Fiktīvas personas? 4
Par vēlēšanu organizētājiem Kirhenšteina valdību, LKP un CVK var nosaukt tikai tiktāl, ciktāl šīs institūcijas organizēja vēlēšanu praktisko norisi. Īstais notikumu virzītājs un lēmējs Latvijā bija Maskavas emisārs Andrejs Višinskis, kurš arī saņēma norādījumus no augšas. CVK priekšsēdētāja Buševica tuvs draugs, bijušais Saeimas deputāts sociāldemokrāts Klāvs Lorencs savās nepublicētajās atmiņās rakstīja: “Kad nācis zināms, ka Centr[ālajai vēlēšanu] komisijai tiks iesniegts otrais saraksts un ka C[V]K gatavojas to apspriest reģistrēšanai, īstā Zeva bardzībā ar pērkoņiem un zibeņiem iejaucies A. Višinskis. Tika radīta trauksme [Latvijas] Komunistiskās partijas C[entrālajā] k[omitej]ā, sacelts kājās viss valdības aparāts, uz bargu tiesu izsaukts Centr[ālās] vēlēš[anu] komisijas prezidijs. A. Deglavu nomet no [CVK] sekretāra amata un uz laiku izslēdz no partijas, A. Buševicam [izsaka] bargu bārienu un [dod] jaunu uzdevumu – sagatavot nekavējoši “likumīgu un juridiski labi pamatotu” otrā kandidātu saraksta noraidīšanu.” Vai vēl jāskaidro, kurš bija vēlēšanu faktiskais vadītājs?
Starp citu, arhīvā esošajos CVK dokumentos pie noraidīto kandidātu sarakstiem nav atrodams pats pazīstamākais – Ata Ķeniņa tā sauktais Demokrātisko vēlētāju saraksts, kurš acīmredzot arī bija izraisījis pieminētos Višinska “pērkoņus un zibeņus”. Toties Ķeniņa, Jāņa Baloža un citu Latvijas inteliģences pārstāvju parakstītais “Demokrātisko latviešu aicinājums” ir pievienots Ķeniņa krimināllietai. Acīmredzot Buševicam neizdevās atrast citu pietiekami likumīgu un Višinskim tīkamu veidu, kā tikt galā ar situāciju, kā vienīgo Maskavas emisāram zināmo – ar represijām.
Gatavošanās vēlēšanām notika ārkārtīgi sasteigti. Nonāca līdz absurdam. Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisijā Ministru kabinets bija iecēlis kādu Paulu Kostenieku, taču, kad Kuldīgas apriņķa vēlēšanu komisija sāka darbu, izrādījās, ka “Pauls Kostenieks ir nezināma persona. Tādas nav ne Kuldīgā, ne Saldū”. Valkas apriņķa vēlēšanu komisijā bija iecelts kāds Lagzdiņš, taču CVK nezināja ne šā cilvēka vārdu, ne adresi. Vienīgais, ko tā varēja pateikt, ka ziņas par Lagzdiņu it kā “esot dabūjamas arodbiedrībā”. Citiem reģionālo vēlēšanu komisiju locekļiem bija sajaukti uzvārdi. Savukārt daži vietējo vēlēšanu komisiju locekļi pat īsti nezināja, kādu vēlēšanu komisiju viņi pārstāv. Protams, Višinski tādi sīkumi diez vai satrauca. Galvenais bija panākt rezultātu, kas būtu pa prātam Staļinam. Un viņš to panāca.
Par “Tautas Saeimas” vēlēšanu gaitā pieļautajiem likumu un Satversmes pārkāpumiem ir rakstīts daudz, tāpēc pievērsīšu uzmanību tikai vienam, ļoti raksturīgam piemēram. Uzmanīgi aplūkojot arhīvā saglabātos “Latvijas darba tautas bloka” kandidātu sarakstus, kas 1940. gada 10. jūlijā iesniegti CVK, redzams, ka tajos ir divi labojumi: Zemgales vēlēšanu apgabala sarakstā Arnolda Deglava vārds aizlīmēts un viņa vietā ierakstīts Friča Deglava (īstais uzvārds Deklavs) vārds, savukārt Kurzemes vēlēšanu apgabala sarakstā aizlīmēts Jāzepa Kandovska vārds un viņa vietā ierakstīts Sīmanis Simanovičs. Tas bija tiešs vēlēšanu likuma pārkāpums, jo tā 17. pants nepārprotami noteica, ka CVK iesniegtam “kandidātu sarakstam un citiem paziņojumiem jābūt bez strīpojumiem un izlabojumiem un skaidri salasāmiem”. Turklāt runa ir ne tikai par tobrīd formāli spēkā esošās Satversmes vai citu Latvijas Republikas likumu pārkāpumiem, pret kuriem okupantiem, saprotams, nebija respekta. Pārkāpts tika pašas Kirhenšteina valdības pieņemtais vēlēšanu likums! Jaunā vara pārkāpa pati savu likumu! Vēl vairāk, līdz pat 12. jūlijam laikrakstos publicētajos “Latvijas darba tautas bloka” kandidātu sarakstos joprojām bija gan A. Deglava, gan Kandovska vārds. Un tikai 13. jūlija “Dzelzceļu Vēstnesī”, tātad dienu pirms vēlēšanu sākuma un specifiskā izdevumā ar nelielu metienu, nodrukātajā sarakstā A. Deglava un Kandovska vietā attiecīgi bija F. Deglavs un Simanovičs. Te jau var runāt par apzinātu vēlētāju maldināšanu.
Lūk, šādā veidā ievēlētā “Tautas Saeima” 1940. gada 21. jūlijā pasludināja Latvijā padomju varu un pieņēma lēmumu par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā. Zīmīgi, ka Latvijas PSR vēstures sacerējumos konsekventi rakstīja “Tautas Saeima”, lai tautas apziņā tīri asociatīvi vārdu “Saeima”, kas saistījās ar neatkarības laiku, padarītu nesvarīgu. Patiesībā institūcijai, kuru ievēlēja 1940. gada jūlijā, patiešām nebija nekāda sakara ar Saeimu.
