• Latvijā mīt aptuveni 2500 tauriņu sugu, kas pārstāv 69 tauriņu dzimtas. Lidoņus nosacīti var iedalīt dienas tauriņos (piemēram, raibeņi, balteņi, dižtauriņi, zeltainīši) un naktstauriņos (pūcītes, sprīžmeši, sfingi). Vieni aktīvi ir dienā, otri – naktī vai krēslas stundās. Tomēr šāda klasifikācija ir visai nosacīta, jo viena grupa no otras krasi neatšķiras (daži naktstauriņi, piemēram, raibspārņi, mēdz lidot arī dienā).

• Pieaugušie kukaiņi pārtiek no ziedu nektāra – tā sastāvā ir glikoze, fruktoze un saharoze. Dažkārt tie sūc saldos laputu izdalījumus, ūdeni no lietus peļķēm, rasas lāsēm vai barojas ar rētainu koku (bērzu, kļavu, ozolu) un pārgatavojušos augļu sulu. Lai tiktu pie bišu atnestā nektāra, piemēram, kartupeļu sfings ielido stropā un, draudīgi pīkstot, ar īso, bet spēcīgo sūcējtipa snuķīti izduras cauri bišu šūnām. Pēc ēšanas sūcējsnuķīši atkal saritinās spirālē.

• Tauriņu kāpuri ir augēdāji – barojas ar augu lapām, augļiem, stublājiem, saknēm.

• Mūsu klimata apstākļos tauriņi lielākoties pārziemo kūniņas vai kāpura stadijā, retāk pārziemo olas vai pieauguši īpatņi.

• Tauriņu dabiskie ienaidnieki ir putni, sikspārņi, vardes, ķirzakas, plēsīgie kukaiņi – laupītājmušas, spāres, blaktis, lapsenes, sirseņi, kā arī kukaiņēdājaugs apaļā rasene (Drosera rotundifolia), kas barības vielas iegūst, ķerot un izšķīdinot kukaiņus uz savām lapām. Mazie spārnaiņi ļoti jutīgi reaģē arī uz cilvēka antropogēno spiedienu – to skaits ik gadu sarūk, jo pārlieku daudz tiek izmantoti ķīmiskie preparāti, piesārņota zeme, ūdens un gaiss, likvidētas dabiskās pļavas, kā arī dedzināta pērnā kūla.

Atvērs atjaunoto Turaidas muižas vagara mājas klēti

Privātā muzeja kolekcija kā miniatūra valsts

Dabas muzejā krāšņosies gada skaistākās dālijas