Anda Buševica: Tautas dziesma 0
Šogad Latvijas Literatūras gada balvu par mūžieguldījumu saņēma dzejniece Velta Sniķere. Balva netika pasniegta ierasti – kā Laligabas ceremonijas kulminācija, kad zāle ceļas kājās un ar aplausiem raida enerģijas viļņus vecmeistaram.
Velta Sniķere ir no trimdīšiem, šī gada decembrī viņai paliks 99, un viņa kopš 1946. gada dzīvo Londonā. Izmantojot iespēju, ka Latvija nu jau regulāri piedalās Starptautiskajā Londonas grāmatu izstādē, uz īsu brīdi šajā pilsētā izveidojot Latvijas literārās vides saliņu, tur sarīkotajos svētkos Veltai Sniķerei Laligabas balva tika pasniegta jau martā.
Latvijā šos svētkus man iezīmēja režisores Marutas Jurjānes 2009. gadā tapusī videofilma “Spodrā bradātāja” Latvijas Televīzijas programmā. Filmā Viesturs Vecgrāvis godprātīgi no literatūrpētnieka pozīcijām mēģina intervēt dzejnieci, taču saruna izcili parāda, cik citāds putns pie dzejas debesīm ir Velta Sniķere.
Šķiet, viņa nav spēlējusi pēc noteikumiem jau no piedzimšanas brīža.
Intervijā viņa stāsta, ka bērnību atceras kā dziļu neapmierinātību ar dzīvi, kā saslimusi ar plaušu kaiti, un tēvs, ārsts būdams, pie viņa gultas stāvējis un raudājis. Šī traģiskā situācija viņai bijusi kā gaiša atskārta, ka tūlīt viņa būs brīva un varēs doties projām, taču pēc ilgākām pārdomām tomēr nolēmusi palikt.
Pati dzejniece apgalvo, ka nekad nav tiekusies pēc literārās vides, pat pēc publicēšanās ne. Dzeju Velta Sniķere rakstot no piecu gadu vecuma, kopš 13 gadu vecuma – prāta dienasgrāmatu aforismu veidā. Viņa savus vārdus pierakstījusi un neliegusi lasīt citiem, līdz tie šādā veidā “iestaigājuši” kādā avīzes publikācijā. Milzu nozīme dzīvē un arī dzejā bijusi dejai – spāņu, indiešu dejām, jogai.
Velta Sniķere izdomājusi savu īpašu dzejas skandēšanas valodu, apvienotu ar žestu simboliem un kustībām, ko rāda arī filmā “Spodrā bradātāja”.
Varbūt muļķīgi pārstāstīt filmas saturu, ja pati filma vēl atrodama LSM portālā, bet, pieņemu, diezgan daudzi nav dzirdējuši par šo Laligabas šogad cildināto dzejnieci, lai arī kopš Latvijas neatkarības atgūšanas viņas dzeja iznāk Latvijā.
Man ir bijusi iespēja tikties, intervēt Veltu Sniķeri. Dzejniece visu mūsu sarunas laiku bija koncentrēti iekšup vērsta, vienlaikus viņa ļoti precīzi noformulēja un izcēla vēstījumu, ko patiesi vēlējās sabiedrībai darīt zināmu. Televīzijā ir tik daudz reklāmu, toreiz viņa teica, vai nevarētu šo laiku izmantot, arī lai popularizētu latviešu tautas dziesmas?
Mūsu intervija notika pirms gadiem desmit, jau tobrīd Velta Sniķere strādāja pie latviešu tautas dziesmu tulkojuma angliski, kas šī gada sākumā krājumā “Dainas” iznāca Latvijā. Mani pat pārsteidza, ka cilvēks, kuram latvietība nav klubiņš, kurš mūža garumā bijis arī indiešu, angļu, spāņu kultūrā sakņots, tomēr ir tik cieši pieķēries savai izcelsmei un dziļi izzinājis latviešu tautas dziesmas.
Intervijā filmā “Spodrā bradātāja” Velta Sniķere lasa tautas dziesmas “Ej, māsiņ, taisnu ceļu, runā taisnu valodiņu” anglisko versiju un atzīst, ka dainas vispirmām kārtām ir laba dzeja. Tāpēc arī tulkojot viņa tiekusies, lai tā būtu dzeja, konkrētajā gadījumā – angļu literatūras tradīcijai atbilstoša dzeja.
Tautas dziesmas sabiedriskajā televīzijā! – šī ideja pie manis ik pa brīdim atgriežas.
Nevar teikt, ka latviešu tautas dziesmai klātos slikti. Pēc divām nedēļām jau otro reizi Cēsīs tiks svinēts postfolkloras festivāls “Tautas dziesmu nakts”, aprīļa beigās atzīstamu iedziļināšanos tradicionālajā dziedāšanā rādīja skolēni no visas Latvijas “Pulkā eimu, pulkā teku”.
Taču piekrītu Veltai Sniķerei, ka popkultūra, informatīvā telpa šobrīd ir visai agresīva un tautas dziesmai būtu jāatrod iespēja pastāvēt informācijas apritē ziņām un reklāmām līdzvērtīgā veidā.
Līdz šim, manuprāt, izcilāko tautas dziesmu reklāmu radījusi SIA “Skrīveru saldumi”, kas ražo garšīgākās konfektes “Gotiņa”, katrai konfektei pievienojot mazāk dzirdētu tautas dziesmu. Piemēram, pagājušajā gadā uz Jāņiem “Gotiņas” tika ietītas konfekšpapīros ar nerātnajām latvju dainām.
