Māris Antonevičs: Diskusijās par tautas vēlētu prezidentu izmanto primitīvus argumentus 11
“Es domāju, ka ideja par tautas vēlētu prezidentu ir mūsu ienaidnieku ideja,” tik skarbi nesen intervijā žurnālam “Ir” izteicās pazīstamais režisors Alvis Hermanis. Pamatojums izriet no Hermaņa agrākajiem izteikumiem, ar kuriem viņš apšauba pilsoņu vairākuma spēju pieņemt saprātīgus lēmumus. “… sentimenti, ka tagad Latvijai ir vajadzīgs visu ievēlēts prezidents, kuram būtu lielāka teikšana… Tādu lietu var atbalstīt tikai tie, kas grib, lai atgriežas laiki, kad sabiedrība ir aunu bars.” Žurnālists, kuram šāda atbilde ir pa prātam, neturpina A. Hermanim jautāt, ko tad viņš domā par pašreizējās Saeimas spēju izvēlēties prezidentu. Iespējams, atbilde būtu tikpat asa, ja atceramies režisora iepriekšējos izteikumus (intervijā LTV: “Es šodien izgāju cauri tiem simt cilvēkiem un saskaitīju precīzi astoņus cilvēkus no dažādām partijām, kas atbilst 21. gadsimta izaicinājuma garam, kam ir kompetence un idejas vadīt valsti, visi pārējie ir gadījuma cilvēki – vai nu viņi nevar atrast darbu, vai ir psihiski nelīdzsvaroti vai “lūzeri”.”) Tik tiešām, ja jau “aunu baram” nedrīkst ļaut vēlēt prezidentu, tad kāpēc gan tam uzticēt tik atbildīgu pienākumu kā parlamenta un pašvaldību ievēlēšana? Parasti, runājot par tautas vēlētu prezidenta ideju, kurai sabiedrībā ir liels atbalsts, tiek izteikta hipotēze par alkām pēc “stiprās rokas”. Kādā daļā tā droši vien ir, taču tikpat lielas var būt arī alkas pēc demokrātiskāka vēlēšanu procesa un spilgtākiem politiskajiem līderiem, kuru Latvijai diemžēl trūkst, ja salīdzina kaut vai ar tuvākajām kaimiņvalstīm. Šobrīd Valsts prezidenta vēlēšanas Saeimā vairāk atgādina burvju mākslinieka darbošanos ap melno cilindru, kad skatītājam un, iespējams, pat pašam meistaram nav skaidrs, ko viņš īsti izvilks ārā un cik un kam par to būs samaksāts. Ja prezidenta izvēli ievadītu savlaicīga kandidātu izvirzīšana un diskusija, tas vairotu uzticību Saeimas lēmumiem. Taču pat pusgadu pirms vēlēšanām no valdošo partiju pārstāvjiem parasti dzirdamas atrunas, ka “jautājums nav darba kārtībā”.
Diskusijas par prezidenta ievēlēšanas kārtības (ne)mainīšanu Latvijā ir nekvalitatīvas. Ideju par tautas vēlētu prezidentu nereti izmantojušas partijas, kas ar to cer celt savu popularitāti, bet tieši šāds politizēts idejas iepakojums liek kļūt piesardzīgiem arī tiem, kuri citādi to atbalstītu. Turpretī idejas pretinieki mēģina iet vienkāršāko ceļu, uzreiz steidzot meklēt pasaulē kādu negatīvu piemēru. Tādus var atrast. Lietuvā reiz vispārējās vēlēšanās ievēlēja prezidentu Rolandu Paksu, kurš vēlāk tika atstādināts no amata tā sauktā impīčmenta procedūrā, jo atklājās, ka Pakss nokārtojis pilsonību kādam savam ziedotājam. Pēdējā laikā kā negatīvs piemērs minēts arī Čehijas prezidents Milošs Zemans, kurš izcēlies gan ar skandāliem (pie vainas ir alkohols), gan uzstājies kā advokāts Putina politikai, par ko izpelnījies asu kritiku. Tautas vēlēta prezidenta idejas pretinieki steidz norādīt, ka arī Latvijas pilsoņi neko labāku ievēlēt neesot spējīgi. Taču tikpat vienkārši ir atrast vairākus pozitīvus piemērus – tās pašas Lietuvas pašreizējo prezidenti Daļu Grībauskaiti – vai arī atgādināt, ka Izraēlas parlamenta vēlētais prezidents Moše Kacavs savu politisko karjeru pamanījās pabeigt cietumā. Ievēlēšanas kārtība nav garants.
Bet visiem tiem, kas biedē ar iespēju, ka pie varas nāks prokrievisks kandidāts no “čekas maisiem” (tādas ir, piemēram, premjeres Laimdotas Straujumas bažas), būtu vērts zināt, ka krievu radikālis Vladimirs Lindermans saviem atbalstītājiem stāsta, ka krievu vēlētājiem tautas vēlēta prezidenta ideja esot bīstama, jo tādās vēlēšanās uzvarēšot ne jau nosacītais Ušakovs, bet nosacītais Dzintars jeb nacionāli noskaņots latvietis.
Patiesībā risks parādās nevis tad, ja tiek mainīta ievēlēšanas kārtība, bet ja tiek palielinātas prezidenta pilnvaras. Ar to tiešām jāuzmanās.
