Latviešu prese par tik lielas naudas šķiešanu, lai “purvājā” ierīkotu parku, bija nikna. Kā tapa Uzvaras parks Rīgā? 12
Viesturs Sprūde, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas Pārdaugavas Uzvaras parks mūsdienās lielākoties asociējas ar nelaimīgo pieminekli “atbrīvotājiem” un 9. maija kaislībām. Tomēr, par laimi, pēdējos gados tas pamazām pārtop rīdzinieku pastaigu un atpūtas vietā. Raugi, tieši par to, kam pirms vairāk nekā simt gadiem tika iecerēts.
Vēl 20. gadsimta sākumā šī vieta it nemaz neatgādināja parku. Tā bija purvaina palieņu pļava, agrākā Daugavas gultne – plašs, pavasaros applūstošs klajums, ko savām vajadzībām kā esplanādi, tātad apmācību un parāžu laukumu, reiz izmantoja par Kobronskansti sauktajā nocietinājumā izvietotais garnizons.
Kā zināms, Kobronskansti Pārdaugavā 17. gadsimta vidū izveidoja zviedri, vēlāk to izmantoja Krievijas impērijas armija, bet mūsdienās virs tās paliekām slejas LU Akadēmiskā centra Dabas māja un Zinātņu māja. Perspektīvā gaidāma arī Rakstu māja.
Novecojušie Kobronskansts nocietinājumi pazuda no zemes virsas 19. gadsimta otrajā pusē, aptuveni tajā pašā laikā, kad bijušo esplanādes laukumu sašķēla Jelgavas un Tukuma dzelzceļa līnijas uzbērums.
Klajums no Raņķa dambja līdz Jelgavas ielai tomēr joprojām piederēja Krievijas impērijas militārajam resoram, un to bija aizliegts apbūvēt, aizbildinoties ar pilsētas aizsardzības apsvērumiem.
Augstākais, kas pilsētai tika atļauts, bija siena pļaušana tā sauktajās Kobronpļavās (Kobernwiese – vāc.). Rīgas domes kungi jau kopš 19. gadsimta beigām mēģināja panākt, lai minēto zemes gabalu atļauj izmantot arī citām pilsētas interesēm, bet pierunāt impērijas Kara ministrijas un Iekšlietu ministrijas atbildīgos ierēdņus Rīgas mēram Georgam Armitstedam izdevās tikai 1908. gadā.
Parks Pēterim I
Rīgai atgūtā teritorija it kā savienoja Daugavas malu ar tobrīd jau esošo Torņakalna parku, tas ir, Arkādiju, tādēļ vieta šķita piemērota ainavu parkam ar romantisku vasarnīcu apbūvi, gājēju, velosipēdistu un izjāžu celiņiem, ar sporta un rotaļu laukumiem.
Rīgas dārzu direktora Georga Kūfalta izstrādātais projekts paredzēja, ka 52 hektārus plašajās Kobronskansts pļavās 32 hektārus aizņems apstādījumi, bet 15 hektārus drīkstēs apbūvēt.
Cauri pļavām tekošā Mārupīte bija jāpapildina dīķiem, saliņām un tiltiņiem.
1909. gada 30. jūlijā Rīgas pilsētas dome piekrita Kūfalta parka idejai un piešķīra projekta īstenošanai 400 tūkstošus rubļu, kas bija daļa no plašāka Rīgas aizņēmuma plus potenciālie ienākumi no pārdodamiem gruntsgabaliem.
Tā paša gada 30. novembrī domnieki vienbalsīgi atbalstīja priekšlikumu par godu 1910. gadā atzīmējamajai 200. gadskārtai kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai un par godu caram Pēterim I iecerētajam tautas parkam dot vārdu “Pētera parks”.
Pirmais kapitāls tā iekārtošanai Rīgas budžetā jau bija iedalīts (minētie 400 tūkstoši). Visu summu uzreiz iztērēt gluži nebija paredzēts. Bija cerība, ka kaut kas paliks pāri un tad to varēs izmantot gan šī, gan citu Rīgas apstādījumu un parku uzturēšanai.
