Tauta nevar dziedot kopā lūgt ik dienu 2
Tikko pirmizrādi piedzīvojusi režisora Askolda Saulīša dokumentālā filma “Dziesmuvara” – stāsts par mums pašiem un Dziesmu un deju svētku tradīcijas attīstību laika ritā vairāk nekā simt gadu garumā. Tāpat kā dokumentālajām filmām “Atmodas antoloģija” un “Astoņas zvaigznes”, arī tās scenārija līdzautors ir publicists DAINIS ĪVĀNS.
– Tikāt stāstījis, ka vēstules, kuras tiek lasītas filmā par strēlniekiem “Astoņas zvaigznes”, bijāt atradis savas mājas bēniņos. Kur smēlāties iedvesmu filmai “Dziesmuvara”?
D. Īvāns: – Manas vecmāmiņas brālis bija atstājis fantastiskas liecības gan par Pirmo, gan Otro pasaules karu, kuras izmantoju “Astoņās zvaigznēs”. Arī strādājot pie Dziesmu svētkiem veltītās filmas, materiāli nāca ļoti dabiski. Vēl, būdams Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, 1989. gadā viesojos Sidnejā Austrālijā, kur kāds latviešu kungs Jānis Osvalds Muižnieks – ērģelnieks, bijušais Latvijas universitātes aviācijas zinību docētājs, vēlāk aerodinamikas profesors Jaundienvidvelsas universitātē – man uzdāvināja savu grāmatu “Putnu ceļš”, sacīdams: “Varbūt noderēs!”. Re, kā noderēja. Pēc trīsdesmit gadiem. Šajās kara lidotāja atmiņās ir epizode, kā 1944. gada naktī no 5. uz 6. oktobri viņš paceļ gaisā savu nakts bumbvedēju, lai atvadītos no Staburaga, kura, kā autors vēlāk raksta, “vairs nav, jo to mākslīgi uzstādinātā ezerā noslīcinājis ienaidnieks”. Interesanti, ka pēc pāris gadu desmitiem līdzīgi rīkojies arī padomju pilots Arnolds Štrāls – riskēdams un nesankcionētā lidojumā fotografēdams Daugavas ieleju un dzimto Bebruleju, pirms to applūdina Pļaviņu HES. Bet “Putnu ceļā” tagad noslīcinātajā Vīgantes estrādē vēl it kā skan senču dziesmas, senču veļu balsis…
Jānis Muižnieks turklāt bijis slavens ar to, ka no galvas zinājis visu latviešu dziedāto dziesmu vārdus un melodijas. Viņš pats komponējis, sacerējis dziesmu tekstus, dzejojis, diriģējis.
Abi nosauktie lidotāji kļuvuši par mūsu filmas stāstnieka prototipiem un vēsta par dziesmuvaras ceļu no pirmās vidzemnieku dziedāšanas dienas Dikļos līdz pirmajiem brīvajiem Dziesmu svētkiem atjaunotajā Latvijā 1990. gada vasarā, kad vairs nav jādzied nodevas kungiem, bet varam brīvi ļauties sirdsdziesmām un likteņdziesmām. Jānim Muižniekam vēl izdevās šos svētkus piedzīvot. Viņš nomira desmit dienas pēc tam.
Filmā izmantoti arī vēl nepublicēti teksti gan no arhīviem, gan privātām vēstulēm, tajā skaitā Misiņa bibliotēkā glabāta Nikolaja Avena rokraksta par slaveno Vietalvas labdarības biedrību un tās kori. Bet par filmas varoni un stāstnieku karavīrs un pilots izvēlēts ne tikai tādēļ, ka Dziesmu svētku vēsturi skatām straujā lidojumā pāri Latvijai. Aviācija, tāpat kā Dziesmu svētki, ir joma, ar ko pirmskara Latvijā varējām lepoties un ko sagrāva okupācija. Ne velti nacisti kara otrajā pusē pieļāva latviešu nakts bumbvedēju eskadriļas dibināšanu. Ne velti latviešu nakts bumbvedēju pulks Otrajā pasaules karā tika izveidots arī padomju armijā. Vēl 1939. gadā mūsu filmas stāstnieks Kārļa Irbīša VEF lidotāju konstruktoru birojā strādāja pie vienas no tā laika modernākajām iznīcinātājlidmašīnām radīšanas.
