Seno baltu tērps – spēks un iedvesma. Saruna ar tautas tērpu pētnieci Ievu Pīgozni 6
Redz, kā sanāca, aizbrauca mākslinieku Pīgožņu meita Ieva uz Īriju un tur atrada savas dzīves lielo uzdevumu. Nopietni. Tas notika tā. Pēc trīs studiju gadiem Kultūras Akadēmijā viņa tikpat ilgi nomācījās Norvēģijā un tad pārcēlās uz īru salu, lai iegūtu maģistra grādu. Bija 1998. gads un kādu nakti pie Ievas atnāca sapnis. – Stāvēju pie sētiņas un skatījos, kā otrā pusē tautas tērpos danco cilvēki, kad kāds man teica – ja tev tie tautas tērpi un tautas dziesmas tā patīk, tad dari ar to kaut ko.
Vēl nekad viņa nebija sekojusi likteņa zīmēm, taču šoreiz nosapņoto ņēma nopietni, atgriezās dzimtenē un – palika tautas tērpu zem mikroskopa. Nupat finiša taisnē nonākusi ar doktora disertāciju par seno baltu apģērba krāsām un to nozīmi Latvijā.
“Mājas Viesis” aicina Ievu Pīgozni uz sarunu par viņas ceļu pa senā apģērba pēdām laikā, kad katrs top aicināts Latvijas simtu gadu jubileju sagaidīt ar savu tautas tērpu mugurā.
– Diez vai latviešu senā apģērba pētniecība sākās tikai ar zīmīgo sapni?
– Es negāju bērnudārzā, uzaugu darbnīcā, kurā mamma auda gobelēnus, un mēs ar māsu piedalījāmies visos procesos – mums uzticēja kamolu tīšanu, arī dziju krāsošanā bijām klāt. Kamēr mamma veidoja lielo gobelēnu, mums kaut kas bija jādara – apkārt bija ļoti daudz grāmatu, varējām tās skatīties, bet mani īpaši uzrunāja kartīšu komplekts ar Latvijas tautas tērpiem. Varēju stundām skatīt un pētīt tās kartītes ar piegrieztnēm, rakstiem un izšuvumiem, rotājumiem. Atceros, ka no kartītēm apguvu arī vienu daļu vietvārdu. Redzu Rūjienas tautas tērpu, prasu – mammu, kur tā atrodas? Vai arī – kur ir Abrene? Nu tad sekoja stāsti par Abreni. Tas bija pats sākums, kā es iepazinos ar tautas tērpu, jo tolaik jau nebija tādu grāmatu kā tagad.
Vēl mani bērnībā piesaistīja folkloras kopa “Skandinieki”. Mana ģimene apmeklēja folkloras pasākumus, Brīvdabas muzeja sarīkojumos mēs vienmēr piedalījāmies, un “Skandinieki” kļuva par manu lielo elku. Ļoti, ļoti patika viss, ko viņi darīja, dažas dziesmas vēl tagad perfekti zinu, bet visvairāk sajūsmināja tas, ka katram dalībniekam bija atšķirīgs tērps, nevis kā tolaik daudziem kolektīviem, kad visiem mugurā viena novada apģērbs. Protams, ka gribēju būt “Skandiniekos”, trinos mājās vecākiem, bet man teica – tik mazu bērnu tur vienu pašu neņems!
