Etnogrāfe: Tā ir lielākā nelaime, ka vairāku paaudžu priekšmeti savilkti vienā ģērbā un pasniegti kā tautastērps 11
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Etnogrāfes Aijas Jansones jaunākajā izdevumā “Tautastērpa komplektēšanas pamati” apkopoti pētījumi par tautas ģērbšanās kārtības maiņu Latvijas teritorijā, sākot ar 19. gadsimta pirmo pusi un beidzot ar 19./ 20. gadsimta miju.
Zinātnieces ideja un pētījumi atspoguļojas arī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē līdz pat februāra beigām atvērtajā izstādē “Skroderdienas Bonaventuras muižā”, kas atklāj drēbnieka amata attīstību Latvijas teritorijā no 19. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta sākumam.
Aija, jūsu radošajā pūrā ir vairākas grāmatas, to skaitā “Rucavnieku apģērbs cauri laikiem”, “Krustpils villaines” un citas. Kas ir jauns un īpašs nupat klajā nākušajā izdevumā “Tautastērpa komplektēšanas pamati”?
A. Jansone: Tas ir Nacionālā kultūras centra izdevums, pie kā esmu strādājusi vairākus gadus, vākusi materiālus no tautastērpu izstādēm Vecpiebalgā un citviet Latvijā, kā arī tautastērpu skatēs Dziesmu svētkos. Šeit ir jauns materiāls, kas līdz šim nekur nav redzēts, jauni fotoattēli ar labākajiem tērpiem un to autoru vārdiem.
Visu savu apzinīgo zinātnieces mūžu esmu veltījusi tam, lai parādītu, ka tautas apģērbs nekad nav stāvējis uz vietas, tas vienmēr attīstījies, gājis laikam līdzi, ietekmējies no redzētā, kaut ko no tā pieņemot, izmainot, kā arī atmetot…
Šajā izdevumā materiālu nosacīti dalu trīs daļās – tradicionālais tautastērps, tautastērps un pilsētas tipa apģērbs. Pirmajā aplūkoju senāko posmu, tā dēvēto tradicionālo tautastērpu jeb, kā tolaik teica, goda drānas. Jo tradicionālā tautastērpa jēdziens jau ir jaunradīts 20. gadsimtā.
Senākajam posmam – līdz 19. gadsimta vidum – raksturīgi taisnā diegā piegrieztie apģērbi: garās villaines, brunči, krekli, galvas auti… Ar 19. gadsimta vidu, ar pārmaiņām sabiedrības sociālajā, politiskajā, kultūras, mākslas un zinātnes dzīvē Eiropā, arī Latvijas teritorijā iezīmējās pāreja uz pilsētas tipa apģērbu.
Vīrieši ap 19. gs. 20.–30. gadiem pārgāja uz angļu tipa uzvalku, bet sievietes bīdermeijera mākslas stila ietekmē savu apģērbu nomaina tikai pēc 19. gs. 60. gadiem. Nāk modē strīpaini un rūtaini audumi, augumam piegulošās jakas, garāki un kuplāki brunči. Līdz 19. gadsimta vidum virsdrēbes kā sievietēm, tā vīriešiem šuva vīriešu kārtas skroderi pēc vienām piegrieztnēm.
Bet ar bīdermeijera laiku drēbes tiek šūtas konkrētam cilvēkam pēc individuāliem mēriem, tāpēc radās nepieciešamība pēc skroderu specializēšanās sieviešu un vīriešu apģērbu šūšanā.
Liels apvērsums apģērba attīstībā ir 1856. gads, kad Eiropā tiek sintezētas ķīmiskās krāsvielas, ar kurām var nokrāsot dzijas rozā, koši zaļā, dzeltenā, violetā, melnā un citās krāsās. Brunčos mainās krāsu zieds, sākas viskrāsainākais brunču laiks, kas ilgst līdz pat 19. gs. 90. gadiem, kad impresionisma mākslas stila ietekmē atkal notiek pāreja uz vienkrāsainiem virsdrēbju audumiem.
Grāmatā to visu mēģinu pamatot, parādīt, jo man ir svarīgi, lai cilvēki nejauktu kultūrvēsturiskos slāņus. Lai nevelk senos pie nosacīti jaunākiem apģērbiem. Vislielākā kļūda, ko mūsdienās redzam gan Dziesmu svētkos, gan televīzijā, gan kultūras sarīkojumos: vai visā Latvijā vīriešiem sašūti lielie, baltie, 19. gs. sākuma mudurainie mēteļi, kurus velk komplektā ar Bārtas, Rucavas un citiem sieviešu tērpiem, kas pieder jau 19. gadsimta pēdējām desmitgadēm.