– Par Jāņa Muižnieka pārstāvētās latviešu nakts bumbvedēju eskadriļas himnu kļuva tautasdziesma “Tumša nakte, zaļa zāle”…
– To šie puiši dziedājuši, arī dodoties pēdējā eskadriļas lidojumā no Liepājas ziemeļu aerodroma uz Rietumiem. Askoldam Saulītim izdevies atrast vācu kinohronikas kadrus, kuros redzama šīs eskadriļas divtūkstošā nakts lidojuma svinēšana. Lidmašīna rotāta ozollapu vainagiem, mūsu stāsta varonis, pats mūziķis būdams, ņem rokās savas frontes ērģeles – akordeonu, un tiek sarīkoti kārtīgi latviešu “Dziesmu svētki”…
– Mūzika filmai piešķir īpašu noskaņu…
– Jānis Muižnieks kā komponists Latvijā atgriezās 1990. gadā ar pašsacerētās kompozīcijas “Agnus dei” atskaņojumu vairākos tēvzemes dievnamos. Būdams eksakto zinātņu doktors, bet dvēselē dzejnieks, viņš latviešu dziesmās redzēja kādu augstāku sakrālu dziesmuvaras spēku, ar ko mūs apbalvojis liktenis. Dziesmu svētku vēsture jau īpaši skaudri rāda, kā latviešu tauta augusi un izdzīvojusi par spīti daudz ticamākām izredzēm neizdzīvot. Iedomāsimies vien, ka pēc pirmajiem Dziesmu svētkiem 1873. gadā, kur piedalījās tūkstotis dziedātāju, mūsu tauta vairākas reizes malta karos, revolūcijās, pakļauta genocīdam, tomēr 1990. gadā pirmajos atkal brīvajos Dziesmu svētkos dziedātāju skaits bijis divdesmit reižu lielāks, kamēr skatītāju rindas simtkāršojušās! Filmā ieskanas visas liktenīgākās Dziesmu svētku dziesmas, bet lentes oriģinālmūziku sacerējis Kristaps Krievkalns.
– Filmā gan mēs stāstnieku uz ekrāna neredzam, tikai aizkadra tekstā dzirdam balsi, kas pieder aktierim Andrim Keišam.
– Viņš jau ir Askolda Saulīša aktieris! Gan “Bermontiādē”, gan “Atmodas antoloģijā”, gan filmā par streļķiem “Astoņas zvaigznes”. Arī šoreiz viņa balss suģestē.
– Kas jūs pašu, nu jau noskatoties gatavu filmu, aizkustina visvairāk?
– Man vairākas reizes aizžņaudzās elpa – no lepnuma par savu tautu, kas tik lepni ar savu garaspēka karaspēku “ieņēma” Rīgu un “ieguva” Latviju 1873. gadā pirmajos Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkos, lai no šīm pozīcijām neatkāptos pat visdrūmākajos laikos. Dramatiskas sajūtas pārņem, skatoties kadrus no Dziesmu svētkiem Daugavpilī 1940. gadā. Mūsu stāsta varonis kā aizsargu kora dalībnieks skaistā tautastērpā trīs reizes dzied valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!” un redz, kā pār svētku rīkotāja Roberta Vanaga kundzes Melānijas vaigiem urdz asaras. Starp citu, Melānija Vanaga savam “Dvēseļu pulcēšanas” stāstam devusi apakšvirsrakstu “Dziesmu vara”, un ar to saprotam vienu un to pašu. Vienīgais, ko 1940. gada 16. jūlija Daugavpils Dziesmu svētkos nesaprot mūsu varonis, ir tas, kādēļ viņš stāv un gavilē tautastērpā brīdī, kad viņa pienākums ir kaujas lidmašīnā triekties pretī ienaidniekam. Viņš gaida vadoņa pavēli aizstāvēt dziedošo Latviju, bet pavēle neseko.
– Filmā ir gana daudz pārsteidzoša par Dziesmu svētkiem padomju gados…
– Man šķiet, ka visdrūmākie bijuši LPSR 25. gadadienai, tagad sakām – okupācijas gadadienai – veltītie 1965. gada Dziesmu svētki. To laikā, kā ņirgājoties par tautu, kas vēl nesen protestējusi pret Staburaga iznīcināšanu, tiek aizsprostota Daugava. Likteņa ironija, ka Mežaparka estrādē slavas dziesma nacionālā simbola noslīcināšanai jādzied Latgales korim “Daugava” un laimē jādej Pļaviņu deju koletīvam “Daugaviņa”. Pļaviņu HES aizsprostam jau vajadzēja noslīcināt ne tikai relatīvi nesen celtās Oliņkalna un Vīgantes Dziesmu svētku estrādes. Tas pavēra slūžas sociālistiskajai industrializācijai un masveidīgai Latvijas pārkrievošanai. Tas nozīmēja arī pašu Dziesmu svētku rusifikāciju un sovjetizāciju. Latvijas PSR prese jau pirmajos padomju okupācijas gados tos arī dēvējusi nicināmos vārdos par “tā saucamajiem” vai “buržuāziskajiem”, mēģinādama ieviest Maskavai saprotamāku “koru olimpiādes” jēdzienu.
Dažādos avotos LPSR laika svētku nosaukumi dēvēti atšķirīgi, un par to nav jābrīnās, ja zina, ka visu ar tiem saistīto dokumentu “oriģinālvaloda” bija krievu. Nebija svarīgi, kā Prazdņik pesņi iztulkos iezemieši. Bija svarīgi, lai padomju hronikās dziedātāji izskatās pēc apmierinātiem un laimīgiem Volta Disneja rūķīšiem.