Starp citu, latviešu prese par tik lielas naudas šķiešanu, lai “purvājā” ierīkotu parku, pārsvarā bija nikna.
To uzskatīja par “brēcošu netaisnību” attiecībā pret Rīgas nomaļu iedzīvotājiem, kas lielākoties bija latvieši.
“Visi plašo priekšpilsētu un nomaļu iedzīvotāji un māju īpašnieki jau sen gaida, lai viņu smilšu ielas izbruģētu, apgaismotu un kanalizāciju ieviestu,” 1910. gada aprīlī pauda “Jaunā Dienas Lapa”. Kam vēl vienu parku, ja viens jau līdzās ir – Arkādija!
Priekšdarbi parka ierīkošanai bija sākušies 1910. gada martā. Pieejamības ziņā tautas parks bija izvēlēts ideāli – no Iekšrīgas to varēja sasniegt kājām pa tiltu, turp veda tramvaja un Daugavas kuģīšu līnijas.
Tomēr Kobronskansts pļavas pavasaros kļuva par ezeru. Lai iekārtotu pastaigu vietu un perspektīvā celtu kādas būves, vispirms bija nepieciešami ļoti plaši zemes darbi.
Kāds brīnums, ja nosusināšanas, uzbēršanas un citi darbi Pētera – Uzvaras parkā ievilkās gadu desmitos, iesniedzoties arī padomju okupācijas periodā.
1909. gadā bija aprēķināts, ka zemes gabala līmeni vietām nāksies pacelt par 10 pēdām (viena pēda Krievijas impērijas mēru sistēmā līdzinājās 30,48 cm).
Uzbēršanu, izmantojot Daugavas bagarēšanā iegūtās smiltis, sāka no Raņķa dambja un tagadējā Uzvaras bulvāra sākuma puses.
Vispirms noņēma velēnu, ko pēc tam lika virs smilšu bēruma. Pirmajos gados smiltis no krastmalas dziļāk parkā ar vagonetēm nogādāja maza lokomotīve, vēlāk vagonetes vilka zirgi vai stūma cilvēki. Ņemot vērā apjomus, vajadzēja daudz darbaroku, turklāt lētu.
1910. gada aprīlī prese ziņoja, ka pie Pētera parka izveides strādājot 60 Centrālcietuma arestanti. Bet atkal nelaime – tie reizēm mēģināja bēgt. Dažus gadus vēlāk pilsēta šajā projektā iesaistīja bezdarbniekus.
Tāpat 20.–30. gados, kad rosība topošajā Uzvaras parkā atsākās, to ilgstoši izmantoja sabiedriskajiem darbiem, tātad tā paša bezdarba mazināšanai.
Piemēram, 1925. gadā algu ar smilšu vešanu Pētera parkā pelnīja ap simt bezdarbnieku.
Jāpiebilst, ka pirmajos gados pēc Neatkarības kara beigām un armijas demobilizācijas starp viņiem bija daudz mierlaika dzīvē vēl sevi neatradušu agrāko karavīru.
Mežaparks Nr. 2
Par oficiālo parka starta brīdi var uzskatīt 1910. gada 5. jūliju, kad Rīgas apmeklējuma laikā cars Nikolajs II, viņa meitām Olgai, Marijai un Anastasijai asistējot, “deva svētību” iecerei, parka ziemeļu galā pie Raņķa dambja plkst. 14 iestādot 20 gadus vecu ozoliņu.
Tūlīt pēc tam arī cara trīs meitas iestādīja pa ozoliņam Āgenskalna līcim piekļautajā parka stūrī.
Cara stādītais ozols nāca no Ķeizardārza, bet meitu – no Torņakalna parka. Stādīšana notika ar īpaši izgatavotu sudraba lāpstu, uzberot zemi no sarkankoka (magoņkoka) ķerras, ko pēc tam nodeva Doma (tagadējam Rīgas Vēstures un kuģniecības) muzejam.
