Absurdas lappuses vēsturē – 75 gadi kopš tā sauktās Latvijas Tautas Saeimas vēlēšanām 4
Ironiski, ka Krievijas Federācijas ģenerālprokuratūra uzņēmās sākt pārbaudi par 1991. gadā notikušās Baltijas republiku neatkarības atzīšanas likumību tieši laikā, kad aprit 75 gadi kopš Igaunijas, Latvijas un Lietuvas okupācijas. Nenāks par ļaunu atcerēties dažu 1940. gada notikumu, kas uzskatāmi parāda, cik likumīga toreiz bija Baltijas valstu “iestāšanās” PSRS.
“Tautas Saeima” un tās vēlēšanas bija galvenais instruments, ar kuru padomju okupanti centās legalizēt okupāciju. Oficiāli lēmumu par Saeimas vēlēšanām Augusta Kirhenšteina valdība pieņēma 1940. gada 4. jūlijā, taču no dokumentiem zināms, ka jautājumu par vēlēšanu organizēšanu Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālā komiteja (CK) apsprieda jau 2. jūlijā, jau agrāk nekā valdībā. Kamēr valdība 4. jūlijā pieņēma lēmumu par Saeimas vēlēšanām un attiecīgu likumu, kā arī iecēla Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK), tikmēr LKP vadība tajā pašā dienā jau apsprieda praktiskos jautājumus – “Strādnieku bloka” izveidošanu un to, ka citas partijas legalizēties nevarēs. Jāatceras, ka 20. – 30. gados Latvijas kompartiju par partiju šā vārda vispārpieņemtā nozīmē var saukt tikai nosacīti. LKP tolaik bija Kominternes sekcija (struktūrvienība) un tās darbība bija pilnībā atkarīga no Maskavas. Tieši Kominterne un PSRS specdienesti apgādāja LKP ar finansēm, koordinēja un vadīja tās darbību. Daļai no LKP vadošajiem darbiniekiem, piemēram, LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam un otrajam sekretāram Žanim Spurem, pat nebija Latvijas pilsonības – viņi bija PSRS pilsoņi. Praksē LKP faktiski pildīja PSRS aģentūras funkcijas Latvijā.
Paši meta, paši auda
Komunistu iekļaušana okupācijas varas pārņemtajās un veidotajās varas institūcijās notika ārkārtīgai strauji. Kad Ministru kabineta lēmumu par CVK iecelšanu nākamajā dienā publicēja laikrakstos, redzams, ka kopumā komisijā tika iecelti astoņi cilvēki, kas pārstāvēja dažādas valsts institūcijas, arodbiedrības, un tikai divi no viņiem pārstāvēja LKP. Tie bija agrākais sociāldemokrāts Ansis Buševics un Arnolds Deglavs (viņu dažas dienas vēlāk nomainīja cits komunists – Kārlis Gailis). Bet avīzēs nerakstīja, ka arī CVK ieceltie “arodbiedrību pārstāvji” Kārlis Šics un Jēkabs Vecvagars tāpat ir kompartijas biedri. Vēl vairāk, Sabiedrisko lietu ministrijas Propagandas nodaļas vadītājs Oskars Gulbis un Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamenta direktors Ansis Leja (abi iecelti šajos amatos jau pēc okupācijas), lai arī komisijā it kā pārstāvēja valsts iestādes, patiesībā līdz okupācijai bija “kreiso” organizāciju aktīvisti. Tātad seši no astoņiem CVK locekļiem bija LKP un “revolucionāro” organizāciju biedri! Vēlēšanu komisijas darbību jau no paša sākuma kontrolēja “savējie”. Vienīgos patiešām neitrālos komisijas locekļus – Tieslietu ministrijas pārstāvi Aleksandru Menģelsonu un Centrālās statistikas pārvaldes pārstāvi Aleksandru Maldupu – 1941. gada 14. jūnijā deportēja… Reģionālo vēlēšanu komisiju sastāvā kompartijas biedru bija salīdzinoši mazāk, jo 1940. gada vasarā kopējais komunistu skaits Latvijā bija tik niecīgs, ka visiem atbildīgajiem amatiem vienkārši nepietika.
