Tauriņa efekts, jeb kā hibrīdauto radīšana ir 19. gadsimta zinātnieku nopelns 2
Kad 1847. gadā pēc piecu gadu ilgiem pūliņiem Džeimss Preskots Džouls ar kolēģiem noformulēja enerģijas nezūdamības likumu, visticamāk, tā pielietojuma potenciālu iedomāties nevarēja neviens. Tikai trīs gadus pēc pirmās automašīnas radīšanas, Džeimss pārcēlās uz labākiem medību laukiem. Tajā laikā ne viņš, ne viņa kolēģi nezināja, ka šis visai svaigais izgudrojums pēc mazāk nekā gadsimta liks lietā viņu atklājumus.
No konceptam līdz plašam pielietojumam
Reģeneratīvā bremzēšana tika izgudrota 1967. gadā, kad AMC Amitron radīja šo bremžu tipu viņu elektroauto konceptam. Pirmais autobūves industrijas gigants, kas tās izmantoja savos hibrīdauto bija Toyota ar modeli Prius. Un tagad, gandrīz 60 gadus vēlāk, šo fizikas likumos balstīto tehnoloģiju izmanto visi autobūves industrijas giganti, tai skaitā Mazda.
Nemanāms, bet neaizstājams palīgs
Ja domājam par frāzi “tu nezini, kas tev pieder, līdz neesi to pazaudējis” prātā, iespējams, nāk pliekanas romantikas noveles. Patiesībā, nevajadzētu aizmirst, ka ir tik daudz nemanāmu tehnoloģiju, kas mums palīdz ikdienā un bez kurām iedomāties komfortu būtu sarežģīti. Sākot no auto gaitas uzsākšanas līdz pat elektroiekārtu darbināšanas, reģeneratīvā bremzēšana uzkrāj bremzēšanas laikā radīto enerģiju un jūsu hibrīdauto liek to lietā. Papildus, reģeneratīvā bremzēšana var iekustināt tauriņa efektu citu hibrīdauto tehnoloģiju izpētei! Vai nav interesanti iedomāties, ka Džeimss no 19.gadsimta sniedza savu ieguldījumu jauna auto iegādei?