Elegantā ķerra gan nebija gatavota īpaši šim momentam, bet izmantota jau iepriekš, kad 1858. gada 8. maijā Baltijas provinču ģenerālgubernators kņazs Aleksandrs Suvorovs ar to simboliski veda pirmo grants kravu Rīgas–Daugavpils dzelzceļa būves atklāšanā.
Saskaņā ar Kūfalta ieceri parku šķērsoja divas aleju ielas. Tām vajadzēja būt “vismaz 26 saženu” (ap 50 metru) platām, apstādītām no katras puses divām koku rindām. Ielu centrālā daļa būtu bruģēta, abās malās atrastos celiņi velobraucējiem, savukārt vienā no pusēm, alejas paēnā, celiņš izjādēm, bet otrā – pastaigām.
Vēl gar ielu malām paredzēja trotuārus gājējiem. Par aleju ielu bija jāpadara arī tā Jelgavas šosejas daļa, kas atradās parka daļā otrpus dzelzceļam. Iecerē bija vesela pastaigu celiņu sistēma ar savienojošiem celiņiem, apaļām puķudobēm un apļveida koku stādījumiem un “klusiem nostūriem”.
“Kanāli un dīķi ar mazām saliņām, tiltiņiem, krūmiem un zālājiem apstādītiem krastiem skaistā ainavā savienosies ar koku grupām un plašām pļaviņām, kurās pacelsies gaumīgas villas,” parka nākotnes ainu 1910. gada augustā uzbūra izdevuma “Rigasche Rundschau” ilustrētais pielikums.
Bija nodoms, ka 2/3 Pētera parka aizņems apstādījumi un celiņi, bet 1/3 apbūvēs. Būvēties gribētājiem nāktos rēķināties, ka vasarnīcu izskatu un fasāžu plānus apstiprinās īpaša komisija no pilsētas būvvaldes un arhitektu savienības locekļu vidus.
Pētera parkā nedrīkstēja parādīties ēkas, kuru izskats izjauktu ainavu. Vasarnīcām līdzās paredzēja atļaut nelielus dārziņus.
Šķiet, mērķis bija izveidot ko līdzīgu Kaizervaldei jeb Mežaparkam, tikai pilsētas centram daudz tuvākajā Pārdaugavā.
Bija ieplānotas vairākas sabiedriska rakstura celtnes parka vidusdaļā – paviljons, kur publikai patverties sliktos laika apstākļos, paviljons muzikantiem, bērnu rotaļu laukumi, kā arī plašāks laukums sporta nodarbībām.
Pēdējam vietu paredzēja tajā parka daļā, kas piekļāvās Torņakalna parkam, tas ir, Arkādijai, un bija tuvāk Torņakalna stacijai. Projektētāji centās, lai sporta laukums būtu viegli sasniedzams gan ar vilcienu, gan tramvaju, gan velosipēdiem.
“Atliek cerēt, ka lielais darbs, ko šeit uzsākusi mūsu pilsētas pārvalde, drīzumā piedzīvos arī savu īstenošanos. Tam ir liela nozīme priekš mūsu pilsoņu labklājības un veselības un tāpat ne mazākā mērā arī priekš mūsu pilsētas ainavas izdaiļošanas,” 1910. gadā secināja “Rigasche Rundschau”.
Priekšlikumi un traucēkļi
Laikabiedri Kūfalta ideju saplūdināt pilsonisku villu koloniju ar atpūtas parku atzina par ļoti interesantu.
Turklāt 1911. gadā izskanēja doma, ka parks būtu ļoti piemērots dažādiem pieminekļiem, īpaši vieta, kur no tā laika Šoneru ielas (Uzvaras bulvāra) atdalījās Bāriņu iela, veidojot trīsstūri.
Loģiski, ļoti drīz tika aizrādīts acīmredzamais, ka dzelzceļa līnijas iecerēto parku bezcerīgi sadala divās faktiski izolētās daļās, kur pārbrauktuves iekārtošana nebūtu risinājums, bet apkārtceļš pāri viaduktiem – pārāk nepraktisks.
