Tauta pastāvēs, ja zināsim vēsturi 0
”Kad saņēmu ”Latvijas Avīzi” jaunā dizainā, biju manāmi pārsteigts, vai tiešām tā ir mana avīze, ko abonēju kopš tās pirmsākuma… Vākam – cits labāks papīrs, burti – tādi kā lielāki un man, vecam vīram, vieglāk salasāmi.
Arī teksta izvietojums uzskatāmāks. Ierasti vispirms pārskatu virsrakstus, izvēlos, ko lasīšu. Noteikti iedziļinos 3. lappuses saturā, izbaudu Egila Līcīša smalkos feļetonus, Voldemāra Krustiņa komentārus… Par avīzi kopumā varu sacīt: informatīvi bagāta, daudzpusīga un aktuāla,” vērtē Baldones iedzīvotājs Arnolds Kaļēvics. Agrāk pasūtinājis arī žurnālu ”Mājas Viesis”, taču tagad, pensijā esot, naudiņas ir mazāk, tā vairāk jāatlicina zālēm.
”Latvijas Avīzi” viņš abonē katru mēnesi.
Arnolds nekurn par dzīves grūtumu, atbraucis pie manis, lai uzdāvinātu pierakstu blociņu ar anekdotēm. ”Agrāk jubilejās un citās svinībās pasēdēju kopā ar draugiem, ierāvām savu graķīti šņabīša un dziedājām, kā arī uzjautrinājām cits citu ar anekdotēm. Draugi aiziet uz citu pasauli, paliek vien atmiņas… Ceru, ka jums noderēs šīs anekdotes, ko ielikt ”Latvijas Avīzē”. Starp citu, man ļoti patīk avīzes ielikums ”Nedēļā Kabatā”, īpaši tās īsās atjautīgās anekdotes. Vai, piemēram, šī nav jauka? “Kādēļ dzīve kļūst dārgāka? – Tā vairs nav pirmās nepieciešamības prece?”
Arnolds Kaļēvics interesējas par tautas vēsturi, ir aktīvs brīvības idejas aizstāvis – joprojām ir zemessargs. Viņa vaļasprieks – medības, nesen (senioram jau vairāk nekā 80 gadu) esot nomedījis mežakuili.
”Medības ir mana aizrautība, meža spirgtais gaiss stiprina veselību, mednieku jociņi, atgadījumi asina humora izjūtu. Vienu medniekstāstu esmu nosūtījis arī jaunajam žurnālam ”Medības”. Tas ir interesants, pievilcīgs izdevums!”
Arnolds arī apzina savu dzimtu. Interesanti, ka viņa dzīvesbiedres patēva Ausekļa Rieksta (1913 – 1970) tēvs bija slavenais fotogrāfs, fotorūpnieks Jānis Rieksts (1881 – 1970), kurš aktīvi dokumentējis latviešu strēlnieku gaitas Ložmetējkalnā un bēres Brāļu kapos. 20. gados fotografējis Dziesmu svētkus, veidojis portretus. 30. gados sācis ražot fotoplates ar zīmolu ”Baltā”. Pēc pāris gadiem fotoplatēm ar tādu pašu marku piedāvājumā bija arī fotopapīrs. 1927. gadā Latvijas foto biedrības 20 gadu jubilejas izstādē fotogrāfa daiļradi novērtēja ar zelta medaļu. Pēckara gados līdz aiziešanai pensijā 1964. gadā Jānis Rieksts strādāja sadzīves pakalpojumu kombinātā ”Rīgas foto”.
”Esmu ļoti pateicīgs foto entuziastam Pēterim Korsakam, kurš izveidojis Latvijas Foto muzeju, apzinot un iemūžinot arī Jāņa Rieksta devumu, kā arī nesen uzlicis piemiņas zīmi viņa atdusas vietā Rīgas Pirmajos Meža kapos. Uzzinājis no manis Jāņa Rieksta apbedījuma vietu, Pēteris Korsaks nekavējoties sāka organizēt piemiņas plāksnes izveidi, uzlikšanu un iesvētīšanu. Tauta nevarētu pastāvēt, attīstīties, ja tā aizmirstu savu vēsturi, dižos cilvēkus.”
