Franks Gordons: Jā, latviešu nācija – un kas tur slikts? 42
Tātad ar 69 balsīm “par” un 28 “pret” Saeima Latvijas Republikas Satversmi papildinājusi ar preambulu, kurā teikts, ka “Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes (..), lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību”.
Kas te slikts, kas te peļams? Vācijas konstitūcijas (Grundgesetz) preambula sākas ar vārdiem “Das Deutsche Volk” – vācu tauta, nevis Vācijas tauta. Piemetināsim, ka Vācija ir ļoti toleranta valsts, kurā dzīvo divi miljoni turku. Francijas konstitūcijas preambula sākas ar vārdiem “Le peuple francais” – franču tauta, nevis Francijas tauta. Piemetināsim, ka arī Francija ir toleranta valsts, kurā dzīvo pieci miljoni islāmticīgo.
1922. gadā, kad stājās spēkā Latvijas Republikas Satversme, latviešu īpatsvars bija ap 75%, ceļvežos par tālaika Latviju bija teikts, ka tās valoda ir latviešu valoda, “bet daudzi prot arī vāciski un krieviski”. Tagad, jau ceturtdaļgadsimtu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, latviešu īpatsvars ir vien kādi 60% un latviešu nācijai demogrāfiski pretim stāv tā sauktie krievvalodīgie – nez kāda “lingvistiska kopiena”, kuras īpatsvars joprojām ir apmēram 40%, un diemžēl ceļvežos par mūsdienu Latviju lasām, ka tā ir zeme, “kurā runā latviski un krieviski”. Ārzemnieki šādu teikumu saprot kā konstatējumu, ka Latvija ir divkopienu valsts, kurā mājo divas nācijas.
Šāda uztvere apdraud latviešu tautas izredzes izdzīvot “cauri gadsimtiem” kā nācijai, kas šai zemei devusi vārdu, un šo valsti 1918. gada 18. novembrī dibinājusi, balstoties uz neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām. Tāpēc ir vajadzīga preambula!
Portālā www.delfi.lv Saeimas deputāte Inguna Rībena pauž sašutumu par naida izvirdumu, ko pret Satversmes preambulu atļāvies žurnāla “Rīgas Laiks” galvenais redaktors Uldis Tīrons, runādams LNT “Dombura studijā” (un arī žurnālā “Subbota”. – F. G.). Man elitārais mēnešraksts “Rīgas Laiks” ļoti patīk, un es cienu un pat apbrīnoju Uldi Tīronu kā spilgtu, apdāvinātu žurnālistu, kura vadītais žurnāls iemantojis atzinību pasaulē. Taču, tāpat kā Ingunu Rībenu, mani nepatīkami pārsteidz Tīrona spriedums, ka preambula esot “katastrofa”, ka “latviešu nācija” esot “šaušalīgs termins” un ka “latviešu dzīvesziņa” esot “velnszinkas”. Kas Uldim Tīronam lēcies? Atzīstos, ka es, ja būtu latvietis, laikam būtu dievturis: dainas ir brīnišķīgs tautas mantojums, folkloras saistība ar dabu ir apbrīnojama, ko atzinusi “pati UNESCO”.
Būdams žīds/ebrejs/jūds, es kopā ar I. Rībenu esmu neizpratnē par to, ka “preambulas teksts apvainojot Ulda Tīrona ebreju un krievu draugus”. Par krievvalodīgo “lingvistisko kopienu” es raksta sākumā izteicos, bet attiecībā uz maniem tautiešiem un viņu neatkarīgo valsti Tuvajos Austrumos I. Rībena pamatoti citē Izraēlas Neatkarības deklarāciju, kurā teikts: “Tās ir dabiskas ebreju tautas, kā arī jebkuras citas tautas tiesības – būt sava likteņa noteicējai savā suverēnā valstī.” Kāpēc tas, kas Izraēlas dibinātājiem ir pašsaprotams, kļūst “apvainojošs” Tīrona ebreju draugiem, ja līdzīgu nostāju pauž latvieši Latvijā?
Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu prasa, lai Palestīnas pašpārvaldes prezidents Mahmuds Abass atzīst Izraēlu kā “Jewish State”, taču Abass tam pretojas, un tagad ASV valsts sekretārs Kerijs ierosina kompromisa formulu: Izraēla ir “the nation-state of the Jewish people”, tas ir – ebreju tautas nacionāla valsts. Un vai tiešām Uldim Tīronam ir iebildumi pret Satversmes preambulā pausto aksiomu, ka Latvija ir latviešu tautas nacionālā valsts?
Beigās gribu atgādināt, ka preambulas iniciators un tās teksta autors Egils Levits no tēva puses ir tās pašas izcelsmes kā Zigfrīds Anna Meierovics…
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