Tad vācu presē parādījās arhitekta Oskara Bāra priekšlikums “kā daudzviet ārzemēs” sliežu ceļus pacelt citā līmenī, tas ir, uz estakādēm (veids, kādu tagad plāno lietot šur tur “Rail Baltica” trasē), bet tobrīd rosīgo Torņakalna preču staciju pārcelt Rīgas–Jelgavas dzelzceļa līnijas otrā pusē, pie Jelgavas ielas vai vispār uz Lucavsalu, kurp vestu tilts vai dambis.
Interesanti, ka viens no argumentiem preču stacijas pārcelšanai Lucavsalas virzienā tolaik bija arī doma, ka Bišumuiža veidojas par Rīgas jauno industriālo centru – 20. gadsimta sākumā nelielas fabrikas tur tiešām radās viena pēc otras.
Turklāt pārskatāmā nākotnē samērā reāls šķita projekts no tās puses pievadīt iecerēto dzelzceļa līniju no Bauskas. Bāra ieskatā, Torņakalna preču un pasažieru staciju pārcelšana un sliežu ceļu pacelšana ne tikai savienotu Pētera parka puses, bet reizē atbrīvotu Pārdaugavu no satiksmes problēmām starp pilsētas daļām šaipus un viņpus dzelzceļam.
1912. gada pavasarī zeme un reljefs gar Torņakalna tramvaja līniju bija sakārtoti tiktāl, lai tur sastādītu liepu gatvi, taču kopumā process ritēja ļoti kūtri – smilšu vagonetes velkošā lokomotīve regulāri niķojās, bieži mainījās darbu vadītāji, kas katrs strādāja pēc sava prāta.
Darbiem trūka sistēmas. Prese par to šķendējās ne reizi vien, kārtējo reizi piesaucot, ka labāk Rīgas kungi naudu būtu tērējuši Pārdaugavas iedzīvotāju “labierīcībām”.
Pirmā pasaules kara sākums darbus traucēja vēl vairāk, kaut pavisam vēl neapturēja. “Dzimtenes Vēstnesis” 1915. gada 3. jūnijā sūdzējās: “Tikai maza daļiņa [Pētera parka] uz Torņakalna pusi ir patlaban gatava, bet visa lielā pārējā daļa ir vēl izkopjama un ierīkojama un – kas gluži neticams: tur gan darbus turpina, bet tikai ar kādiem pāris desmitiem strādnieku, kur darba ir diezgan pat tūkstošiem strādnieku.”
Protams, dažus mēnešus vēlāk, frontei pietuvojoties Rīgai, atradās daudz svarīgāki darbi darāmi. Līdz brīdim, kad kara dēļ rosība parkā pilnībā apstājās, no Daugavas bija izsmelti un topošajam parkam uzbērti 1,5 miljoni kubikmetru smilšu.
Bija piepildītas un pārklātas ar melnzemi parka daļas gar dzelzceļu, Uzvaras bulvāri un Bāriņu ielu, sastādītas liepas Uzvaras bulvārī. Tad iestājās vairāku gadu pauze.
Cara ozoliņu liktenis
Pēc bermontiādes Pārdaugava ap iecerēto parku lielā mērā bija gruvešos. Šajā vietā atradās bermontiešu pozīcijas. Attiecīgi tā nonāca gan zem Latvijas armijas artilērijas, gan angļu karakuģu uguns.
Karu un juku laikiem norimstot, Pētera parka teritorijā varēja novērot ģimenes dārziņus, kuros rīdzinieki audzēja kartupeļus, kā arī malkas plača rosību.
Ja nu kas atgādināja par agrākajiem plāniem, tad tas bija sporta laukums, kas atdzima pirmais, – futbola sacīkstes Pētera parka sporta laukumā pie Arkādijas rīkoja jau 1921. gadā.
1921. gada 20. oktobra Rīgas domes sēdes dienaskārtībā parādījās punkts “Pilsētas Pētera parka ierīkošana”. Par spīti replikām, ka parka izveides turpināšana pēc agrākā plāna esot “neražens darbs”, domnieku vairums ideju atbalstīja – jo vairāk tāpēc, ka finansējums nāca no valsts, ne pilsētas kabatas.
