– Ko par tautas tērpu var uzzināt caur mikroskopu? 6
– Seno audumu fragmentus lieku zem mikroskopa, lai atrastu vilnas dzijas matiņus maksimāli tuvu oriģinālajai krāsai. Audumu gabalos visbiežāk sastopama tumši zila un brūna krāsa, rotājumos un šuvumos, kā arī celu jostiņās atrodama arī sarkanā un dzeltenā. Ar šīm četrām krāsām ir pilna arheoloģija, ar apmēram 17. gadsimtu parādās zaļā. Latvijā salīdzinājumā ar pārējo Eiropu esam ļoti labās pozīcijās, jo mums ir diezgan daudz atradumu. Palīdz smilšainā augsne, bronzas rotas audumu konservē, un tajā vietā tas saglabājies vislabāk.
– Vai mūsu senčiem krāsas bija tikai smukumam, vai arī tām bija kāda nozīme?
– Dzeltenā bija jaunu meitu krāsa, jo folklorā meitas simbols ir dzeltenā cielaviņa, pelēkā – puišu krāsa, viņus taču sauc par vanadziņiem. Brūnā nozīmēja aizsardzību, tā bija piemērota karavīriem, it īpaši tāpēc, ka šo krāsu iegūst no mizām un cilvēks folklorā tiek salīdzināts ar koku. Mēļā jeb tumši zilā līdzīgi kā citur Eiropā tiek uzskatīta par augstākās sabiedrības krāsu, simboliski saistīta ar debesīm, iespējams, pat ar uzkāpšanu debesīs – šis sižets parādās daudzos folkloras materiālos.
– Lasīju, ka sarkanā krāsa meitas vainagā kalpojusi par īpašu zīmi.
– Tas nozīmēja, ka šai meitai sākušās mēnešreizes un viņa ir ņemama jeb precama. Sarkanās krāsas pirmā nozīme ir asinis, bet tādā izpratnē kā dzīvības spēks. Sarkanā gan dod, gan ņem, arī kaitniecībā tā parādīsies. Latviešu folklorā ir arī daudz ziņu par visādām riebeklībām. Mūsdienās iedomājamies, ka viņi tolaik dzīvoja apgaroti saskaņā ar dabu, prata putnu un zvēru valodu, taču tādi paši vien bija kā šolaik – gan labi, gan slikti.
– Jums taču ir sava pieredze par to, kā dzīvot saskaņā ar dabu – pētnieki to sauc par vēstures rekonstrukciju.
– Kad atgriezos no studijām ārzemēm, iesaistījos Senās vides darbnīcā, ar kuru desmit vasaras pa pāris nedēļām pavadījām dabai maksimāli pietuvinātos apstākļos, lai saprastu, kā ļaudis senāk dzīvoja, strādāja, domāja. Ja reiz esmu sieviete, tad gribējās zināt, kas viņām tajos laikos bija jāmāk, kā gatavoja ēst, ko vilka mugurā? Iesākumā mums bija maz sadzīves priekšmetu – divi cirvīši, četri māla trauciņi, tērpi arī – nu tādi… Puiši cēla senās mājas, meitas gatavoja ēst. Pirmajā reizē gan viņi dikti novājēja, jo darīt smagu darbu un dzīvot tikai ar putrām nebija viegli. Tas šodien izraisa smaidu, bet sajūta, kādu toreiz guvu, ka tur ir tāda vēstures elpa un viss tik ļoti atšķirīgs no mūsdienām, vairs nekad nav bijis. Nākamajos gados romantikas daudzums samazinājās – vairāk pietuvojāmies skarbajai realitātei.
