Jau otro gadu 17. marts tiek atzīmēts kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”
Kopš atmodas laikiem, kad par latviešu sarežģītajiem likteņiem II pasaules kara laikā un gandrīz piecdesmit gadus pēc tā varējām sākt runāt atklātu valodu, marts daudzus gadus pamatā bija iezīmējies sēru krāsās. Visvairāk ar 1949. gada deportāciju piemiņu, kad no 25. līdz 29. martam padomju vara uz Sibīrijas apgabaliem izveda vairāk nekā 40 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Arī ar 16. marta piemiņas pasākumiem, kas kā latviešu mobilizācijas sākšanas datums Hitlera Vācijas bruņotajos spēkos kopumā nekāds priecīgais notikums nebija, jo beigās rezultējās ar vairākiem desmitiem tūkstošu upuru.
Tomēr pavisam nesen kā valsts atceres diena noteikts datums, kas vismaz martā latviešu sērošanu varētu ne tikai līdzsvarot, bet arī ievērojami celt mūsu tautas spēku un pašapziņu. Šis datums ir 17. marts, kuru jau pagājušajā gadā pirmo reizi atzīmējām kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu.
Ko 17. marts atgādina
Kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu 17. martu Saeima lēma pasludināt pēc Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīvas 2021. gadā, to sasaistot ar Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memoranda parakstīšanas datumu. LCP Memorands ir vēsturisks dokuments, kuru vācu okupācijas apstākļos 1944. gadā parakstīja gandrīz divi simti Latvijas politisko darbinieku un inteliģences pārstāvju, izsakot prasību atjaunot Latvijas neatkarību, pamatojoties uz 1922. gada Satversmi. LCP priekšsēdētājs bija tiesību zinātnieks, politiķis, pretestības kustības dalībnieks un Latvijas Republikas pirmā prezidenta dēls Konstantīns Čakste. Vācu okupācijas laikā viņš koordinēja sakarus ar dažādām nacionālās pretestības grupām, kas iestājās par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas atjaunošanu.
Ieskatam fragments no 17. marta Memoranda: “Tāpat neapšaubāmi izriet, ka nepamatota ir arī pašreizējā vācu okupācijas varas nostāja, it kā Latvija būtu bijusi Padomju Savienības sastāvdaļa. Šīs nostājas praktiskā izpausme konstatējama visā vācu okupācijas varas politiskā un saimnieciskā rīcībā. Šāds viedoklis nav arī savienojams ar vācu okupācijas varas uzdevumā izdarīto Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju Vācijas bruņotiem spēkiem. Tāda vācu okupācijas varas rīcība dziļi aizvaino mūsu tautu un rada tanī dibinātu neapmierinātību.”
K. Čakste nodibināja un uzturēja sakarus ar Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs, kā arī ar igauņu un lietuviešu nacionālās pretestības kustībām. Tuvojoties sarkanajai armijai, LCP organizēja un koordinēja latviešu inteliģences evakuāciju pāri jūrai laivās uz Gotlandi un Zviedriju, lai nodrošinātu tautas izdzīvošanu un atkopšanos pēckara laikā. Čaksti un vairākus citus LCP locekļus gestapo arestēja 1944. gada 29. aprīlī. Pēc ieslodzījuma Rīgas Centrālcietumā un koncentrācijas nometnē Konstantīns Čakste pārvests uz ieslodzījuma vietām Vācijas un Polijas teritorijā, miris 1945. gada 22. februārī ieslodzīto pārgājiena laikā no Štuthofas uz Lauenburgas koncentrācijas nometni, ko vēsturnieki nodēvējuši par Nāves maršu.
Masveidība nāks ar grūtībām
“LCP Memorands izsaka tautas gribu, un tā parakstīšanas datums ir nozīmīgs – ne jau velti savā muzejā par LCP darbību un Konstantīnu Čaksti esam izveidojuši atsevišķu istabu. Tomēr domāju, ka par masveidā atzīmējamu datumu 17. marts uzreiz nekļūs – šīs dienas atzīšana un atzīmēšana nāks ar grūtībām,” domā nodibinājuma “Rubeņa fonds” valdes loceklis Andrejs Ķeizars, kurš kopā ar citiem entuziastiem pēta nacionālās pretošanās kustības vēsturi Kurzemē un arī visā Latvijā. Kopš 2014. gada brīvprātīgā kārtā vada fonda izveidotu muzeju Rendā.
Nodibinājuma “Rubeņa fonds” sākotnējie mērķi bijuši leitnanta Rubeņa atsevišķā bataljona cīņu ceļa izpēte, vēsturisko materiālu vākšana, saglabāšana un vispusēja sabiedrības informēšana par šī latviešu bataljona cīņām pret svešajām varām okupētajā Latvijā. Vispirms nodibinājums 2009. gadā izveidojis Rubeņa bataljona piemiņas telpas Ventspils novada Ugāles pagasta “Silmačos”, bet 2014. gada 1. novembrī Kuldīgas novada Rendas pagasta “Viesturos” atklājis Nacionālās pretošanās kustības muzeju.
Muzeja ekspozīcijas stāsta par periodu latviešu tautas vēsturē (1940–1990), kad svešzemju bruņotu akciju un agresijas rezultātā bija zaudēta valsts brīvība un neatkarība. Rendā var iepazīties ar konkrētiem faktiem, kā latvieši pretojušies abām okupāciju varām. Taču centrālā uzmanība veltīta nacionālo partizānu karam, kas risinājās no 1944. līdz 1956. gadam, un šī ekspozīcija ļoti vērtīga ir arī tādēļ, ka atrodas reģionā, kura apkārtnē ļoti daudzi līdz šim maz zināmie un pētītie notikumi risinājās. Piemēram, viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām starp Kabili un Rendu 1946. gada 1. janvārī, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles kaujas grupa sekmīgi uzbruka čekas jeb padomju okupācijas Valsts drošības komitejas izlases vienībām.
