– Vai pēc zināmajiem dokumentiem var izsekot šo 1940. gada komandķēdi Maskava – Rīga? 22
– Ir nepārprotami redzams, ka Augusta Kirhenšteina valdība ļoti strauji kļuva par LKP CK izpildinstitūciju. Vispirms izlēma centrālkomiteja. Valdībai lēmumi bija vien jāapzīmogo. Pierādīt, tieši no kurienes norādījumus saņēma LKP CK, ir grūtāk. Bet tā notika. Tie paši Vadimovs un Sergejevs, kuri pateica, kas cekai jādara, to parāda. Protokolos tiek lietotas frāzes “mums ir dots uzdevums…”. Tāpat 1940. gada 2. jūlija LKP CK sēdē, kur spriež par vēlēšanu rīkošanu, par to tiek runāts nevis kā par jautājumu, kas jāizlemj, bet jau kā par iepriekš pieņemtu lēmumu. Skaidri redzams, ka 2. jūlija sēde notika saskaņā ar saņemtiem norādījumiem. 15. augusta LKP CK protokolā viens no vietējiem komunistiem, kurš bija braucis uz Maskavu lūgt uzņemt Latviju PSRS, – Plēsums – saka, ka biedrs Staļins ieteicis nerīkot jaunas vēlēšanas, bet vienkārši pārdēvēt Tautas saeimu par Augstāko padomi.
– Vai vispār iespējams restaurēt patieso ainu šajās vēlēšanās? Cik cilvēku piedalījās, cik ne?
– Praktiski tas nav iespējams. Tikai šur tur var konstatēt, ciktāl oficiālie vēlēšanu rezultāti atbilda patiesajai ainai un ciktāl tur tika pielabots un papildināts. Rīgas vēlēšanu apgabala 20. iecirkņa protokolā melns uz balta bija rakstīts, ka ieradušies 9763 vēlētāji, bet derīgu biļetenu no urnām izņemts 9775. Tātad par 12 vairāk! Vēlēšanu rezultātus Rīgā aprēķināja, pieņemot, ka galvaspilsētā esot 235 tūkstoši vēlētāju. Bet no dokumentiem redzams, ka tas noteikts nevis pēc precīziem aprēķiniem, bet tā ir tikai aptuvena aplēse. Kā precīzi aprēķināt piedalījušos vēlētāju procentu, ja balsstiesīgo kopskaits zināms tikai aptuveni? Skaitījās, ka vēlēšanās piedalījušies 94% balsstiesīgo. 3,8% skaitījās nederīgie biļeteni, taču dažādas vietējās vēlēšanu komisijas nederīgumu interpretēja atšķirīgi.
– Bet cik personu represēja tieši “pārkāpumu” dēļ 1940. gada jūlija vēlēšanās?
– Tas būtu vēl pētāms jautājums. Runa ir vismaz par vairākiem desmitiem cilvēku. Ne vienmēr iespējams noteikt, kas bija attiecīgās personas faktiskais represēšanas iemesls. Vienus represēja tādēļ, ka viņi kaut kādā veidā mēģināja pretdarboties vēlēšanu farsam – bija piedalījušies alternatīva saraksta veidošanā kā Ķeniņš, atteikušies balsot, plēsuši nost aģitācijas plakātus. Citi bija okupācijas varai lojāli un sadarbojās, taču vienalga paši nonāca represīvās mašīnas nagos – kā Jūlijs Lācis. Bija vēl tādi, kurus apsūdzēja mēģinājumā “izjaukt Tautas saeimas vēlēšanas”, taču viņu krimināllietās nekādi materiāli, kas to apstiprinātu, neparādās. Centrālajā vēlēšanu komisijā no astoņiem locekļiem seši bija LKP un “revolucionāro” organizāciju biedri vai tiem pietuvinātie. Divi – Tieslietu ministrijas pārstāvis Aleksandrs Menģelsons un Valsts statistikas pārvaldes pārstāvis Aleksandrs Maldups – bija tiešām neitrāli. Abus izveda 1941. gada 14. jūnija deportācijās.
– Vai bija kas principiāls, ar ko 1940. gada Tautas saeimas vēlēšanas atšķīrās no 1941. gada 12. janvāra PSRS Augstākās padomes (AP) vēlēšanām?
– 1941. gada janvārī cilvēkiem vairs nebija ilūziju. Neviens nekādu alternatīvu sarakstu izvirzīt vairs nemēģināja. Vismaz dokumentos nekā par to nav. Kad 1940. gada 5. augusta Maskavā pieņēma lēmumu par Latvijas “uzņemšanu” Padomju Savienībā, punkts par AP vēlēšanu organizēšanu tur jau bija iekļauts. Tā tas bija kā Baltijā, tā Rumānijai atņemtajās teritorijās. Līdz Vissavienības AP vēlēšanām gaidīt nevarēja, okupanti propagandas nolūkos gribēja parādīt, ka “atbrīvotajās” republikās iedzīvotāji uzreiz var piedalīties PSRS valsts pārvaldē. Pirms 1940. gada jūlija vēlēšanām bija mēģinājumi kaut radīt ilūziju, ka drīkstēs piedalīties dažādi saraksti, bet 1941. gadā neviens pat nemēģināja sevi apgrūtināt ar tādu teātri.