Bet ir taču zināms, ka pēc franču revolūcijas visā Eiropā vīrieši pārgāja uz angļu tipa uzvalkiem, un tas nozīmē, ka tādi bija arī pie mums. Tāpēc aplami ir vilkt šo seno, balto mēteli kopā ar 19. gs. otrās puses sieviešu apģērbu. Jā, iespējams, šie apģērbi ir no viena novada, bet no dažādiem laikiem, tos šķir pat trīs paaudzes!
Ja, esot pārī, sievietes velk kādu no košajiem tērpiem, kas attiecas uz 19. gs. 60., 70. gadiem, tad vīrietim nevajag vilkt šo seno, muduraino mēteli, bet klasisku pelēka vilnas auduma (vadmalas) uzvalku. Tā ir lielākā nelaime, ka vairāku paaudžu priekšmeti savilkti vienā ģērbā un pasniegti kā tautastērps.
Mani kaitina, ka strīpainiem, rūtainiem brunčiem klāt sien rakstainas tekstila jostas, kas ir ļoti senas, un tās nevalkāja laikā, kad šuva strīpainos un rūtainos brunčus. Jostām ir cita funkcija, citas krāsas, citi ornamenti un cits apģērba komplektējums.
Es ikvienam, pirms darina vai iegādājas tērpu, ieteiktu ielūkoties jaunākajā etnogrāfiskajā literatūrā, lai nesadarītu neko lieku. Mums ir ļoti daudz labu meistaru, kas māk darināt visdažādākos rokdarbus, tautastērpu detaļas, bet problēma ir apģērba vēsturiskās attīstības izpratnē un komplektējumā.
Pie jums droši vien bieži nāk pēc padoma…
Koriem varbūt ir viens vai divi tautastērpi, bet deju kopām to ir vairāk. Praktiski visu novadu tērpi. Dejotāju paaudzes mainās, tērpu noliktavas pilnas tā, ka jaunie dejotāji vairs nesaprot, kas ir kas.
Ir bijuši gadījumi, kad mani aicina uz šīm noliktavām skatīties, kuram novadam kas pieder, kā komplektēt, lai tērps būtu pietuvināts vēsturiskajai patiesībai. Arī mūsu Deju svētku virsvadītāji Purviņš, Ērglis, Mažāne (Jānis Purviņš, Jānis Ērglis, Ilze Mažāne. – Red.) ir lūguši padomu tautastērpa komplektēšanā.
Kā radās kļūmīgā pieeja tautastērpa komplektēšanā neņemt vērā laikmetu?
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad strādāja etnogrāfe Mirdza Slava, Biruta Zunde un citi, arī vēlākajos gados Latvijas vēstures muzejs pētniecībā vairāk koncentrējās uz teritoriālo, mazāk uz vēsturisko principu. Tāda bija tā laika pieeja. Es atkal cenšos ieviest vēsturisko principu.
20. gadsimta sākumā, kad sāka izdot pirmās grāmatas, materiālu bija samērā maz, un ieviesās jocīgas lietas. Piemēram, zeķes sievietēm un vīriešiem ar atlokāmiem vaļņiem. Tādas bija publicētas žurnālā “Mūsu Mājas Viesis” 1938. gadā ar parakstu – sportiskas zeķes ar tautisku valni.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā trīsdesmitajos gados latviešu rokdarbnieces aktīvi piedalījās starptautiskajās izstādēs Francijā un citur, gūstot augstu novērtējumu un medaļas, jo rokdarbi bija patiesi smalki. Izstādē uzradās ārzemju pasūtītājs (amerikānis) un pasūtīja lielu apjomu sporta zeķu ar tautisku, atlokāmu valni.
Un, kā nesen samitam adījām cimdus dāvanām, tā toreiz amerikāņiem – zeķes! Dāmas tā aizrāvās ar adīšanu, ka sāka šo zeķu modeli vilkt pie sieviešu un vīriešu tautastērpa. Bet tradicionālā tautastērpā patiesībā nav bijusi neviena zeķe ar atlokāmu valni!
Kāds tautastērps ir jums pašai?