Un, tikai runājot ar okupācijas gadu Dziesmu svētku dalībniekiem, atklājas, ka daļēji pārkrievotā repertuāra priekšnesumi nereti skanējuši pašķidri un bez ovācijām, kuras vēlāk varēja piemontēt kaut vai no “Gaismas pils” vai “Manai dzimtenei”. Dziedot okupācijas režīma kulta dziesmu “Uzvaras diena”, skaņu pastiprināja militārie orķestri. 1985. gada svētku dalībnieks no Ogres Jānis Ivars Padedzis, skatoties hronikas, izbrīnīts man stāstīja – es to maršu nedziedāju, man blakus arī ne, un tur priekšējā rindā arī tikai plātīja muti… Dažās hronikās var redzēt, kā okupācijas armijas vienības un orķestris agresīvi maršē caur skatītāju un koristu rindām, bet Imants Kokars to visu diriģē baltos cimdos, iespējams, lai nesasmērētu rokas. Agrīnākās Latvijas PSR hronikās starp Dziesmu svētku dalībniekiem samanāmi arī bruņoti čekisti un armijnieki. Sevišķi, ja runā par agrīnajiem padomju gadiem, kad koru dalībnieku saraksti parasti sakrita ar izsūtāmo un represējamo sarakstiem. Okupantu varai tomēr bija bailes no Dziesmu svētkiem un viņiem nepakļāvīgās dziesmuvaras. Dziesmu svētku gājieni taču bija zināma latviskuma demonstrācija, atgādinājums, ka Latvijā vēl palikuši arī latvieši. Acīmredzot to filmējumus trimdā skatīdamies, dzejnieks Andrejs Eglītis sacerējis rindiņu “Neviens tik lepni neprot važas nest kā latvju tauta!”.
– Kā radās filmas nosaukums?
– Pērn latviski iznāca Amerikā dzīvojošā autora Gata Šmidhena fundamentāls pētījums “Dziesmu vara”, kura angļu izdevums novērtēts kā viens no unikālākajiem pasaulē. Tajā autors pēta, kā dziesmu spēks ļāvis izdzīvot trim Baltijas tautām. Tas ir arī mūsu filmas galvenais motīvs: kā dziesma latviešus virzījusi tuvāk neatkarīgai valstij, kā kalpojusi par ieroci un mūs vadījusi dziesmotajā revolūcijā.
– Mežaparka Lielajā estrādē, dziedot tūkstošbalsīgam kopkorim, dziesmuvara virmo gaisā, bet vai dzīves realitāte to apliecina ikdienā? Un vai šo dziesmuvaru nemazina jau tradicionālie strīdi un pat kašķi pirms katriem Dziesmu svētkiem?
– Tā bijis vienmēr, bet dziesmuvara ir pārāka par pašu diriģentu, dalībnieku kolektīvu un svētku rīkotāju ambīcijām. Dziesmu svētki ir kaut kas sakrāls, eksistenciāls, bez tiem mēs diez vai būtu nonākuši līdz dziesmotajai revolūcijai. Dziesmu svētki ir kā kopīga lūgšana. Bet tauta nevar nākt lūgt kopā katru dienu.
– Filmā redzami unikāli kino un foto materiāli, unikālas fotogrāfijas un agrāk neredzētas kara kinohronikas, arī amatierfilmējumi.
– Askolds Saulītis aicināja kolekcionārus dalīties ar saviem krājumiem. Tā atrasti kadri, piemēram, ar Teodoru Reiteru, kas diriģējis pie visām trim – starpkaru Latvijas, krievu un vācu okupācijas – varām. Vācu laikā aizliegto Dziesmu svētku vietā atļāva dziesmu dienas brīdī, kad vajadzēja latviešu zēnu asinis leģionam. Un tā Liepājā vienā no šādām dziesmu dienām, kurās ļāva uzstāties tikai politiķiem, deva vārdu Teodoram Reiteram. Un viņš teica spīdošu, drosmīgu runu… Daudz palīdzējis Nacionālais vēstures muzejs, Rakstniecības un mūzikas muzejs, Madonas muzejs, Pļaviņu bibliotēka, valsts arhīvi.
– Un kāds ir jūsu paša Dziesmu svētku stāsts?
– Madonas vidusskolā negribīgi dejoju deju kolektīvā un dziedāju rūcēju korī. Spilgti atceros tikai 1985. gada Dziesmu svētkus, kad no ietves vēroju, kā mana mamma kopā ar Madonas kori tautastērpā gāja pa Ļeņina ielu. Mans Madonas vidusskolas dziedāšanas skolotājs un kordiriģents Jānis Bērziņš divos sējumos ar nosaukumu “Dziesmotais novads” relatīvi nesen publicējis līdz šim plašāko pētījumu par latviešu Dziesmu svētku vēsturi. Šī autora laipni dāvātā grāmata filmas scenārija tapšanas laikā kļuva arī par manu Dziesmu svētku galveno stāstu.