Šajā sēdē pirmo reizi izskanēja, ka parkam jāmeklē jauns vārds. 1923. gada jūnijā bija priekšlikums nosaukt to par Daugavas parku – parks taču atradās vecās upes gultnes vietā. 1923. gada 26. jūlijā Rīgas domē pārstāvētās partiju frakcijas principiāli vienojās, ka šī vieta tomēr saucama par Uzvaras dārzu – par godu uzvarai pār bermontiešiem.
Septembrī, balsojot par ielu pārdēvēšanu, Rīgas dome arī gluži oficiāli noteica, ka Pētera parka vairs nav, bet ir Uzvaras parks.
Tikmēr “parks” dabā izskatījās pēc vietām garu zāli apauguša atsevišķu kanālu un bedru izraibināta smilšu klajuma.
Daugavas smiltis uz tā gan bija vestas vairumā, taču apzaļumošana atpalikusi.
Ainava acīmredzot bija tik mežonīga, ka 1922. gadā Pētera parka smiltīs un grāvjos palaida astoņus Latvijā retos un aizsargājamos sarkanvēdera ugunskrupjus – cerībā, ka tie savairosies (vismaz 70. gados tie vēl tur tika konstatēti).
1922. gada rudenī atsākās koku stādīšana parkā un ap 1923. gadu arī zemes darbi, kuros plaši iesaistīja bezdarbniekus, cita starpā veidojot Raņķa dambja uzbērumu Iļģuciema tramvaja līnijai.
Romanovu ozoliņi pārdzīvoja Pirmo pasaules karu un bermontiādi, taču tālākais liktenis nebija tiem labvēlīgs – 1923. gadā naktī no 17. uz 18. novembri vairāki “patriotiski noskaņoti vandaļi”, kā tos toreiz nosauca, divus cara Nikolaja II un viņa meitu viesošanās laikā stādītos Pētera parka ozolus nozāģēja, bet četrus nomizoja.
Vesels palika tikai viens. 27. novembrī ap pusdiviem naktī policija saņēma ziņu, ka nezināmi jauni cilvēki zāģē atlikušos cara kociņus.
Notikuma vietā aizturēja sešus jauniešus. Tie izrādījās “Latvju nacionālā kluba” biedri, kas nolēmuši pabeigt iesākto.
Aizturētie bija LU studenti un viens ģimnāzists. Diemžēl ozoli jau bija tiktāl cietuši, ka tos vairs nevarēja glābt.
Tiesas priekšā 1924. gada februārī stājās trīs no notvertajiem. Diviem no viņiem piesprieda 20 latu naudassodu par pilsētas apstādījumu postīšanu, bet trešo, nepilngadīgo, tikai norāja. Vainīgie klāstīja, ka kokus iznīcinājuši, jo tie neatkarīgajā Latvijā atgādinot par “pagājušajiem vergu laikiem”.
Parks bez kokiem
Padagogs un folklorists Ludis Bērziņš 1923. gada 7. oktobrī avīzē “Latvis”, atbalstot ideju par tālāko Pētera parka veidošanu jau kā Uzvaras parku, konstatēja:
“Ir mums Rīgā savs Pētera parks, bet vienkārt Pētera vārds te vēl nemaz nav vēsturiski iesakņojies, otrkārt, pats parks vēl nemaz nav parks, bet tam tik par parku vēl jātop. Tāpēc jāpriecājas par pilsētas nodomu šo apgabalu tiešām uzkopt un vest viņa uzkopšanu sakarā ar kritušo varoņu godināšanu.”
Doma bija, ka celt monumentālus pieminekļus par godu Neatkarības kara cīnītājiem Latvija nevarēs atļauties vēl ilgi (Brīvības pieminekli, kā zināms, sāka būvēt tikai 1931. gadā), taču organizēt konkrētām karaspēka daļām un kara varoņiem veltītu koku un koku audžu stādīšanu, līdz ar to sakārtojot pusratā atstāto parku, ar sabiedrības palīdzību gan būtu paveicama lieta.
