu mudžeklis, uz kuriem kultūrierēdņi pat necenšas meklēt atbildes, jo tās pārāk dziļi ietiecas šodien nevēlamu patiesību slāņos. Aiz režisores piedāvātās vēlmes palūkoties, “kā mēs sadzīvojam konkrētā vidē”, izrādē var ieraudzīt vienu otru “dzīves meistarstiķi” – dažādas slēptās darbības izpausmes savienot ar virspusējām parādībām, lai patiesība nebūtu skaidri ieraugāma. Katras nācijas pamats ir kultūra, jo tajā ir ieliktas tās pamatvērtības un pasaules skatījums, bet eksistenci tai nodrošina valoda. Nekādas politiķu inspirētas un kapitāla sponsorētas integrācijas šo faktu izmainīt nevar, bet biznesa interešu vārdā “uzpumpētās” cilvēku tieksmes pēc tūlītējas materiālās labklājības neko vairāk par atsevišķu kopienu veidošanos nacionālas valsts ietvaros radīt nespēj. Sergejs (Miroslavs Blakunovs), ierodoties uz mēģinājumu T–kreklā ar Putina bildi, skaidri liek noprast piederību krievu kultūrai, un nekas viņu nepiespiedīs no tās atteikties kaut kādas “nīkulīgas tautiņas, kuru visi kungi tikai sūc un sūc”, iecerētās integrācijas dēļ. Viņa dvēselē vērienīgi atbalsojas Ļermontovs, bet tāda “dzejnieciņa” kā Raiņa rakstītie panti nav pat uzmanības vērti. Varam jau sevi mierināt ar tā saucamo dabisko integrāciju, taču tas ir procentuāli neliels, lēns process un nav mākslīgi regulējams, jo to veido ar cilvēku iekšējo dzīvi saistīts apstākļu kopums.
Pieciem izrādes personāžiem – Konstantīnam (Mihails Abramovs), Jefrosinam (Jurijs Losevs), Antoņinai (Žanna Lubgāne), Karinai (Irina Kešiševa) un Marinai (Karīna Sidina) – topošajā amatieru iestudējumā ir iedalītas Raiņa lugas lomas, un dramaturģiskajā audeklā viņi iezīmē tos cittautiešu apziņas līmeņus, kuros sadzīviski eksistē mūsu sabiedrība. Labi fakturētajos aktieru izpildījumos tas izskatās komiski, bet, ja ņem vērā asociācijas, ko raisa katra personāža rīcības un domāšanas izpausmes, skatītāja uztverē var iezagties arī pa kādai traģikomiskai notij. Viņus visus vieno neapmierinātība, un, ja var ticēt Jungam, tad to galvenokārt raisa iesakņotības trūkums.
Labi mērķēts “akmentiņš pašu dārzā” ir Ineses Ivulānes-Mežales atveidotais pašapzinīgās, lepnās un mazliet stūrgalvīgās latgalietes Baņutas tēls, kurā joprojām mājo pamatots aizvainojums par “čivļu un čangaļu” nespēju rast kopīgu valodu tik daudzos tautas eksistencei svarīgos jautājumos.
Lugas protagoniste Inese caur emocionāli atturīgu, bet enerģētiski uzlādētu Zandas Mankopas spēli izrādē ieskicē kaut ko līdzīgu jaunās paaudzes latviskajam skatpunktam. Liberālisma, humānisma, ekoloģisma, multikulturālisma un citu “ismu” hipotētiskās atziņas tajā ir patvaļīgi sajaukušās mūsdienīgā “Red Bull” kokteilī, kas ceļ spārnos, bet aizlidot nekur tālu neļauj. Meitenes skatījums uz politiskajām norisēm pašu mājās un pasaulē ir pagalam naivs, taču tajā jaušama cerīga, uz stabilām vērtībām balstīta griba rīkoties un intuitīva nojauta, kurā virzienā šo gribu vajadzētu vērst. Iestudējuma finālā gan no dažām didaktiskām tirādēm labāk būtu bijis atteikties – tas nāktu par labu gan Ineses lomai, gan izrādei kopumā.
Pēc aukstā kara pasaule ir mainījusies, šodien notiekošo amerikāņu filozofs un politologs Semjuels Hantingtons sauc par civilizāciju sadursmi un jautājumu “kurā pusē jūs esat” ir nomainījis cits jautājums – “kas jūs esat”? Galveno nozīmi mūsdienu globālajos procesos, kuru sīka daļiņa esam arī mēs, iegūst kultūras identitāte (reliģija ir kultūras komponente), kuru katra tauta cenšas saglabāt ar valsts institūciju palīdzību. Starp citu, izrādes blakustēma, kas ietverta arī lugas nosaukumā un īsi būtu formulējuma ar jautājumu – kam domāti simtgades pasākumi – visai dzēlīgi pieskaras šai institūciju darbībai. Kampaņveidīgā kultūrpolitika, kuru ne tikai Lutišķos realizē mūsu tautas kalpi, sen ir iestrēgusi ekonomisko faktoru mākslīgajā režģī un par aptverošām kultūras identitātes problēmām rūpējas maz. Vēl pavisam nesen tie varas pārstāvji, kas tik ļoti baidās no čekas maisu atvēršanas, to sauca par tautu draudzību, tādēļ pašiem vien mums nāksies iemācīties atjaunot savu vienotību, kura vienīgā var līdzēt latviskas kultūrtelpas nodrošināšanai un kurā ar savu pienesumu var rasties vēlme iekļauties arī daļai šeit dzīvojošo cittautiešu. Atvērtība vienam pret otru ir selektīva, jo katra dvēsele pieņem tikai to, kas viņu bagātina. Lai saprastu, kā tikt līdz šādam stāvoklim, vispirms ir jāmeklē jautājumi, kas vedina uz iepējamām atbildēm, un tieši to arī mākslinieciski pārliecinošā veidā dara Daugavpils teātra izrāde.
“Lutišķi. Simtgade”, iestudējums Daugavpils teātrī
* Režisore: Paula Pļavniece, dramaturģe Justīne Kļava, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Dace Sloka, gaismu mākslinieks Sergejs Vasiļjevs.
* Lomās: Zanda Mankopa, Miroslavs Blakunovs, Inese Ivulāne-Mežale, Kristīne Veinšteina, Mihails Abramovs, Jurijs Losevs, Žanna Lubgāne, Irina Kešiševa, Karīna Sidina.