Muzeja veidošanā “Rubeņa fonds” sadarbojies ar tuvējām pašvaldībām, Latvijas Okupācijas muzeja speciālistiem, novadpētniekiem un vēstures pētīšanas entuziastiem.
Ar nulles budžetu
“Muzeja uzturēšanā joprojām esam ar nulles budžetu, telpas un zemi īrējam no Kuldīgas novada pašvaldības. Ar finansēm grūtāk klājas tieši pēdējos gadus. Pirms tam ik pa laikam tikām pie kādiem kopīgiem projektiem. Labākie laiki muzejam? Periods pirms Latvijas simtgades – piepūtām vaigus un sataisījām klēti, tagad tur ir jaunas ekspozīcijas un telpa apspriedēm. Pirms tam jau šeit bija tikai viena māja ar pāris istabiņām, kur atvedu paša veidoto pārvietojamo izstādi, kas bija par Otrā pasaules kara laiku. Par mežabrāļiem tolaik nekā vēl nebija,” atceras A. Ķeizars.
Pirms tam leitnanta Rubeņa bataljona gaitu izpētei viņš veltījis daudzus gadus. Savulaik bijis vidusskolas un pat Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors – vēsture viņu interesējusi vienmēr. Tagad dzīvo netālu no Rendas. Andrejs uzsver, ka Nacionālās pretošanās kustības muzejs izveidots, lai sabiedrībai atgādinātu par tiem mūsu senčiem, kuri ziedojuši savu veselību un arī dzīvību cīņā pret svešajiem jūgiem.
Ko Andrejs Ķeizars un viņa līdzgaitnieki domā par tagadējo Latviju? “Kritizētāji šeit nedominē. Citādi jau mēs te savā starpā ne par ko nebūtu vienojušies un muzeju neuzturētu. Mana valsts tagad tāda ir, tajā ir jādzīvo un pašiem arī jāveido! Cik saprotu pasauli, tām tautām, kas ļoti ilgi bijušas kolonizētas, pašapziņa ir pazemināta. Bet tādēļ jau arī vēsture ir jāpēta, notikumi jāzina, sava ideoloģija jāveido – mums nav par ko kaunēties,” pārliecināts ir A. Ķeizars.
Muzejs tūrisma aprites kartēs
A. Ķeizara vadībā Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā kopš 2014. gada ir ievērojami attīstījies un paplašinājies. Ekspozīcijas tagad izvietotas divās ēkās. Pirmajā apskatāmas liecības par pirmo padomju un arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, kas apmeklētājiem atvērta 2018. gada rudenī, centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Klēts atjaunošanai izmantoti Eiropas Savienības fondu LEADER programmas projekta piešķirtie līdzekļi 50 tūkstošu eiro apmērā, tostarp Kuldīgas novada pašvaldības piešķirtais līdzfinansējums.
“Par šiem līdzekļiem mums iznāca būvmateriāli zirgu staļļa, šķūņa un kūtsaugšas pārveidošanai muzeja vajadzībām. Darbs bija pašu – vietējo aktīvistu un entuziastu ziņā. Esam te kādi desmit vīri, kuriem rokas un arī galvas ir īstajā vietā. Šādus muzejus vajag, to redzam kaut vai pēc tā, kas šeit brauc un rīko arī pasākumus. Prezidents, deputāti, ģenerāļi, tagad daudz arī jaunieši. Gandarījums ir arī tad, ja kāds mūs atbalsta materiāli. Piemēram, Pabrika laikā bija laba sadarbība ar Aizsardzības ministriju, pirms diviem gadiem izveidojām tiešām varenu piemiņas vietu nacionālo partizānu kaujām mežā.
Taču vietu iezīmēšanu un veidošanu Latvijā vajag veicināt daudz nopietnāk. Esam panākuši, ka mūsu muzejs jau parādās tūrisma aprites kartēs, tomēr daudzas vietas nepelnīti joprojām ir aizmirstas. Kureliešu cīņu vietas, laivu izbraukšanas vietas uz Zviedriju – tur ir plašs atzīmēšanas darbs. Latvijas zinātnieku, rakstnieku, vispār latviešu inteliģences organizētā glābšana – tā ir unikāla lieta. Visa Kurzemes krastmala bija ar laivu punktiem.
Pagaidām vienīgā piemiņas vieta šiem notikumiem ir metāla bura Užavas pagastā. Pie Staldzenes vajadzētu, pie Pāvilostas, kur vācieši nošāva 11 lietuviešu policistus – viņiem vācu bataljona sastāvā bija uzdots apsargāt krastu, lai latvieši netiktu projām. Taču lietuvieši mūsējos laida, un tas ir vislabākais piemērs brāļu tautas solidaritātei, jo katru desmito no šī bataljona vācieši pēc tam nošāva. Tādēļ arī domāju, ka latviešiem 17. marta saturiskais piepildījums varētu būt tieši šādu vietu apmeklējums, kur varam pieminēt tautas aktīvākās un drosmīgākās daļas paveikto mūsdienu vārdā,” saka A. Ķeizars.
