– Kāda bija jūsu tēva, gleznotāja Jāzepa Pīgožņa, līdzdalība ierasti sievišķīgajā rokdarbu un tērpu pasaulē? 6
– Viņš bija lielisks stāstnieks – mums ar māsu bija tā laime klausīties tēta teiktās tautas dziesmas, pasakas. Es viņu saucu par teicēju, jo jebkuru gadījumu viņš pastāstīja daudz interesantāk, nekā tas patiesībā notika. Tētis prata ļoti daudz amatniecisko lauku darbu un pat matus griezt – varēja safrizēt mūs ar māsu arī. Ja vajadzēja kādu lietu izgatavot, viņš tikai paskatījās paraugu un zināja, kā to lietu izdarīt. Kara laikā, būdams vēl pavisam mazs puika, no santīmiem meitām taisījis laulības gredzenus, grebis koka tupelītes. Man arī bišķiņ šī spēja piemīt – tikai rūpīgi jāpaskatās un tad var izdomāt, kā ko dabūt gatavu.
Kad vecāki nopirka māju pie Ērgļiem, dabūjām strādāt dažādus lauku darbus – māku zāli pļaut ar izkapti, ar vienu sērkociņu iekurināt ugunskuru, to man ierādījis tētis. Uzaugu ar domu, ka visi Latvijā svin Jāņus pēc senajām tradīcijām tā, kā mēs to darījām Ērgļu mājās. Un tikai daudz vēlāk es sapratu, ka citi tā nebūt nedara, un tas bija liels pārsteigums.
– Kad tikāt pie sava tautiskā apģērba?
– Tautas tērps bija mans lielais sapnis. Pašu pirmo variantu – rakstainus lina brunčus un baltu kreklu – uzšuva mamma. Kad man palika 17 gadi, kādā Brīvdabas muzeja gadatirgū noskatīju brunčiem vilnas audumu un tiku pie sava pirmā etnogrāfiskā tautas apģērba. Nākamos brunčus iegādājos ar domu, lai būtu krāsās jautrāki un priecīgāki un ārzemniekiem no tiem žilbst acis. Tolaik etnogrāfiskais apģērbs man šķita skaistāks nekā senais, laikam košo krāsu dēļ. Tagad man ir arī senais tautas tērps.
– Pašas šūts?
– Kāda slavena amerikāņu seno apģērbu pētniece savu monogrāfiju sāka ar vārdiem, ka pirmais, ko apģērbu pētnieks var darīt, pats apgūt šīs prasmes. Jo vairāk to daru praktiski – kaut vai šuju jau divdesmito kreklu –, jo vairāk rodas izpratne. Man patīk kaut ko darīt ar rokām, citādi ar galvu vien jāstrādā.
Mums ar māsu bija viens periods, kad izmēģinājām krāsošanu ar dabas krāsvielām. Tās bija arī mokas! Piemēram, tradīcija krāsot vilnu ar augu krāsu ir pārtrūkusi, tāpēc sanāk taustīties un meklēt, lai atkal uzķertu šo paņēmienu. Likām lietā pat metodi ar raudzētām čurām, kas bieži tiek pieminēta un izmantota, lai iegūtu šo krāsu, taču tā arī neizdevās tikt pie mēļā toņa. Pazaudēt var jebko vienas paaudzes laikā, bet to atgūt ir daudz grūtāk. Var arī nesanākt.
