Tautas saeima jeb vēlēšanu izsmiekls. Saruna ar vēsturnieku Zelmeni 22
Kopš jūnija vidus Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) interneta vietnē ir apskatāma virtuālā izstāde “Vēlēšanas bez izvēles”, kas stāsta par 1940. gada 14. – 15. jūlija Tautas saeimas un 1941. gada 12. janvāra PSRS Augstākās padomes vēlēšanu farsu padomju okupētajā Latvijā. Vietnē “archiv.org.lv/velesanas1940” ir apskatāmi ieskenēti vairāk nekā 100 LNA glabātu dokumentu. Tie liecina par tā saukto vēlēšanu aizkulisēm, par steigu, kādā okupācijas varasiestādes šo pasākumu organizēja, iedzīvotāju attieksmi un represijām. “Vēlēšanas jau notika tikai tādēļ, lai pārējas pasaules priekšā piešķirtu okupācijai ārēji leģitīmu izskatu. Ka agrāk bijis “fašistiskais Ulmaņa režīms”, kura laikā vēlēšanas nerīkoja, bet mēs, lūk, atbrīvojam un rīkojam – tauta izvēlas pārstāvjus, kas nobalso par iestāšanos PSRS. No tāda viedokļa Staļins bija viltīgāks par Hitleru, kurš rīkojās tikai brutāli,” saka izstādes koncepcijas izstrādātājs un projekta vadītājs, vēstures doktors GINTS ZELMENIS. Par aktualitāti runājot, vēsturnieks spriež, ka nav principiālu atšķirību starp PSRS rīcību 1940. gadā Baltijā un Krievijas rīcību 2014. gadā Krimā darbības shēmas ziņā. Tā ir viena un tā pati: bāzes – karaspēka ienākšana – vēlēšanas – marionešu parlamenta lēmums pievienoties PSRS/Krievijai. Atšķiras tikai tehniskais izpildījums.
– Pārsteidzoši, cik daudz Latvijas arhīvā glabājušos dokumentu pierāda, ka vēlēšanas bija farss. Tāpat īpatnēji, ka visus šos materiālus padomju laikā saglabāja. Varēja taču iznīcināt.
G. Zelmenis: – Patiesībā tādu materiālu apjoms arhīvā ir vēl lielāks. Pilnīgi visu ievietot virtuālajā izstādē mēs nevarējām un vajadzēja veikt atlasi. Sijājām diezgan pamatīgi. Kas attiecas uz dokumentu glabāšanu padomju okupācijas laikā – redzat, daļa no materiāliem agrāk glabājās Latvijas kompartijas arhīvā. Lai kā viņi toreiz mums “pūderētu” smadzenes “Cīņā” un citur, paši sev viņi tomēr šos materiālus glabāja, lai vajadzības gadījumā zinātu, kā īsti viss notika. Vēl interesanti, ka Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LKP CK) Partijas vēstures institūts glabāja arī bijušo pagrīdnieku atmiņas. Dažus fragmentus mēs ielikām izstādē. Daļa šo atmiņu agrāk tika publicētas. Ja paņem tos pierakstus, kas glabājās Partijas vēstures institūtā un noliek blakus 70. gados grāmatās nodrukātajam, ļoti labi var redzēt, cik skaisti tur viss izrediģēts – pazuduši uzvārdi, kuru parādīšanās nebija vēlama politisku iemeslu dēļ, “izlēkuši” ārā šādi tādi fragmenti. Piemēram, tieslietu tautas komisāra Andreja Jablonska atmiņās par Tautas saeimas pirmo sēdi 1940. gada 21. jūlijā rakstīts, ka to atklājis vecākais deputāts Dāvids Krūze, par kuru radies iespaids, “ka viņš garīgā ziņā ir stipri ierobežots”, jo grūtības sagādājusi pat uzrakstīta teksta nolasīšana priekšā. Protams, tādas nianses publicētas netika. Bet atmiņu oriģinālos tās parādās, kaut šie cilvēki, tās rakstot, nodarbojās ar pašcenzūru, lai izskatītos, ka 1940. gadā tiešām bijusi kāda “revolucionārā situācija”.
