Agris Liepiņš: Latvju strēlnieki – mūsu tautas varonīgā gara simbols 23
Manuprāt, mēs nesamērīgi daudz uzmanības pievēršam jezgai, kas sacelta ap devītā maija svinībām Maskavā. Atšķirībā no Eiropas tautām, kas uzvaru pār nacistisko Vāciju svin 8. maijā – vācu armijas kapitulācijas dienā, un pretēji krievu tautai, kurai labpatīkas uzvaras dienu svinēt 9. maijā, mūsu sirdīs šīs svinības nekad nebūs gaiša prieka pilnas. Ne jau tāpēc, ka latviešu tauta sērotu par fašistiskās Vācijas sagrāvi, nebūt ne! Uzvara pār nacismu ir svēta uzvara, bet latviešu tautai tā atnesa jaunu – Staļina okupāciju, daudzu latviešu palikšanu svešumā, nevainīgu ļaužu deportācijas, represijas, mocīšanu čekas pagrabos un bezgala sūras ciešanas. Raugoties svinību pasākumos, man vienmēr ir gribējies saņemt atbildi uz neatbildētu jautājumu – kāpēc mums uzvaras dienā ir liegta iespēja priecāties brīvi un no visas sirds, kāpēc latviešu tautai tēloti jāsmaida vai nu krievu okupantiem, vai sabiedrotajiem, kas, karam beidzoties, latviešu, lietuviešu un igauņu tautas pārdeva Staļinam?
Šogad mums, latviešiem, ir daudz būtiskāka gadadiena, ko ar lepnumu sirdī varam atzīmēt. Pirms simts gadiem – 1915. gadā – tika publicēts uzsaukums “Pulcējieties zem latviešu karogiem!”. No uzsaukuma nāca kaismīgi vārdi – “Lielajam naidu laikam jātop par lielu cerību un lielas apņemšanās laikmetu visā mūsu tautā. Brāļi, labāk cīņā doties, nekā nīkt un izputēt pa svešām ceļmalām! Kā arvienu, tā arī šinī grūtajā brīdī paliksim uzticīgi savai tēvu zemei un kalsim paši viņas likteni! Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!” Pirms simts gadiem tika dibināti latviešu strēlnieku bataljoni.
Latvju strēlnieki ir mūsu tautas varonīgā gara simbols, viņu cīņas ir Latvijas valstiskuma pirmsākums. Jaundibinātajās latviešu strēlnieku vienībās daudzi saskatīja nacionālā karaspēka aizsākumu. Rainis, uzzinot par bataljonu dibināšanu, no trimdas rakstīja: “Es apsveicu latviešu bataljonus kā brīvās Latvijas sagatavotājus, kā mūsu tautas gara pastāvības modinātājus, kā mūsu slavas paudējus.” Ar vēl nebijušu pacēlumu tauta izvadīja savus dēlus kara ceļos. Visas ielas bija pavadītāju pilnas, vesels ziedu lietus no logiem bira uz jauno puišu galvām. Latviešu tautas apziņā streļķi atstāja neizdzēšamas pēdas. Latvieši sevi apzinājās kā vienotu tautu, kā brīvus cilvēkus, kas spēj savu brīvību aizstāvēt ar ieročiem rokās. Tautasdziesmās paustais iemiesojās viņu dvēselēs – labāk mani karā kāva, ne celiņa maliņā, brīvu vīru karā kāva, suni ceļa maliņā. Strēlnieku ieguldījums latviešu tautas nacionālās pašapziņas veidošanā ir nenovērtējams. Tāpat kā šodien Ukrainā notiekošā karadarbība apvieno ukraiņu tautu un veido to par lepnu, neuzvaramu nāciju, pirms simt gadiem strēlnieku cīņas apvienoja latviešu tautu. Strēlnieku gars iedēstīja latvietī to brīvestības dzirksti, kas nav noslāpējama nekādos apstākļos.
Strēlniekiem tiek pārmesta piedalīšanās pilsoņu karā Krievijā un kalpošana Ļeņina valdībai. Padomju laikā strēlniekus pasniedza kā boļševiku lielākos līdzskrējējus, sevišķi akcentējot, ka Jukums Vācietis bija pirmais Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieks. Leģendārā strēlnieku pulkveža reabilitācija, viņa patieso uzskatu un nopelnu atzīšana Latvijas valsts izveidošanas veicināšanā vēl gaida savu kārtu. Iesākumam atcerēsimies maz zināmu liecību. 1938. gadā, pirms nāvessoda izpildīšanas čekas pagrabos stāvot šauteņu stobru priekšā, bijušais Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieks, Frunzes kara akadēmijas pasniedzējs, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka komandieris Jukums Vācietis skaitīja latviešu tautasdziesmu. Iespējams, ka to pašu – brīvu vīru karā kāva, suni ceļa maliņā…
