Nākamais fakts – četri no astoņiem CVK locekļiem paši bija deputātu kandidāti “Latvijas darba tautas blokā” – CVK priekšsēdētājs Buševics, CVK sekretārs Deglavs (no 9. jūlija viņa vietā Kārlis Gailis), kā arī jau minētie Šics un Leja. Turklāt vēlēšanās kā deputātu kandidāti piedalījs arī visi pieci apgabalu vēlēšanu komisiju priekšsēdētāji – Arvīds Kalniņš, Roberts Neilands, Kārlis Plāters, Pēteris Plēsums un Jānis Pupurs, kā arī virkne apriņķu vēlēšanu komisiju locekļu. Viņi visi, protams, “sakritības” dēļ, bija LKP un “revolucionāro” organizāciju biedri un visi kandidēja “Latvijas darba tautas bloka” sarakstos. Kopumā vismaz 24 no 100 “bloka” deputātu kandidātiem paši bija dažāda līmeņa vēlēšanu komisiju locekļi. Šie cilvēki paši organizēja vēlēšanas, paši kandidēja, paši atzina par nederīgiem konkurējošos sarakstus un nepielaida tos pie vēlēšanām, paši uzraudzīja balsu skaitīšanu un beidzot paši arī kļuva par deputātiem. Vēl lielāku interešu konfliktu grūti iedomāties! 4
“Uzticamie” kandidāti
Tieši tāpat kā vēlāk “Komunistu un bezpartejisko blokā”, kas bija vienīgais saraksts dažāda ranga vēlēšanās Padomju Savienībā, arī 1940. gada jūlijā “Latvijas darba tautas bloka” deputātu kandidātu lielākā daļa (ne mazāk par 60) bija LKP vai citu “revolucionāro” organizāciju locekļi. Daļa no tiem, kas kompartijā vēl oficiāli neskaitījās, bija saistīti ar PSRS specdienestiem. Tādi bija Kirhenšteina valdības locekļi Pēteris Blaus, Vilis Lācis, ģenerālis Roberts Kļaviņš un Vikentijs Latkovskis. Iespējams, vēl kāds. Pats Kirhenšteins, kurš arī kandidēja “vēlēšanās”, kā arī gleznotājs Herberts Līkums savukārt bija aktīvi “Kulturālās tuvināšanās biedrības ar Soc. Padomju Republiku Savienības tautām” biedri. Cik zināms, PSRS specdienesti šo institūciju izmantoja savām vajadzībām. Protams, nosaukt visu “Tautas Saeimu” par PSRS aģentiem nebūtu korekti. Virkne deputātu atbilda terminam “kreisā inteliģence”. Ļeņins gan tādus esot dēvējis par “noderīgiem idiotiem”…
Deputātu kandidātu sarakstus iesniegt CVK varēja no 8. līdz 10. jūlijam, t. i., ne vairāk kā piecas dienas pēc tam, kad informācija par vēlēšanām parādījās presē. Saprotams, tik īsā laikā pilnvērtīgu deputātu kandidātu sarakstu sastādīt praktiski nebija iespējams. Pat paši “bloka” pārstāvji bija spiesti ķerties pie apšaubāmiem paņēmieniem, lai paspētu laikā. Piemēram, Likums par Saeimas vēlēšanām noteica, ka katrā vēlēšanu apgabalā jāiesniedz atsevišķs deputātu kandidātu saraksts un katrs no šiem sarakstiem jāparaksta vismaz 100 vēlētājiem. Latvija bija sadalīta piecos vēlēšanu apgabalos. Lai iesniegtu savu kandidātu sarakstu visos šajos apgabalos, bija nepieciešams savākt kopumā ne mazāk par 500 parakstu. Acīmredzot “blokam” atrast tādu skaitu atbalstošu vēlētāju nebija iespējams, jo, piemēram, Kurzemes vēlēšanu apgabalā iesniegto kandidātu sarakstu parakstījušo vidū ne mazāk kā septiņi paši bija “Latvijas darba tautas bloka” kandidāti citos vēlēšanu apgabalos. CVK loceklis Vecvagars vēlētāja statusā parakstīja tā paša “bloka” kandidātu sarakstu Latgales vēlēšanu apgabalam un pats arī šo sarakstu iesniedza CVK izskatīšanai.
Saprotams, citu kandidātu sarakstu pārstāvjiem dabūt 100 parakstītājus, nokārtot formalitātes un laikā iesniegt visus dokumentus bija vēl grūtāk. Un tomēr bija cilvēki, kas to izdarīja. Līdz 10. jūlijam CVK, neskaitot “Latvijas darba tautas bloka” sarakstus, saņēma vēl 12 kandidātu sarakstus (no tiem deviņos bija uzstādīts tikai viens kandidāts). Visi, protams, tika noraidīti.
