Sandra Vensko: Tauta 2
Pirms nedēļas Parīzē Orsē muzejā noslēdzās trīs mēnešus ilgušais Baltijas valstu kopīgi veidotais simtgades kopprojekts, tēlotājmākslas izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs”. Ja arī turpmāk kādam eiropietim misēsies nosaukt Lietuvu par Latviju vai otrādi, tad Baltijas valstis kā Eiropas ziemeļmala noteikti ikvienam paliks uz mēles.
Bez patosa – augstākajos kultūras punktos – Dziesmu un deju svētkos Rīgā, kā arī izstādē Parīzes Orsē muzejā – mērķtiecīgi plānots un organizēts notikumu kopums šovasar saveda kopā latviešus no visas pasaules un pasaule ieraudzīja latviešus.
Kamēr vieni svin vasaru, pulcējas festivālos un apmeklē koncertus, otri, vēlēšanu iesildīšanās cīņu pārņemtie, pūš stabulēs vai arī debašu forumos atklāti skandina katram potenciālajam vēlētājam – te runās valsts valodā, te izdabās krievu mēlē, aizmirstot, cik ilgs bijis ceļš, lai Latvija kā līdzvērtīga valsts parādītos ne tikai starp Baltijas, bet Ziemeļeiropas valstīm. Praktiski šāda izdabājoša un nekonsekventa rīcība ir gļēvuma pazīme. Var jau cītīgi kultivēt augsni krievvalodīgai sabiedrībai, bet visvairāk no šādas darbošanās cieš jaunie Latvijas pilsoņi. Neviens cits kā deputāti cītīgi bruģē ceļu uz nesaprotamu divbalsīgu kopkori jeb nācijas paveikto izmet kā nederīgu, lai kaut ko reformētu par godu totalitārismam.
Diriģentu rokas vadīti, dziedātāji – gados jauni, pusmūžā, sirmi vīri un sievas – cits aiz cita kā tautas vēlēta Saeima visu priekšā, katrs atsevišķi un lielā vienprātībā ieskāva dziesmā visas skatītāju paaudzes. Pāri visam Goda virsdiriģentes Terēzijas Brokas uznāciens – rokās tautas sirds – pateicībā par vienotu kopkori un sabalsošanos. Nosvinēti simtgades dziedāšanas svētki, i letgaļi, i kurzemnieki, i sēļi, lībieši un vidzemnieki tepat vien ir. Arī mazākumā esošie opozicionāri nav pazuduši vai mainījuši savu kareivīgo attieksmi pret latviešu valodu. Kāds visu organizē, kāds veic melnos, ikdienišķos darbiņus, nerunā par tolerances trūkumu, nevaimanā, kā ar visu tikt galā. Daudziem esot apnicis šodienas problēmās vainot pagātnes notikumus, daudz svarīgāk būtu ar nodokļu naudas čunguru pagriezties un priecāties par reģiona kultūras uzplaukumu.
Klaipēdas universitātes Baltu katedras profesore Daļa Kiseļūnaite savā sejas grāmatā zem Latviešu Dziesmu un deju svētkos uzņemtā video “Pūt, vējiņi!” ierakstījusi: “Kiek iečių mokslininkai sulaužė ir dar laužys bandydami apibrėžti, kas yra tauta. Trumpas atsakymas štai čia.” Latviski tas aptuveni skanētu: “Rakstu zinātāji lauzuši šķēpus, kas ir tauta. Te tā ir.”
Domājot par abiem kultūras notikumiem – Rīgā un Parīzē –, secinu, ka Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, kopīgi īstenojot šādus grandiozus projektus, stratēģiski tas ir ieguldījums gan nacionālās pašapziņas stiprināšanā, gan savas valodas pasargāšanā. Ir nepiedodami, ka joprojām lielai sabiedrības daļai jāskaidro, cik svarīga ir valsts valoda, un vēlme šķelt tautas ar latviešu piespiešanu runāt krieviski nav nekas cits kā veca, smakojoša padomju pote. Nekādi tiesas darbi, piketi pret valsts valodu nav pieļaujami. Tā ir un paliek pretvalstiska rīcība, un šo visu kultūras norišu kopums ir sīki, līdz detaļām skaidrojams katrā bērnudārzā, skolā, augstskolā.
Kultūra un garīgums nojauc žogus un atver sirdis, un ne vienam potenciālam politiķim vien būtu kaunā jāsarkst, atbildot par saviem melīgajiem vārdiem, kā strādāt valsts interesēs. Allaž būs latviešu valodas piesmējēji, glaimotāji un līšus līdēji, lai iekļūtu Saeimas namā, kur valsts tērē miljonus. Būs kāds mērglis, kuram Latvija būs tikai apsmejama pastalnieku zeme un Nacionālie bruņotie spēki – vien kartona tanki, bet līdzās dzīvojošie valodas marodieri savas asinis pataupīs latviešu svētku apspļaudīšanai. Tāpat nekur neizzudīs nelieši, kuri vienmēr iesmies par Latvijas brīvību un otram nolaupīto iemainīs pret sev tīkamāku “sviest’ ar maiz”. Vieni nepārtraukti reanimē miroņus, bet otri rāda trīsdesmit gados atkopušos Latvijas valsti. Kad skatos kā Latgales meita Terēzija Broka koristu priekšā noslīgst uz ceļiem… Tā ir tauta.