Bērziņš piedāvāja parkā uzstādīt vairākus nelielus pieminekļus. Tikmēr Kūfalta darba turpinātājs Rīgas dārzu direktors Andrejs Zeidaks tobrīd jau bija paudis, ka daļu parka vajadzētu atstāt neapdēstītu, “lai varētu tur noturēt tautas svētkus”.
Iekārtošanas darbi arī neatkarīgās Latvijas Republikas laikos neritēja raitāk kā pie cara tētiņa.
“Latvis” 1931. gada 18. oktobrī atzīmēja: “Parks, kurā nav ne apstādījumu, ne koku, ir Uzvaras parks Pārdaugavā. Agrāk to sauca par Pētera parku. Tas vēl klāts smilšainiem pauguriem, dūkstiem un dadžiem, lai gan pilsētas plānos jau iezīmēts 1910. gadā.”
Tie pilsētnieki, kas vasarās nevarēja atļauties Jūrmalas braucienus, sauļojās Uzvaras parka smilšu kalnos un plunčājās Mārupītē.
Jauno vārdu pieņemt rīdzinieki nesteidzās – vēl 30. gadu vidū varēja izlasīt, ka futbola un vieglatlētikas sacīkstes notiek “Pētera parka sporta laukumā”.
Laukums “atjaunotai tautai”
1934. gada 18. janvārī pilsētas Nekustamo īpašumu nodaļā notika arhitektu, kultūras un tāpat militārā resora pārstāvju un par būvniecības un izdaiļošanas jautājumiem atbildīgo Rīgas amatpersonu sanāksme, kas kārtējo reizi sprieda tālāko Uzvaras parka likteni.
Principiāli nolēma, ka šajā vietā jāatrodas ap deviņus hektārus lielam, trīs reizes par pilsētas centra Esplanādi lielākam laukumam karaspēka parādēm, Dziesmu svētkiem un citiem vērienīgiem sarīkojumiem.
Protams, pārējā platībā apkārt jābūt apstādījumiem, pļaviņām, “kur apmesties publikai”, estrādei un citām parkā iederīgām būvēm. Arhitekts Pauls Kundziņš gan pauda šaubas, vai pie lielu ļaužu masu pieplūduma varēs nokārtot satiksmi no upes otra krasta, taču pārējie viņu mierināja, ka uz Uzvaras parku taču ved trīs tramvaju un vairākas autobusu līnijas, kā arī kuģīšu satiksme, tomēr piekrita, ka satiksmes iespējas vēl pārbaudāmas.
Vienlaikus pilsētas Būvju nodaļai un Izbūves birojam tika dots rīkojums beidzot tehniski ķerties pie parka veidošanas. Dažus mēnešus vēlāk notika 1934. gada 15. maija apvērsums, kas atkal koriģēja Uzvaras parka misiju.
1936. gada 29. maijā autoritārais valsts vadītājs Kārlis Ulmanis izplatīja “atjaunotajai tautai” adresētu aicinājumu turpināt Uzvaras parka veidošanu kopējiem spēkiem ar talku, ziedojumu un loteriju palīdzību.
Tā bija atsauce uz Brīvības pieminekļa pozitīvo piemēru. 1936. gada 11. jūnijā Ministru kabinets pieņēma īpašu “Likumu par Uzvaras laukuma izbūvi”. Plānā bija laukums parādēm, estrāde Dziesmu svētkiem, “strādnieku svētkiem” un “citu tautas sanāksmju nepieciešamām vajadzībām”, sporta stadions.
Tas vairs nebija ne Kūfalta izsapņotais tautas parks ar romantiskiem nostūriem, ne Luda Bērziņa ierosinātais memoriālais parks un pat ne tīri karaspēka parāžu laukums, bet grandiozu masu pasākumu vieta ar vairāku desmitu tūkstošu ļaužu ietilpību.
Likteņa ironija, bet, kā zināms, arī Ulmaņa vīzijai nebija lemts pilnībā piepildīties. Var sacīt, ka Uzvaras parks joprojām ir “sava es” meklējumos.