Man ir divarpus tērpu. Viens ir Cesvaines tērps, kaut ar Vidzemi tikai tik liela saistība, ka kādreiz biju precējusies ar vidzemnieku. Bet šo tērpu izvēlējos tādēļ, ka man ļoti patika Cesvaines sievas izšūtā cepure, kurai pateicoties nokomplektēju visu pārējo tērpu.
Vēl man ir Vecpiebalgas tērps, ko daļēji palīdzēja sagādāt Piebalgas audējas. Kad iznāca grāmata “Piebalga bija, ir un būs”, tās atvēršanas ceremonijā Vecpiebalgā man uzdāvināja Piebalgas sieviešu brunču audumu un Piebalgas sievu cepuri. Kreklu darināju pati, un ņieburs arī jau ir. Vēl man ir vasaras lina apģērbs.
Tautastērps ir mugurā Dziesmu svētku dalībniekiem, ir, kas to velk lielos godos, bet – kur vēl?
Tā kā strādāju Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, ir reizes, kad šeit velkam tērpus un piedalāmies sarīkojumos, bet, godīgi sakot, visbiežāk tautastērpu uzvelku starptautiskās konferencēs, kur atklāšanas dreskods ir tieši šāds.
Tajā prezentēju savu zemi. Kad starptautiskos forumos uzvelkam katrs savas zemes tērpu, parādās īpašais tautas raksturs, kas ir atšķirīgs gan grieķim, gan polim un, ceru, arī latvietei.
Jūsu pašas skaistākais piedzīvojums tautastērpā?
Mana vīramāte bija kaucmindiete. Savu Lejasciema tautastērpu viņa atdeva man un es savukārt savai meitai Signei Jansonei, kura ar to mugurā piedalījās uzvedumā “Lai top” 2013. gada Dziesmu svētkos.
Viņa uzvedumā līgavai un līgavainim ielika rokās mazuli, jo senos laikos bija ticējums, ka jaunam pārim kāzās jāpatur rokās bērniņš, tad arī pašiem būs atvases. Un tā mazulīte bija mana toreiz trīs mēnešus vecā mazmeitiņa, kura tagad iet otrajā klasē, dejo baletu. Toreiz mazajai Elzītei uzšuvu linu krekliņu atbilstoši tradīcijai.
Tagad mazmeitai ir Smiltenes tautastērps, jo tajā pusē ir mūsu lauki. “Senajā klētī” iegādājos brunču audumu, un, kad šuvu, mazmeita vaicāja, vai šajā tērpā viņa varēs iet uz “darbiņu”, kā mazā dēvēja bērnudārzu. Kad vasarā muzejā ir atvērts brīvdabas tirdziņš, tad viņa lepni staigā Smiltenes sarafānā.
Ar jauno grāmatu sasaucas arī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē atvērtā izstāde “Skroderdienas Bonaventuras muižā”.
Izstāde aptver laikposmu, kas rāda pāreju uz pilsētas tipa apģērbu – tās ir 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums. Un, tā kā apģērba attīstība, it sevišķi 19. gadsimta beigās, lielā mērā bija saistīta ar Eiropas kultūru, muižu, pilsētu, lielākajiem centriem, izmantojām Bonaventuras muižas nosaukumu, kuras vēsturiskajās ēkās pašreiz atrodas muzeja administrācija, lai parādītu, kā nosacīti muiža laukos ietekmēja apģērba maiņu.
Izstādes pamatā ir mans pētījums par skrodera amata attīstību Latvijas teritorijā. Tas ir mīts, ka senajos laikos sievietes bija tik ārkārtīgi čaklas rokdarbnieces, kurām mūsdienās netiekam līdzi.
Tāpat kā šodien, arī senajos laikos nebija visām meitām šūpulī ielikta rokdarbnieces prasme, tāpēc talkā nāca meistares, kas izpildīja pasūtījuma darbus. Un arī mūsdienās ir tīrradņi, kam padodas rokdarbi, kas to dara no sirds un izcili darina arī tautastērpu.
Tēmas vizualizācijai izmantoti muzeja krājuma materiāli, bet laikmeta noskaņas radīšanai izstādīti arī ārkārtīgi interesanti privātpersonu dotie priekšmeti.
Izstādē redzam 19. gadsimta beigu skroderu darbarīkus – gludekļus, šujmašīnas, šķēres, mērus, pogas, sieviešu un vīriešu šūtās drēbes, rotaslietas, 19. un 20. gadsimtu mijas skroderu grāmatas un gatavo apģērbu fotogrāfijas, kā arī mana pētījuma galvenās atziņas.
